103. Kas redz katru zagšanu un par to soda?


Kas tas ir: Edgars Mažis?

Bieži dzirdu par ekumēniskiem dievkalpojumiem un pasākumiem, kā arī par to, ka vienas konfesijas mācītāji māca un rīkojas tā, kā tas tradicionāli ir pieņemts citās, nevis viņa konfesijā. Īsi sakot, dzirdu par to, ka konfesiju robežas kļūst arvien nemanāmākas. Vai tas ir labi? Man ir savas personīgās domas, bet e-ntuziasti nolēma pārrunāt to ar Āgenskalna baptistu draudzes mācītāju Edgaru Maži.

Edgars Mažis

Esmu dzirdējis, ka tevi mēdz saukt par “luterisku baptistu.” Kādi tam ir iemesli?
Varbūt tas, ka attiecības ar luterāņiem, esot baptistam, nekad nav radījušas problēmas ne man pašam, ne arī tiem, kas ar mani draudzējas. Sākumā bija vienkārši attiecības, vēlāk aicinājums mācīt Lutera Akadēmijā, lasīt lekcijas dažādos luterāņu pasākumos. Kad man bija 16 gadu, fanoju par luterāņiem, patika Plāte, Rubenis, bet sapratu, ka nekad īsts luterānis nebūšu, jo esmu audzis baptista ģimenē un līdz ar to esmu tur, kur esmu. Kādi luterāņu draugi man šad un tad mīļi paķer un saka: kad tu kļūsi par luterāni? Uz to man ir pretjautājums: Vai jums ir problēmas ar to, ka esmu baptists… Līdz šim vēl nav bijušas.

Ja domāju par to, kas man ir tuvāks luterismā, tad droši vien tā ir izpratne par Svēto Vakarēdienu un arī pietāte, esot dievnamā.

Vai vispār ir nozīmē baznīcas un konfesijas piederībai mūsdienās? Piederība batistu draudžu savienībai uzliek kādus īpašus pienākumus? Bīskaps taču tevi neaicina uz pārrunām sakot: Kāpēc tu pasniedz lekcijas sektas akadēmijā!
Es domāju, ka nozīme ir, jo Baznīca ir mūsu garīgās mājas. Var jau izmēģināt dzīvot uz ielas, bet tas nav Dieva nodoms. Ja es cienu savas mājas [Baznīcu], tad man nav problēmu cienīt citas mājas arī. Svarīgi nesākt salīdzināt, kura māja labāka, jo tur jau parādās mūsu katra egoisms. Piederība baptistu draudžu savienībai uzliek pienākumu pasludināt evaņģēliju tajā izpratnē, kas ir baptistiem, bet, tā kā bīskapa funkcija Baptistu hierarhijā ir drīzāk organizatoriska kā mācību pārraugoša, tad baptistu draudzēs ir liela dažādība. Tas nereti skar arī mācību. Man šķiet, ka baptisti Latvijā luterāņus par sektu nekad nav uzskatījuši. Pagātnē gan varbūt dažiem bija viedoklis, ka luterāņi ir jāevanģelizē… Nē, bīskaps mani uz pārrunām par sadarbību ar luterāņiem nav saucis un ir maza ticamība, ka tas varētu notikt.

Tava kalpošana ir diezgan plašā mērogā – draudze, TV, radio, akadēmija, studijas. Iespējams esmu pat palaidis kaut ko garām – vai arī internetā? Kādas ir tavas domas par internetu vispār?
Kalpošanas plašums nav manis paša meklēts. Drīzāk, tās ir iespējas, kuras man uzticētas. Varbūt arī veids, kas palīdz uzturēt ģimeni finansiālajā ziņā. Ja atrašanos www.draugiem.lv var uzskatīt par kalpošanu, tad tā ir saikne ar internetu, jo diezgan bieži iznāk atbildēt uz dažādiem jautājumiem gan par ticību, gan par dzīvi vispār. Internets ir svētība un lāsts vienā veidojumā, jo tās iespējas, ko dod internets, lai izglītotos, ir neizsmeļamas, bet blakus ir kārdinājumu lapas, kuras var cilvēku ievest grēkā. Un vēl, ir vajadzīga disciplīna, lai “neaizsēdētos” internetā. Savā ziņā internets ir spoža postmodernisma ilustrācija, kad cilvēks var iztikt bez dzīva cilvēka sev blakus, bet “tusēties” virtuālajā pasaulē.

Vai tad vispār var iztikt bez dzīva līdzcilvēka?
Tur jau tā lieta, ka nevar, jo cilvēks ir radīts, lai būtu attiecībās ar citu cilvēku. Bet dzīvs līdzcilvēks prasa uzdrošināšanos veidot attiecības. Un attiecību veidošana prasa no mums būt patiesiem. Virtuālā pasaule ir pateicīga vide, lai veidotu attiecības no puspatiesībām. Kāpēc tik daudziem cilvēkiem ir iesaukas internetā? Bailes būt atklātam? Aizsardzība, lai citi nezina, kas es īsti esmu. Varbūt tā ir atzīšanās, ka es nespēju veidot noturīgas attiecības ar dzīvu cilvēku.
Kristus, savukārt, parāda, ka līdzcilvēkam ir jākalpo nevis jāizmanto saviem mērķiem. Taču kalpot šodienas pasaulē ir diezgan vecmodīgi, jo tad kaut uz brīdi jāpaskatās uz otru kā kaut ko svarīgāku par sevi.

Vai vecmodīgi mūsdienās nav arī uzskatīt, ka kāda konkrēta konfesija ar savu mācību ir pareizāka par citām? Kā tu saproti ekumēnismu?
Runa nav par vecmodīgumu, bet drīzāk par misijas izjūtu, ka es esmu vispareizākajā baznīcā. Būtu savādi, ja Kristus mani aicinātu konfesijā, kas nav vispareizākā, bet, ko tad lai dara ar citām, nu tām nepareizajām. Vai uzskatīt, ka visas ir nepareizas vai arī, ka visas – pareizas. Vidū būt un teikt, es tas pareizākais un pa labi un kreisi tie nepareizie, nav ne gudri, ne dievišķi. Ekumēnisms ir mazliet nobanalizēts vārds. Ekumēniskais dievkalpojums varētu būt kaut kāda atšķaidīta forma. Labi jau tas ir, ka Baznīcu vadītāji ir kopā, bet tā vizuālā liecība nereti neiet kopā ar ikdienu, kur katra Baznīca cītīgi sargā savus svētumus no citām Baznīcām. Gandrīz jāizsaucas kā Pāvilam: Vai Kristus ir dalīts? Jā, ir dalīts. Un, kamēr Kristus ir dalīts, mēs nevaram runāt par ekumenismu ar Lielo burtu. Kaut gan, ja viens luterānis un katolis un vēl baptists izdomā palīdzēt trūcīgajiem pilsētā, tas varbūt ir mazs ekumenisma asniņš. Mācības ziņā līdz ekumenismam tālu, jo mēs katrs ticam mazliet savādāk. Jā, es esmu ekumenisks tajā izpratnē, ka mani Dievs uzrunā arī citu konfesiju dievkalpojumos. Varbūt tā ir dāvana no Dieva, tā justies. Tāpēc man liekas tik sīkumainas runas par to, kuri labāk saprot kristību vai Svēto Vakarēdienu. Un tad vēl citēt 16. gadsimta reformatoru darbus, lai pierādītu, ka es esmu pareizāks par citiem. Galu galā, mūsu pašu egoisms tik ļoti spīd cauri šajās it kā ‘svētajās diskusijās’. Teiciens: mēs-baptisti skan tikpat miesīgi, kā mēs-luterāņi. Es gribētu būt cilvēks, kas spēj cienīt un mīlēt arī tās Kristīgās Baznīcas, kuru loceklis es neesmu. Kāds vieds cilvēks pagātnē ir sacījis, ja šajā pasaulē būtu pilnīga baznīca, tad tā vairs nebūtu pilnīga, kad es tajā iestātos.

Kāds ir Tavs viedoklis, par norobežošanos no nepareizām mācībām, nesvinot ar tiem Dievgaldu un nelūdzot Dievu kopā? Vai tam ir pamatojams Svētajos Rakstos, un vai tā ir mīlestības pilna kristieša rīcība?
Dievgalds jau ir katras baznīcas aizsardzības sistēma. Jautājums tad ir, kāpēc otra baznīca laiž vai nelaiž pie Dievgalda. Vai arī, kāpēc es gribu vai negribu būt Dievgalda kopībā ar citiem? Atbildes būs dažādas. Norobežošanās vispār nav īsts kristīgs vārds, izņemot norobežošanos no atklātas bezdievības un grēka. Ja norobežošanās no t.s. nepareizajiem ir ar mērķi, ka viņi ir sapratuši savu nepareizību un ka caur norobežošanos un izolāciju viņi nāks pie prāta un pievienosies pareizajiem, tad tādu rīcību varētu attaisnot, bet man personīgi norobežošanās kristiešu vidū drīzāk saistās ar personiskajām ambīcijām. Un tur nu pamatojumu Rakstos būs grūti atrast…

Vai tev ir kārdinājums lasot LA lekcijas Vecajā Derībā vienā vai citā vietā Rakstu vietā ielasīt savas personīgās domas vai konkrētus baptistu mācību artikulus?
Kārdinājums nav, bet tas jau patiesībā notiek, ka mēs Bībelei lasām un izlaižam tekstu caur sevi. Vecajā Derībā jau nav daudz baptistu tekstu… Liekas, ka tad viņu vēl nebija… Bet, protams, interpretācija ir saistīta ar to, kas es esmu. Bet, ja nopietni, nē, kārdinājums konvertēt luterāņus baptistos nav bijis. Bet man ir prieks, ka varu būt dzīva liecība par to, kas ir baptisti, lai cilvēkiem nebūtu jāpaliek aizspriedumos.

Kādi ir Tavi uzskati par iedzimto grēku?
Iedzimtais grēks nāk mums līdzi mantojumā no Ādama un Ievas laikiem. Kaut Ādams būtu zinājis, ka viņa dēļ arī man ir jācieš… Bet Kristus piedod iedzimto grēku. Tas ir tik pamatīgi un tik īsti.

Kā Kristus piedod iedzimto grēku, un kā šī piedošana ir saņemama cilvēkam?
Kristus piedošana ir noslēpums, kuru mēs, cilvēki, nekad līdz galam neizpratīsim. Tas drīzāk ir ticības jautājums, vai es ticu, ka Kristus man ir piedevis. Ja luteriskajā teoloģijā iedzimtais grēks tiek dzēsts caur kristību, tad baptistu izpratne ir, ka iedzimtais grēka piedošana ir cilvēka pestīšanas piedzīvojums ar Kristu. Tas, ko saucam par atgriešanos no grēkiem. Svētais Gars pārliecina cilvēku, ka viņš ir grēcinieks un aicina atgriezties pie Kristus. Svētais Gars dod arī spēku pateikt jā Dievam un sekot Kristum. Domājot par to, man šķiet zīmīgi izdziedinātā aklā vārdi: es zinu, ka es, neredzīgais, tagad varu redzēt.[Jn 9:25].

Tieši tas man nav īsti skaidrs. Kā tādā gadījumā mazie bērni, kuriem arī ir iedzimtais grēks [kurš ieved pazušanā tos, kas neatgiežas] saņem Kristus piedošanu? Vai ir kāds cits līdzeklis bez Kristības, kā saņemt glābjošo ticību un Svēto Garu?
Baptistu izpratne šajā jautājumā ir tāda, ka Kristus piedošana darbojas arī tad, kad bērns vēl apzināti to nesaprot, līdz ar to attiecībā uz bērniem ir bērnu svētīšana, kuras laikā ar roku uzlikšanu bērns tiek novēlēts Kristum un Viņa žēlastībai, kas viņu vadītu pie apzinātas ticības Kristum. Bērnu svētīšana nav ekvivalents zīdaiņu kristībai, bet drīzāk svētības, sargāšanas un piedošanas izlūgšanās. Varbūt tas atšķirīgai ir, ka baptisti neuzskata, ka nekristīti bērni automātiski nonāk pazušanā, bet tā ir Kristus žēlastība, kas viņus glābj.


Vēlos tikai precizēt. Vai Kristība dalās pieaugušo un zīdaiņu Kristībā, vai arī ir tikai viena, kura jāsaņem visiem bez izšķirības?

Nē, ir tikai viena kristības, un tā pat nav pieaugušo, bet gan cilvēkam, kurš pats vēlas kristīties. Tas var būt arī bērns. Vēsturiski baptisti neatzīst zīdaiņu kristību, tāpēc nereti krista cilvēkus otrreiz. Mūsu draudzes kontekstā atkalkristīšana parasti nenotiek, izņemot kādus īpašus gadījumus, kad cilvēks neatceras, kad ir kristīts un nav arī ticis iesvētīts.

Nu tad noslēguma dubultjautājums. Kad cilvēks var sevi saukt par kristieti un būt pārliecināts par savu pestīšanu? Kas vieno visus kristiešus, un ko tu viņiem novēli [piekodini]?
Būt kristietim ir aicinājums no Dieva. Svētais Gars ne tikai pārliecina par grēku, bet arī vada uz atgriešanos no grēkiem un dod liecību, ka esam Dieva bērni. Pārliecība par pestīšanu nenozīmē kaut ko statisku. Baptisti dažreiz ir atradušies tādās ekstrēmās pozīcijā, ka vai nu tu esi glābts uz visiem laikiem tāpēc, ka esi nožēlojis grēkus un pieņēmis Kristu un nav svarīgi, kā tu dzīvo vai arī dzīvošana nedrošībā, ka tikai es savu pestīšanu nepazaudēju… Bet Svētais Gars dod liecību, ka esam Dieva īpašums.

Kristiešu vieno Kristus. Kādreiz viens no maniem amata brāļiem sacīja: ja mēs varam pulcēties zem Kristus karoga, tad ir labi, tad mūsu pašu egoisms kļūst maznozīmīgs. Būt kristietim šodienas pasaulē ir līdzīgi kā agrāk. Brāļu kaudzīšu romānā “Mērnieku laiki”, kurš ir šobrīd skatāms Latvijas Nacionālajā teātrī, ir šādi Kaspara Gaitiņa vārdi: Tie, kuri skaisti zied un nes bagātus augļus, ir tie, kas apliecina savu ticību ar darbiem un tikumiem. Jauki stāv tādiem kokiem viņu ziedi un tādiem cilvēkiem viņu ticībām, kaut gan tikpat vienu, kā otru, ir ļoti maz. Tādi cilvēki nelīdīs nekad otra sirdī neticības meklēt un tad gandrīz ar prieku izpaust, viņiem pietiek darba pārpārim būt nomodā par savām sirdīm. Tomēr ikkatru vājumu, ko viņi pie sava tuvāka redz, rauga ar mīlestību un līdzcietību dziedēt.” Lai Kristus spēkā pietiek ziedu un augļu!

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

11 atsauces par “Kas tas ir: Edgars Mažis?”

  1. machss:


    nezinu, kā jums, bet man Mažis vienmēr ir paticis :)

  2. talyc:


    tā jau tas ir…
    kas piedzimuši baptistu ģimenēs izaug par baptistiem,
    kas dzimst no luterāņiem – tie par luterāņiem
    kas dzimis latgalē – tas katolis
    - – -
    …tā jau laikam tam tā jābūt
    pie miesās dzimstošajiem

  3. vasara:


    talyc, tam ir baigi liela nozīme! atminos, ka pirms Kristības es painteresējos, kurā baznīcā kristīti mani vecāki un tas lielā mērā noteica to, uz kurieni aizgāju. ja būtu uzzinājusi, ka esmu r-katole, droši vien šodien būtu tur ar saskalotām smadzenēm par rožukroņa pulciņa milzīgo vērtību manai pestīšanai uc figņām.
    redz, reizēm tas ir labi un reizēm nē. bet tā nu viņš ir…

  4. Mulders:


    Nezinu, dzimis katoļu ģimenē un arī RKB baznīcā kristīts… tak zajadlijs luterānis!

  5. grecinieks:


    Hehe, tad mēs ar Mulderu pilnīgi pretstati – es dzimis luterāņu reģionā un luterāņu ģimenē, arī luterāņu baznīcā kristīts… tak zajadlijs katolis (ar simpātijām pret pareizticību)!

  6. Roberto:


    Edgars ir fannijs …

  7. Agnese:


    ka tik kādam kaut ko pastāstīt par sevi! (es domāju komentārus)

  8. rita:


    mažis ir visu draugs.

  9. moritz:


    Mūsu draudzes kontekstā atkalkristīšana parasti nenotiek
    ***
    hmm, hmm, hmmm… kaa tad ar sho? “4. Mēs uzskatām, ka katram cilvēkam, kas ir piedzimis no augšienes, ir jākļūst par vietējās draudzes locekli. Draudze ir ticīgo kopība, kuras uzdevums ir liecība, kalpošana un sadraudzība. Draudzē var tikt uzņemti tikai kristīti, resp., pagremdēti cilvēki.”???

  10. moritz:


    “6. Mēs uzskatām,ka draudze, īstenojot Jēzus Kristus pavēli, svin Svēto Vakarēdienu kā mūsu Kunga un Pestītāja dzīves un Golgātas ciešanu pieminēšanu. Svētais Vakarēdiens ir ticīgā īpaša sadraudzība ar Dievu un citiem ticīgajiem, kurā cilvēks tiek konfrontēts ar Dieva neizmērojamo mīlestību, saskata sevi šīs mīlestības gaismā un saņem garīgo dzīvi atjaunojošus spēku. Svētā Vakarēdiena elementi – maize un biķeris – simbolizē savienošanos ar Jēzus Kristus miesu un asinīm un apliecina Jēzus Kristus klātbūtni Svētajā Vakarēdienā.”
    ***
    vareetu sanaakt probleemas ar augshaam par t.s.luterisko vakareediena izpratni… bet, zinot baptistu bezprincipialitaati – saidjot, ka tik labs cilveeks… :)

  11. talyc:


    maize un biķeris – simbolizē savienošanos ar Jēzus Kristus miesu un asinīm
    - – -
    jā, tas ir tas ko mēs noraidām: – glumais vārdiņš “simbolizē”
    - – -
    …IR Kristus miesa par mums nodota
    …IR Kristus asinis izlietas grēku piedošanai
    - – -
    vārdiņš “IR” prasa ticīgas sirdis
    “simbolizē” savukārt tiecas ko demonstrēt (vaicā pēc labas aktiermākas) – vedina uz liekulību



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.