10. Kad Dievs deva cilvēkiem savu likumu?


Klausa Harmsa 1817.gada 95 tēzes

Ik gadus Reformācijas svētkos der pārlasīt gan Luteriskās ticības apliecības, gan Mārtiņa Lutera 1517.gada 95 tēzes.

To darīja arī Klauss Harmss, Ķīles mācītājs un profesors (1778-1855), kurš piedzīvoja Reformācijas trīsimtgadi. Viņš Lutera 95 tēzes dēvēja par luteriskās baznīcas šūpuli un autiņiem.

Iedvesmojies viņš sarakstīja vēl citas 95 tēzes, kurās aicina sava laika luterāņu baznīcu nožēlot pakļaušanos racionālisma un unionisma ietekmei. Viņš aplūko virkni sava laika sasāpējušās problēmas, kuru paciešanas sekas ir redzamas arī mūsdienās. Viņa tēzes izraisīja plašu rezonansi, lai gan nenovērsa katastrofu par kuru brīdināja.

Uz Harmsu, kā uz krietnu luterāni, savos darbos ir atsaukusies tādi konfesionāli teologi kā K.F.V. Valters un H.Zasse.

Šodien aicinu ielūkoties Harmsa 95 tēzēs, un reizē pārdomāt arī šodienas situāciju luteriskajā baznīcā. Reizēm mēs pat neapzinamies kādā pārmaiņu laikā dzīvojam, un kādas sekas nākotnē būs mūsu lēmumiem, protestam vai klusēšanai.

Tēzes autors tematiski sadalījis vairās daļās ar apakšvirsrakstiem:

(1-8) Aicinājums nožēlot un atgriezties no cilvēk-centriskas reliģijas un ētikas.
(9-24) Autonomās sirdsapziņas elkkalpošanas nožēlošana.
(25-49) Autonomā prāta elkkalpošanas nožēlošana.
(50-62) Nožēla par racionālistu Bībeles izdevumu lietošanu.
(68-74) Luterisko kristiešu tiesības pēc luteriska mācītāja, nevis racionālista.
(75-89) Pret baznīcas ūniju uz redukcionisma un racionālisma pamata.
(90-91) Aplamības luterāņu pārvaldē.
(92-95) Par evaņģēliski luteriskās baznīcas krāšņumu.

Tā kā Harmsa darbs ir apjomīgs, šajā e-publikācijā aplūkosiem daļu tēzes.

Aicinājums nožēlot un atgriezties no cilvēk-centriskas reliģijas un ētikas.

1. Kad mūsu Mācītājs un Kungs Jēzus Kristus saka: “Atgriezieties no grēkiem!”, Viņš grib, lai cilvēks pakļaujas Viņa mācībai, nevis pielāgo savu mācību cilvēkam, kā tiek darīts šodien, ejot mainīgā laikmeta gara pavadā. 2.Tim.4:3.

2. Doktrīnas saistībā ar ticību un dzīvi tiek padarītas ērtas cilvēkam. Tādēļ tagad nedrīkst klusēt un jāatkārto reformas.

3. Ar progresīvās reformācijas ideju – kā tā tiek definēta un īstenota – luterisms tiek reformēts pagānismā.

4. Kopš ticības doktrīnas tiek skaidrotas saskaņā dzīves doktrīnām, kuras, savukārt, tiek pielāgotas cilvēka dzīvei, ikvienam atkal un atkal jāsāk ar: “Atgriezieties no grēkiem!”

5. Reformācijas laikā šis sprediķis uzrunā ikvienu, neizšķirot starp labo un slikto. Arī tie, kas pieslējušies nepareizām mācībām, ir uzskatāmi par sliktiem.

6. Kristiešu doktrīna tāpat kā kristiešu dzīve ir jāveido saskaņā ar vienu mērauklu.

7. Ja cilvēks savā rīcībā sekotu pareizajam ceļam, tad varētu sacīt: “Doktrīna ir solis atpakaļ, bet dzīve – solis uz priekšu. Tikai tas ir ceļš uz īsteno kristietību.”

8. Atgriešanās no grēkiem, pirmkārt, atklājas kā atkrītot no tā, kas ticis likts vai pats sevi iecēlis Dieva vietā. Lutera laikā tas bija, savā ziņā, Romas pāvests, antikrists.

(75-89) Pret baznīcas ūniju uz redukcionisma un racionālisma pamata.

75. Kā nabaga kalponi, tiek mēģināts luterisko baznīcu padarīt bagātu ar laulību palīdzību. Bet nedariet to pār Lutera kapu! Viņa kauli atdzīvosies un tad sargieties!

76. Tie kas domā, ka “lauza to” ir mazs vārds ar bagātu saturu, un ir gatavi nodot luterisko baznīcu kā vien var, ir pilnīgi nekompententi runāt par baznīcas ticību. Sal. Löscher, Historia Motuum, Heilsame Worte § 14ff.[13]

77. Ir nepareizi apgalvot, ka laiks izlīdzinājis atšķirības luterāņu un reformēto starpā. Jautājums ir: Kurš ir atkritis no savas baznīcas ticības – luterāņi, reformētie vai arī abi?

78. Ja Kristus miesa un asins bija maizē un vīnā 1529. gadā, kad notika Mārburgas kolokvijs, tad tā tas ir šodien 1817. gadā.

79. Ja tā nav zaimošana, tad noteikti vieglprātība, kas aprok baznīcas dārgumu lādi un atslēgu aizmet tālu prom. Pret to ir jāiebilst, sakot: “Mēs protestējam.” Dānijā to var. Kāds krietns Ženēvas kandidāts tā dara un nevēlas slēpt savas [reformātu] baznīcas dārgumus. Skatīt: Hamburger Correspondent 1817, no. 146.[14]

80. Pret šo apvienošanu, ja tā skar vienīgi katra ārējo un sargā iekšējo, būs pietiekami ar vienas puses protestu. Mt.25:9: “Tā ne, lai nepietrūktu mums un jums, bet noeita labāk pie pārdevējiem un pērciet sev.”

81. Kas notika Dithmarscheres klosterī Hemmingstedtē, notiks jaunās evaņģēliskās baznīcas cēlājiem: jaunavas nevēlējās tajā ieiet, bet vecas laukstrādnieces bēga ārā. Tas nebija tautā mīlēts klosteris, bet šī baznīca nebūs kristīga. Skatīt: Bolten, Dithmarsische Geschichte, vol. 3, § 40.[15]

82. Kā prāta gudrība kavēja reformātiem celt un apvienot savu baznīcu, tāpat pakļaušanās prāta gudrībai luteriskajā baznīcā, novedīs vienīgi līdz apjukumam un iznīcībai.

83. Apjukums valda ar ticības apliecībām – tās ir nevis nekas, bet gan noteikts un vispārpieņemts Svēto Rakstu skaidrojums.

84. Apjukums valda ar pieņemtajām un pārņemtajām baznīcas liturģijām, dziesmu grāmatām un katehismiem. Tās jau tagad ir pretīgas pretrunas svētajā vietā.

85. Apjukums valda starp skolotājiem, kad viens sludina veco, bet cits jauno ticību. Brīnišķīgais moto no 1.Tes.5:21 “Pārbaudait visu; kas labs, to paturiet!” ir gaužām pārprasts, ja runā par brīvu bibliskās ticības pārbaudīšanu.

86. Apjukums valda starp skolotājiem un draudzēm. Zütphenes Heinrichs apgalvo: “Kristus baznīca ir sadalīta priesteros un lajos.” Jaunie maldu mācītāji, savukārt, sacīs, ka Kristus baznīca ir sadalīta atbildīgajos un tādos, kam atbildības nav. Tas ir tiesa, ja vien priesteri ir patiesi aizbildņi.

87. Apjukums ar citām baznīcām. Katra baznīca paļaujas uz Bībeli saskaņā ar savu atšķirīgo interpretāciju. Pastāv zināma vienošanās, ka jūs pieņemta tādu, bet mēs citādu interpretāciju, un tā mēs viens otru mīlēsim un cienīsim. Bet prāta reliģija neatzīt citu interpretāciju, kā vienīgi to mirklīgo, kas rodas paša galvā šodienai un varbūt vēl rītdienai.

88. Apjukums valda attiecībās ar laicīgo varu. Tā solījusi baznīcām likumisku aizsardzību pamatojoties uz konkrētu ticības apliecinājumu. Prāta reliģija nevēlas neko zināt par šādiem apliecinājumiem. Bet reliģiskais cilvēkā, kas nav saistīts ar dievišķo atklāsmi, ir briesmīgs.

89. Apjukums valda arī pilsoņu dzīvē. Dažs ar visu savu darbu un dzīvi ir baznīcas pavalstnieks. Bet zemē valdot prāta reliģijai, neviens vīrs nevarēs būt drošs par savu sievu, neviens nebūs drošs par savu dzīvību, netiks zvērēts kā pie kvēkeriem, bet citu iemelsu dēļ.

(90-91) Aplamības luterāņu pārvaldē.

90. Organizatoriski luteriskās baznīcas ēka sasniegusi savu pilnību, vienīgi steigā un burzmā radīto kļūdu ir jānovērš sistemātiski, proti, ka augstāko vadību un galīgo lēmējinstitūciju pat tīri garīgos jautājumos veido cilvēki, kas nav mācītāji.

91. Tāpat ar mūsu baznīcas protestantu principiem nav savienojama prakse, ka draudzei mācītāju ieceļ, dažas vai pat viena persona, kura pat var nepiederēt draudzei. Avīm tiek dots gans, tāpēc draudzei vienmēr pašai jāievēl sev mācītājs.

(92-95) Par evaņģēliski luteriskās baznīcas krāšņumu.

92. Evaņģēliski katoliska baznīca ir brīnišķīga. Tā balstās un aug, galvenokārt, sakramentā.

93. Evaņģēliski reformētā baznīca ir brīnišķīga. Tā baltās un aug Dieva vārdā.

94. Brīnišķīgāka par tām abām ir evaņģēliski luteriskā baznīca. Tā balstās un aug gan ar sakramentu, gan ar Dieva vārdu.

95. Abas pirmās, bez mērķtiecīgas palīdzības, zudīs, jo bezdievīgo ceļš ved uz postu, saka Dāvids. [Ps.1:6]

Birkas: , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.