173. Kādēļ mūsu Pestītāja vārds ir Jēzus?


Kas pazudina cilvēkus?

Atgriežoties un paliekot mierā, jūs taptu izglābti (Jes.30:15).


Tas ir patiesi briesmīgs ļaunums, ka visi cilvēki nezina, kas tiem dots Kristū un Viņa nāvē! Vairums cilvēku ir vieglprātīgi Dieva žēlastības nicinātāji. Tie ir iemiguši un bez raizēm, un diemžēl iet pazušanā. Kādu dienu viņi redzēs, “ko tie sadūruši” un nicinājuši. Bet tu, kas pazīsti savu grēku un bauslības spriedumu un labprāt atgrieztos pie Dieva, bet nespēj to darīt vai neuzdrīksties savu lielo trūkumu dēļ, – lūdzu, klausies!

Nebrīnies, ka bauslība un sirdsapziņa tevi apsūdz, jo tavā dzīvē grēku netrūkst. Tu nespēj darīt, kas jādara. Tu nespēj pienācīgi atgriezties. Tu nespēj lūgt, mīlēt, būt nomodā un cīnīties. Un tev pārpārēm ir bauslības pārkāpumu. Tomēr klausies: Kristus ir paņēmis visu nožēlojamo, neattaisnojamo, nolādēto samaitātību uz Sevis. “To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība” (2.Kor.5:21). “Kristus ir mūs atpircis no bauslības lāsta, mūsu labā kļūdams par lāstu, jo ir rakstīts: nolādēts ir ikkatrs, kas karājas pie koka” (Gal.3:13).

Kas vēl Viņam būtu jādara? Vai ar to nepietiek? Cilvēk, kas gan tevi tagad pazudinās? Dievs tevi nepazudina, jo Viņu apmierina tas, ko Kristus paveicis, un Viņš aicina, lai tu nāc. Glābējs tevi nepazudina, jo Viņš ir atdevis Savas asinis un dzīvību tavai glābšanai. Viņš saka: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt” (Mt.11:28). Svētais Gars tevi nepazudina, bet pasludina cilvēkiem Kristu, sauc un aicina visus uz kāzu mielastu.

Kas tevi pazudinās? Neticība tam, ka tevi grūž postā. Velns un tava ļaunā sirds iedveš tevī neticību un pazudina tevi. Tie uzstāj, ka Kristus veikums nav pietiekams. Bīsties no savas neticības! Tev ir pavēlēts ticēt. Tev draud nāve, ja neticēsi. Lūdz Dievu, lai Viņš dod tev ticību, un nerimsties, iekams Viņš nav rakstījis tavā sirdī Kristus nopelnu un ciešanas, ar ko tev pietiek tagad un mūžīgi. Tev draud nāve, ja neticēsi. Bet, kas visā savā grēka samaitātībā ir iepazinis Kristu, tas ir glābts, un tam ir mūžīgā dzīvība.

“Labi,” saka daudzi cilvēki, “es zinu to visu par Kristu. Arī es tam visam ticu, bet tas nedod manai sirdij nekādu spēku, dzīvību, mierinājumu, prieku, mieru un stiprinājumu.” Šādi sūdzas daudzi. Un tas ir tiesa: ticība visiem nepiemīt. Daudziem ir zināšanas par Kristu jeb tā sauktā vēsturiskā ticība, bet tie nekad nav baudījuši īstas, dzīvas, pārbaudītas ticības spēku un labumu.

Citi ar savām vaimanām pauž izsalkumu pēc žēlastības, mīlestības un Kristus klātbūtnes. Tiem ir īsta ticība. Proti – viņu vienīgais mierinājums un dārgums ir Kristus, kurš viņiem ir visas lietas. Ar ticību tiem ir jauns prāts, un tie zina atšķirību, ko nozīmē atrasties zem bauslības un zem žēlastības. Viņi atceras, kādas jaukas sajūtas bija ticības ceļa sākumā, un tagad tie atkal pēc šīm sajūtām ir izsalkuši.

Tiem jāpārdomā tas, ka visi Svētie Raksti runā vienīgi par ticību – ticību Kristum, bet nekad par sajūtām. Viņiem ir jātic un jāpieķeras Dieva vārdam, kā tas rakstīts, neatkarīgi no tā, vai sajūtas ir rūgtas vai saldas. Tiem jāpatur prātā, ka tiem jāpakļaujas sava labā Glābēja prātam un jābūt apmierinātiem, pat ja Dievam labpatīk Sevi apslēpt un pārbaudīt viņu ticību, kā Viņš to darīja ar kānaāniešu sievieti.

Viņiem ir jāatceras, cik ļoti Jēzus priecājās par to, ka šī sieviete ticēja. Viņam bija patiess gandarījums, un Viņš sacīja: “Ak, sieva, tava ticība ir liela, lai tev notiek, kā tu gribi” (Mt.15:28). Un tad viņai bija ļauts baudīt un redzēt, cik Tas Kungs ir labs. Iepriecināsim savu Glābēju! Viņam nav lielākas patikas, kā redzēt mūsu ticību un uzticēšanos Viņam.

Tāpēc ir ļoti būtiski ticēt, tas ir, ka visās savās raizēs, samaitātībā, grēkā un pārbaudījumos mūsu mierinājums, cietoksnis, taisnība un miers ir Kristus. Un, lai gūtu šo spēku no Dieva vārda un saņemtu ticības dāvanu no Viņa rokas, īstu un dzīvu ticību, mums ir īpaši svarīgi klusi un vienkārši pievērsties noteiktiem Dieva vārda tekstiem par Kristu un klusi, nopietni un dziļi tie jāpārdomā.

Ticība nāk no klausīšanās. Daudzi iznieko Dieva žēlastību, svaidīdamies savās domās šurpu turpu, neatkarīgi no tā, vai pārdomas ir dabiskas vai garīgas un pat vienu brīdi nav spējīgi savas acis pievērst Krustāsistajam. Viņi nevēlas ticēt tam, ko Svētie Raksti visur liecina, – ka ticība vērš par labu visas lietas. Tādēļ viņiem ir daudz raižu un Dieva vārdam nekad nav laika iegult viņu sirdīs un radīt ticības spēku un dzīvību. Okeāna bangas nevar uzsilt pat viskarstākajos saules staros, savukārt līdzena virsma viegli absorbē saules gaismu un siltumu. Tāpat tas ir ar sirdi.

Birkas: , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.