130. Kāds nav un nevar būt bauslības mērķis?


Ķēniņa dzīres un to viesi

Un Jēzus sāka atkal uz tiem runāt līdzībās un sacīja: “Debesu valstība līdzinās ķēniņam, kas taisīja savam dēlam kāzas. Un viņš izsūtīja savus kalpus aicināt viesus kāzās, bet tie negribēja nākt. Viņš izsūtīja atkal citus kalpus un teica tiem: sakait aicinātiem: redzi, mans mielasts sataisīts, mani vērši un baroti lopi nokauti un viss sagatavots; nāciet kāzās. Bet viņi to neievēroja un nogāja cits uz savu tīrumu un cits savās darīšanās. Bet citi sagrāba viņa kalpus, tos apsmēja un nokāva. Tad ķēniņš palika dusmīgs, viņš izsūtīja savu karaspēku un lika šos slepkavas nokaut un nodedzināja viņu pilsētu. Tad viņš sacīja saviem kalpiem: kāzas ir sataisītas, bet viesi nebija cienīgi. Tāpēc eita uz lielceļiem un aiciniet kāzās, kādus vien atrodat. Un kalpi izgāja uz lielceļiem un atveda kādus vien atrazdami, ļaunus un labus, un kāzu nams pildījās ar viesiem. Tad ķēniņš iegāja viesus aplūkot un ieraudzīja tur vienu cilvēku, kas nebija ģērbies kāzu drēbēs. Un viņš sacīja tam: draugs, kā tu esi šeit ienācis bez kāzu drēbēm? – Bet tas palika kā mēms. Tad ķēniņš sacīja saviem kalpiem: sasieniet tam kājas un rokas un izmetiet to galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu.” [Mt.22:1-14]


Viena no svarīgākajām gudrībām, kas cilvēkam pēc iespējas ātrāk ir dzīvē jāiemācās, ir: atšķirt vissvarīgāko no mazsvarīgā, lai par to pirmo domātu un uz to tiektos, bet par to otro īpaši neraizētos. Un Jēzus līdzība, kuru Viņš savulaik stāstīja neticīgajiem un pretestīgajiem jūdu priesteriem un farizejiem, tieši to māca vērst mūsu prātu un uzmanību uz pašu galveno mūsu dzīvē.

Tātad, kāds ķēniņš rīkoja kāzas, par kurām jau iepriekš bija darījis zināmu aicinātajiem viesiem. Kad nu šis svētku laiks bija klāt, ziņneši devās pie katra no uzaicinātajiem viesiem, lai tiem vēstītu, ka dzīres ir sagatavotas. Bet aicinātie viesi ne tikai negribēja nākt, tā noniecinādami viņiem parādīto ķēniņa godu un laipnību, bet pat atklāti nicināja šo savu ķēniņu, apsmejot un nogalinot viņa kalpus.

Šis ķēniņš ir Dievs, kas kopš grēkā krišanas pasaules sākumā ir apsolījis savā laikā dot šai grēkā kritušajai pasaulei Pestītāju, dot visdārgāko, kas Viņam ir savu vienpiedzimušo Dēlu. Vairākās vietās Vecajā Derībā Dievs sauc savu izredzēto tautu, Israēlu, par savu līgavu un sievu, arī Jaunajā Derībā Kristus un Viņa draudzes attiecības ir atainotas līdzībā ar vīra un sievas attiecībām. Tātad, tās bija Dieva Dēla kāzas un līgava Viņa draudze, Viņam ticīgie. Īpašiem aicinātajiem viesiem, proti, Israēla tautai, bija jābūt lieciniekiem šajās dzīrēs un jāpriecājas par Dieva apsolījumu piepildījumu.

Tomēr tā tas nenotika. Augstie priesteri un farizeji noraidīja Jēzu un Viņa sludināšanu, jo viņi kā Mesiju, Pestītāju gaidīja atnākam kādu politisku līderi un vadoni, turklāt iekšēja brīvība no grēka un vainas, ko sludināja Kristus, viņiem bija sveša lieta un tukša skaņa, jo viņu pašizdomātā dievbijība, ar kuru viņi bija sagrozījuši Dieva bauslību, viņiem deva sirdsapziņas mieru, un viņi iedomīgi uzskatīja sevi par svētiem un Dievam patīkamiem cilvēkiem.

Turklāt, kad Jēzus ar tiešiem vārdiem un ar līdzībām mācīja par cilvēka bezcerīgo grēka stāvokli un neizbēgamo pazušanu, tādējādi sludinot tīru un nesagrozītu Dieva bauslību, tas šiem jūdiem aizdeva dusmas, un viņi meklēja iemeslu, kā Jēzu apsūdzēt un vēlāk arī kā nogalināt. Tāpat jau iepriekš tam bija noticis ar Jāni Kristītāju un ar dievbijīgiem praviešiem, kurus no Dieva atkritušie Israēla ļaudis vajāja un nogalināja pirms Kristus. Tie ir tie kalpi, kurus ķēniņš jeb Dievs bija sūtījis, lai atgādinātu savu Derību jeb uzaicinājumu kāzās, uzaicinājumu gaidīt Kristu, Dieva izredzēto, un ar prieku būt par lieciniekiem Viņa pestījošajai kalpošanai.

Citā līdzībā par Dieva valstību, kur tā ir atainota kā Dieva vīna kalns, ir teikts, ka galu galā Dievs jeb vīna kalna saimnieks pie pretestīgajiem, nepateicīgajiem cilvēkiem, vīna kalna kopējiem, sūtījis savu paša Dēlu, domādams, ka no tā gan viņi kaunēsies un Viņu klausīs. Bet nekrietnie, no Dieva Derības atkritušie cilvēki Viņu ienīda vairāk nekā visus iepriekšējos Dieva sūtņus un nogalināja ar īpašu ļaunumu. Tomēr nekāda ļaunprātība un pretestība nevar kavēt Dieva sprieduma piepildījumu, un ļaunumu Viņš spēj vērst par svētību. Pēc Dieva Tēva labā prāta Viņa Dēla netaisnā nāve, kurai Viņš sevi pakļāva, bija upuris par visu cilvēku grēku, kas mūs ir salīdzinājis ar Dievu.

Tā caur Kristus svēto kalpošanu, caur Viņa asinīm mēs esam kļuvuši kā viens ar Viņu, gluži kā par vīru un sievu ir teikts: “Un tie abi būs viena miesa.” Tā mēs, viņa draudzes locekļi, esam viena miesa ar savu Kungu, savas draudzes uzticamo līgavaini Jēzu Kristu. Tas ir liels, svēts noslēpums, un tā līdzzinātājs nevar būt kurš katrs, kam vien tas ienāktu prātā, bet tikai Dieva aicināts viesis. Un paldies Dievam, ka Viņš caur Jēzus Kristus upuri ir sevi salīdzinājis ar pasauli un pasauli ar sevi, tā savā žēlastībā aicinādams ikvienu. Katram cilvēkam ir pieeja pie Dieva Tēva caur Viņa Dēlu, caur Kristus asinīm. Mēs visi, tas ir, ikviens cilvēks ir lūgts šajās kāzās, ir aicināts būt par Kristus bezgalīgās mīlestības liecinieku uz Viņa draudzi, Viņa līgavu, un pats saņemt šo Viņa neizmērojamo, dievišķo mīlestību.

Ikviens, kuram ir pie tās daļa, proti, ikviens, kurš ir kristīts Jēzus Kristus vārdā Svētajā Kristībā, ir ne vien aicināts (jo aicināta ir visa pasaule, arī visi pagāni, neticīgie un pat zaimotāji), bet arī izredzēts. Kristus saka: “Daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu”, jo cilvēka iedzimtais grēks un ļaunums pretojas šai Dieva mīlestībai, Viņa bagātīgajām dzīrēm, kurās katrs cilvēks caur Kristus krusta nāvi un augšāmcelšanos ir ielūgts. Cilvēkam pašam ir gana daudz lietu un nieciņu, ar kurām viņš savai dzīvei piešķir jēgu un tā izklaidējas. Grēcīgā cilvēka daba nicina Dieva bagātās dzīres Viņa Dēla sniegtajā Evaņģēlija vārdā Svētajā Absolūcijā, tai liekas niecība Svētās Kristības ūdens, kurā ir Dieva vārds un līdz ar to visi Viņa žēlastības apsolījumi. Jēzus Kristus svētā upura miesa un asinis Svētajā Vakarēdienā cilvēka prātam ir piedauzība, jo tas nesaprot, kā Dievs var būt šajās šķietami niecīgajās, pazemīgajās lietās.

Tā viņi aizbildinās ar savām lietām un pienākumiem, kas viņus it kā kavē nākt Dieva dzīrēs, Viņa Dēla kāzās, lai baudītu Dieva laipnību. Bet Dievs caur apustuli Pāvilu mūs māca patiesi un dievbijīgi izmantot mums atvēlēto laiku un mantas, darbus, pienākumus un visas lietas, kas mums šajā laikā ir dotas. “Izmantojiet šo laiku,” viņš saka, kā arī: “Šīs dienas ir ļaunas.” Proti, šajā pasaulē mēs neesam tādēļ, lai to baudītu, it kā tas viss mums piederētu un būtu mūsu varā. Nē, šis laiks, šī dzīve ir izmantojama, lai caur to kaut ko gūtu. Proti, šī mūsu dzīve nav mērķis, bet gan līdzeklis, lai mēs, Dieva apžēloti un Kristus upura svētīti, pēc tās līdz ar miesas augšāmcelšanos iemantotu mūžīgo dzīvību. Laiks mūs cenšas pievilt: “Vēl jau ir daudz laika, dzīvo un priecājies!” Turpretī mūžība mūs māca: “Nepievilietis! Laiks paiet, un tā vairs nav. Nemainīgs paliek vienīgi Dievs, Viņa vārds un Viņa mūžība.”

Tādēļ pasaules prāta (vai drīzāk jau neprāta) pieviltie agri vai vēlu baudīs nevis Dieva mielasta labumus, bet savas pievilšanas augļus. “Ķēniņš palika dusmīgs, viņš izsūtīja savu karaspēku un lika tos slepkavas nokaut un nodedzināt viņu pilsētu.” Tā pilsēta ir visa pasaule, kuras grēku uzņēmās Jēzus pie krusta. Dievs mums nepielīdzina mūsu vainu, kuras dēļ Viņa Dēls gāja nāvē, bet ja cilvēks savā sirds cietībā noraida šo Kristus upuri un Dieva žēlastību, tad Kristus asinis tam kļūst nevis par pestīšanu, bet par apsūdzību. Jo tās ir par mums un mūsu grēkiem izlietas. Ja mēs to pazemīgā ticībā atzīstam, tad tās mums nes svētību. Ja kāds to noliedz, tad tas gan neko nemaina attiecībā pret Kristus krusta nāvi un Debesu Ķēniņa kāzām tās un to jēga paliek nemainīga. Mainās vienīgi šāda cietsirža liktenis. Viņa vaina paliek uz viņa, turklāt vēl arī Jēzus Kristus nevainīgās asinis kā apsūdzība, tādēļ Kristus saka, ka tā ir slepkavu pilsēta, kas tiek iznīcināta.

Bet dzīru soli nepaliek tukši. Tos pilda tie, kuriem šajā pasaulē nav nekā, ar ko tie varētu saistīt savu sirdi. Un tas jau nenozīmē tikai fiziski, vārda tiešajā nozīmē nabagos, kroplos un tizlos, kas tiek aicināti Ķēniņa kāzās (jo, kā mēs zinām, cilvēks var gan būt nabags, bet vienlaikus arī tik nejēdzīgi lepns, ka noliegs un atraidīs palīdzīgu roku). Tie ir cilvēki, par kuriem Kristus savā Kalna sprediķī saka, ka tie ir garā nabagi, viņu dvēselei nav paliekamas labpatikas pie šīs pasaules, dzīves un tās lietām. Tie ir cilvēki, kurus ir uzrunājusi Dieva svētā bauslība, kas atklāj mūsu bezcerīgo samaitātību un nespēju ne ar kādiem darbiem un ne ar kādu ārēji vistikumīgāko dzīvi būt patiesi svētiem un taisniem. Viņi ar drebošu sirdi un pateicības asarām uzklausa Ķēniņa sūtņus, kas tiem sludina lielās dzīres, Dieva Dēla kāzas, kurās viņi bez pašu cienības un augstdzimtības tiek aicināti un tiks saukti par ķēniņa jeb Dieva mīļajiem bērniem, jo Viņa Dēls tos mīl un dāvā caur savām asinīm ikvienam, kas pie Viņa nāk, savu dievišķo augstdzimtību jeb dievbērnību.

Svētais kalpošanas amats, ko Dievs ir devis kristīgajai draudzei, ir šāds Dieva vēstnesis, kas ar Kristus Evaņģēliju aicina pasaules un grēka mocītos pie Dieva galda, lai tur gūtu savām sirdīm atspirgumu caur grēku piedošanu un brīvību no grēka lāsta jeb nāves. Kur ir Kristus un Viņa žēlastības dāvanas, tur ir Debesu valstības dzīres. Un ikviens, kas tajās ir kā lūgtais viesis, paglābjas no pasaules pilsētas tukšības un lepnības, no tās posta, nāves un pazušanas.

“Ja kas nemīl mūsu Kungu Jēzu Kristu, tas ir nolādēts. Mūsu Kungs nāk!” Un Viņa žēlastība ir pār jums visiem. Āmen.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.