11. Kādus trīs likumus Dievs deva Sinaja kalnā?


Katra žēlastības līdzekļa pilnīgā unikalitāte

« Svētā Vakarēdiena definīcija

Kāds šajā situācijā ir mūsu uzdevums? Kā luterāņu teologiem savā teoloģiskajā domāšanā, tāpat arī mācot un sludinot, mums ir jāseko Augsburgas ticības apliecības piemēram, un mēs nekad nedrīkstam sākt ar vienu vispārēju mācību par žēlastības līdzekļiem vai sakramentiem, bet mums ir jārunā par katru no žēlastības līdzekļiem atsevišķi, norādot īpašo katrā no tiem: sludinot Evaņģēliju, [mācot par] Kristību, grēksūdzi un absolūciju, Altāra sakramentu. Tikai tad mēs spēsim saprast, cik visaptveroši Dievs ietekmē mūs, tos dažādos ceļus, pa kuriem Viņš nāk pie mums, un katra žēlastības līdzekļa pilnīgo unikalitāti, tādējādi nonākot pie to pareizas lietošanas (pārdomājiet Augsburgas ticības apliecības artikulu kārtību un to, kāpēc Mazajā katehismā grēksūdze atrodas starp Kristību un Svēto Vakarēdienu).

Runājot par Kristību un Svēto Vakarēdienu, rodas tikai sajukums, ja mēs vienmēr mēģinām vilkt paralēles starp tiem un apgalvot, ka tas, kas ir patiess attiecībā uz vienu sakramentu, ir patiess arī attiecībā uz otru. Pēdējā laikā pat luterāņi ekumeniskajā kustībā to ir apstrīdējuši: tā kā baznīcas savstarpēji ir atzinušas citu baznīcu Kristību, tām ir arī savstarpēji jāatzīst Svētais Vakarēdiens. Kā tās to ir nodēvējušas, “altāra sadraudzība” nepieciešami izriet no “Kristības sadraudzības.” Bet Kristība un Svētais Vakarēdiens, lai cik neizmērojami vareni katrs no šiem sakramentiem būtu un cik lielā mērā tie abi būtu saskanīgi (1.Kor.10:1 un turpmāk; sk. Arī kristību praksi senbaznīcā Lieldienu vakarā un viduslaiku baznīcas paražu dot bērniem Svēto Vakarēdienu tūlīt pēc Kristībām vismaz konsekrēta vīna veidā), tie vienkārši nav viens un tas pats.

To, kas ir Svētais Vakarēdiens, mums ir pateicis pats Kungs; to, kas ir Kristība, mēs mācāmies no Viņa apustuļiem No stāsta par iestādīšanu. mēs zinām, kad Svētais Vakarēdiens tika iestādīts. Kristības saskaņā ar pazīstamo senbaznīcas ieskatu un arī ar Lutera viedokli (“Uz Jordānu nāca Kristus, mūsu Kungs”) notika tajā brīdī, kad mūsu Kungs nāca, lai taptu Jāņa kristīts (“Tur Viņš iedibināja mums mazgāšanos”), un tā nav identiska ar pavēli kristīt. Kristība apustuliskajā laikmetā tika veikta “Jēzus vārdā” (piem., Ap.d. 2:38; 10:48; 19:5; sk. pavēli kristīt Mt. 28:19 saskaņā ar Eisebiju Nestles aparātā; 1.Kor. 1:13), vēlāk – saskaņā ar trinitāro formulu. Apustuļi bieži kristīšanu atstāja citu ziņā, un Pāvilam sacīt, ka Kungs viņu nesūtīja kristīt, bet sludināt Evaņģēliju, nenozīmē sakramenta devalvāciju. Ar visu šī sakramenta lietošanas brīvību un dažādību Kristība paliek mazgāšana atdzimšanai, pilns, pilnīgs sakraments, kuru nav nepieciešams “pabeigt” ar konfirmāciju, kā to šodien apgalvo anglikāņu teoloģija un kas ietekmē arī protestantu baznīcas.

Mēs šeit nevaram izvērst jautājumu par to, kas mums savās draudzēs būtu jāmāca par Kristību. Man šķiet, ka Bībeles stundās un sprediķos par Jaunās Derības svarīgākajiem tekstiem, kas runā par Kristību, absolūti nepieciešami būtu jābūt mācībai par sakramentiem. Turklāt lekcijās un diskusijās būtu jāapskata ceturtā galvenā Lielā katehisma daļa. Tas īpaši attiecas uz bērnu Kristību. Mums būtu jāapzinās, cik nezinoša ir mūsdienu cilvēki, pat luteriskajā baznīcā. Pārāk reti mēs atzīstam, ka reliģiskā un konfirmācijas apmācība, kā arī svētdienas skola nekādā veidā nespēj dot to, ko iepriekšējās paaudzes bija iemācījušās no Bībeles lasīšanas un no dievbijīgajiem vecākiem. Šodien ir nepieciešams, lai mēs atkal kļūtu par mācošu baznīcu. Romas, dažādu sektu un komunisma panākumi šajā ziņā pamatā balstās uz to, ka savu mācību viņi māca nepagurstoši. Mūsu draudzes izslāpušas pēc mācīšanas vairāk, nekā mēs apjaušam. Kāpēc mēs viņām nedodam maizi, pēc kuras tās alkst? Cik bieži ir bijis tā, ka mēs ar kristībām draudzē vai ar nelielām kristību viesībām esam radījuši iespaidu, ka opus operatus ir ticis administrēts. Kurš no vecākiem zina, kāds brīnums ir noticis tur, zem sakramenta ārējā, nenozīmīgā apsega? Kas apzinās to, ka ir izdarīta izšķiršanās starp cilvēka dzīvību un nāvi, pestīšanu un sodu, jo šis sakraments iesniedzas mūžībā? Vai mūsu draudzes apzinās, ka tām vislielākajā nopietnībā ir jālūdz par tikko kristītajiem? Luters uzskatīja, ka tik daudz kristīto ir pazuduši tāpēc, ka ir pietrūcis šādas aizlūgšanas. Ja šāda aizlūgšana tiek uztverta nopietni, vai tas nenozīmē arī krustvecāku amata atjaunošanu, kas ir kļuvis tik sekularizēts? Vai mēs patiešām ticam, ka draudzes locekļi tajās dažās sasteigtajās konfirmācijas apmācību stundās, kuru noslēgumā kaut kas tiek teikts par sakramentiem – kaut gan tiem patiesībā vajadzētu noteikt visu konfirmācijas apmācības saturu – , saņem tik daudz zināšanu, ka viņi ir spējīgi dzīvot, balstoties uz tām visas savas dzīves garumā, kā cilvēki, kas ik dienas atgriežas pie savas Kristības?

Tur, kur pareizi tiek mācīts par Kristību, pareizi tiek pasludināts arī Evaņģēlijs, jo šajā sakramentā ir ietverts viss Evaņģēlijs: Kristus nāve un augšāmcelšanās, mūsu miršana un celšanās kopā ar Viņu grēku nožēlā un ticībā, jau tagad nākotnes debesu bagātību balva, mūžīgais taisnīgums, šķīstība un svētīgums. Tas pats attiecas arī uz Altāra sakramentu. Par to Luters reiz ir teicis: “Šis sakraments ir Evaņģēlijs” (“Par Kristus svētās miesas sakramenta bijāšanu”, 1523.g., adresēts kristiešiem Bohēmijā, stingri uzsverot [Kristus] reālo klātbūtni, vēršoties pret jebkuru simbolisku skaidrojumu). Tas ir viens no reformatora dziļākajiem teoloģiskajiem ieskatiem. Tā kā šis sakraments ir Evaņģēlijs, tad cīņa par šo sakramentu reizē bija cīņa arī par Evaņģēliju un otrādi. Tikai tas var izskaidrot to, ko pasaule dēvē par Lutera stūrgalvību un ietiepību strīdā par sakramentu, viņa nelokāmo nopietnību šajā jautājumā. Ne Cvinglijs, ne Bucers cīņu par sakramentu neuztvēra tik nopietni.

Kāpēc Luteram Altāra sakraments bija Evaņģēlijs? Vispirms jau tāpēc, ka iestādīšanas vārdi ietvēra visu Evaņģēliju. Vērsties pret tiem nozīmēja vērsties pret Evaņģēliju.

Viss ir atkarīgs no šiem vārdiem. Ikvienam kristietim ir jāzina tie un stingri pie tiem jāturas. Viņš nedrīkst nevienam ļaut tos viņam atņemt ar kādu citu mācību, pat ja tas būtu eņģelis no debesīm [Gal. 1:8]. Tie ir pestīšanas un dzīvības vārdi, tādēļ katram, kas tiem tic, viņa grēki ir piedoti caur šo ticību; viņš ir dzīvības bērns un ir pārvarējis nāvi un elli. Neviena valoda nespēj izteikt, cik lieli un vareni ir šie vārdi, jo tie ir visa Evaņģēlija apkopojums un būtība (WA 11, 432, 19 [Amerikas izdevums 36:277]).

Ja kāda šo vārdu daļa tiek uztverta burtiski, bet cita pārnestā nozīmē, kā, piemēram, “ņemiet un ēdiet” un “dzeriet visi no tā” tiek uztverti burtiski, “tā ir mana miesa” un “tās ir manas asinis” pārnestā nozīmē un tad “kas par jums top dota” un “kas par jums top izlietas” atkal burtiski, tad tas ir jāuzskata par vēršanos pret šiem vārdiem. Luteram ir raksturīgi tas, ka tieši šajā jau citētajā rakstu vietā viņš kā parasti par visbūtiskāko uzskata ticību vārdiem “par jums”. Tas nes sakramenta svētību. Tajā pašā laikā viņš uzsver, ka šis “par jums” ir nesaraujami saistīts ar ticību, ka vārdi: “Tā ir mana miesa,” un: “Tās ir manas asinis,” ir patiesi un ir jāuztver tā, kā tie ir teikti.

Tagad sargieties no šāda viedokļa. Atkāpieties no saprāta un intelekta, jo tie veltīgi pūlas saprast, kā miesa un asinis var būt klātesošas, un tādēļ, ka tie nevar to aptvert, tie atsakās tam ticēt (WA 11, 434, 17 [Amerikas izdevums 36:279]).

Šādi izprotot sakramentu, attiecības starp vārdu un sakramentu vairs nav problēma. Tie sader kopā. Sakraments ir verbum visibile (redzamais vārds); vārds ir sacramentum audubile, dzirdamais un saklausāmais sakraments. Izteiktais un dzirdētais vārds pats no sevis ir dabiska parādība, skaņas viļņi, kas nāk no balss un tiek uztverti ar ausīm. Un tomēr mēs dzirdam “iekš, ar un zem” šiem skaņas viļņiem paša mūžīgā Dieva vārdu. Dabiskais vārds kļūst par Dieva vārdu, tas ir Dieva vārds.

Evaņģēlijs pie mums nāk divkāršā veidā — kā vārds un kā sakraments. Tādējādi arī absolūciju var uzskatīt par sakramentu: “Vai jūs arī ticat, ka piedošana, kuru jūs saņemat no manis, nāk no Dieva?” [jautā biktstēvs]. Kā Kristus miesa un asinis ir apslēptas maizē un vīnā, tāpat arī Dieva vārds ir apslēpts cilvēka balsī (un Svētie Raksti — cilvēku rakstītajā). To, kāda nozīme Altāra sakramentā ir vārdam, mēs varam spriest pēc tā, ka uz Romas katoļu baznīcai piederošajiem cilvēkiem, kas nāca uz luterāņu mesu, nekas neatstāja tik lielu iespaidu kā iestādīšanas vārdi, kurus vācieši pirms tam nekad nebija dzirdējuši, jo katoļu misē tie tika izrunāti čukstus. Tad tie altāra priekšā tika skaļi izdziedāti viņu valodā. “Vārds” un “elements” kļuva par vienu veselu. Abos Dievs nāk pie mums, lai dotu mums vienu žēlastību dažādos veidos. Tas noteikti ir dievišķās atklāsmes veids. Dievs pie mums nenāk kā Deus nudus, kā saka Luters, nevis atklāts, bet vienmēr apslēpts. Tā Kristū dievišķums tika apslēpts aiz Viņa cilvēciskuma, un to varēja saskatīt tikai ar ticības acīm. Tas ir inkarnācijas noslēpums, kurā ir balstīti sakramenti: “Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību.” “Mēs,” t.i., “liecinieki, kas izredzēti iepriekš,” apustuļi un visi tie, kam Svētajā Garā ir jānāk pie ticības, pamatojoties uz apustulisko liecību. Ticībā viņiem visiem ir jāredz Kristus godība, kura pasaulei ir apslēpta līdz tai dienai, kad tā tiks atklāta visiem cilvēkiem, kad Viņš nāks, lai tiesātu dzīvos un mirušos.

“Šis sakraments ir Evaņģēlijs.” Lutera atzinums pilnībā saskan ar Jaunās Derības mācību. “Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī biķera dzerat, pasludiniet [καταγγέλλετε ir jāpieņem kā tagadnes laika forma, ne pavēle] Tā Kunga nāvi, tiekāms Viņš nāk.” Tā raksta Pāvils pirmā un senākā vēstījuma, kāds mums ir par Svētā Vakarēdiena iestādīšanu, nobeigumā. Vairākās senajās liturģijās šie 1.Kor.11:26 vārdi ir citēti tā, it kā tie būtu daļa no paša stāstījuma, kuru Pāvils šeit citē. Jo šī Rakstu vieta, 1.Kor.11:23 un turpmāk, pieder pie “tradīcijas”, kuru apustuļi “saņēma” un uzticami ir nodevuši tālāk, tieši tāpat kā Rakstu vieta 15:2 un turpmāk, kas mums atgādina par ticības apliecības otro artikulu. Tas, ka Pāvils savu Evaņģēliju saņēma tieši no Kunga un ne no cilvēkiem (Gal.1:12), nepavisam neizslēdz to, ka viņš iepazina Jēzus dzīves detaļas un liturģijā lietotos tekstus, iespējams, no Antiohijas draudzes. Vārdi: “Jo no Tā Kunga esmu saņēmis [παρέλαβον], ko arī jums mācīju [παρέδωκα],” satur tos pašus jēdzienus, kurus atrodam arī 1.Kor.15:3, un, iespējams, nozīmē to, ka tas, ko Pāvils nodod tālāk, atgriežas pie Jēzus Svētā Vakarēdiena un tā, ko Viņš tad teica un darīja. Šī stāsta absolūtu uzticamību un tā senumu apliecina tas, ka šis atstāsts ietver kādu faktu, kas Marka evaņģēlijā vairs nav atrodams. Par būtisku vairs netiek uzskatīts tas, ka Svētā Vakarēdiena iestādīšanā Jēzus maltītes laikā izdalīja maizi, turpretim vīns tika pasniegts beigās. Vai 26.pants pieder pie šī senā stāstījuma vai arī ir apustuļa autoritatīvs komentārs, tas īsi un kodolīgi izsaka, ka Svētais Vakarēdiens ir pats Evaņģēlijs.

Kristība ir Evaņģēlijs tādēļ, ka tajā ir ietverts viss Evaņģēlijs, ne tikai vārdos, bet arī mūsu Pestītāja varenajā glābšanas darbā, glābjot mūs no grēka, nāves un velna. Absolūcija ir Evaņģēlijs, grēku piedošana, cerība uz taisnošanas spriedumu, kas tiks izteikts pēdējā tiesā. Svētais Vakrēdiens arī ir Evaņģēlijs un patiešām ļoti īpašā veidā. Evaņģēlijs ir labā vēsts, kas šajās dienās pasludināta visai pasaulei (Mt.24:14; Ap.d.2:17; Ebr.1:2). Vēsts par mūžīgā Vārda inkarnāciju, par Viņa pestījošo nāvi, Viņa augšāmcelšanos un debesīs uzkāpšanu, Viņa sēdēšanu pie Tēva labās rokas un Viņa nākšanu atkal, bet šoreiz godībā, lai noturētu pēdējo tiesu un lai mūsu augšāmcelšanā pabeigtu mūsu pestīšanu.

Kristus griba ir tāda, lai šis Evaņģēlijs tiktu pasludināts visām tautām. Bet šis pasludinājums nav tikai vēsts par to, ko Dievs pagātnē ir izdarījis un ko Viņš darīs nākotnē. Šī “mūžīgā Evaņģēlija” (Atkl.14:6) pasludināšana vienmēr notiek kopā ar sakramenta svinēšanu, kuru iestādīja mūsu Kungs un ar kuru tiek pasludināta Viņa nāve, tiekāms Viņš nāk. Bez šī sakramenta svinēšanas Evaņģēliju var uztvert tikai kā vienu no daudzajiem pasaules reliģiskajiem vēstījumiem. Tā tas arī notiek tur, kur cilvēki ir neizglītoti attiecībā uz sakramentu. Bez izglītojošas Evaņģēlija pasludināšanas šis sakraments var tikt saprasts kā viens no daudzajiem sadraudzības rituāliem, kādi eksistē pasaules reliģijās, vai arī kā nesaprotama mistēriju reliģijas darbība. Bet Evaņģēlijs ir kas vairāk par reliģisku vēstījumu, Altāra sakraments ir kas vairāk par reliģisku ceremoniju. Gan Evaņģēlijs, kas tiek pasludināts, gan Evaņģēlijs, kas parādās sakramentā, sevī ietver vienu un to pašu dāvanu, kaut arī izteiktu dažādās formās: grēku piedošanu. Tā nav kāda mācība par iespēju saņemt grēku piedošanu, šādas iespējamības ilustrēšana, bet pati patiesā grēku piedošana, neaptveramais Dieva žēlastības brīnums, kas izdzēš mūsu vainas un dod mums visu, kas nāk līdz ar piedošanu: dzīvību un pestīšanu, visa cilvēka, gan miesas, gan dvēseles, glābšanu. Gan Evaņģēlijs, gan sakraments nes šo piedošanu, jo abos Dieva Jērs, kas mira par pasaules grēku, ir klātesošs.

Lasi turpinājumu »



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.