351. Kāda nozīme ir Vakarēdiena sakramentam?


Kas padara Svēto Vakarēdienu par Sakramentu

Tā kā Svētais Vakarēdiens ir Sakraments, kurš ir jāsvin līdz pat pasaules galam [1.Kor.11:26], tad mums ir jāapskata arī svarīgais jautājums: “Kas izraisa Kristus miesas un asiņu klātbūtni Svētajā Vakarēdienā?” Saskaņā ar reformātu uzskatu, Sakraments ir patiess vienīgi tad, ja komunikantiem piemīt patiesa ticība Kristum. Citiem vārdiem, ēšanu un dzeršanu par patiesu Sakramentu padara kristieša ticība.

kas padara Svēto Vakarēdienu par Sakramentu


Atspēkojot šos maldus, Konkordijas formula raksta:

“Nekādi cilvēku vārdi vai darbi – ne mācītāja nopelni vai izrunātie [konsekrācijas] vārdi, ne komunikantu ēšana un dzeršana vai viņu ticība – nevar izraisīt patiesas Kristus miesas un asiņu klātbūtni Vakarēdienā. Bet mums jāatzīst, ka to visu ir izraisījusi vienīgi visspēcīgā Dieva vara, kā arī mūsu Kunga Jēzus Kristus vārds, iestādījums un pavēle.”

Arī Luters, kuru šeit citē Konkordijas formula, apliecina:

“Viņa [Kristus] pavēlei un iestādījumam ir tas spēks un sekas, ka mēs izdalām un saņemam nevis tikai maizi un vīnu, bet arī Viņa miesu un asinis, kā to pasludina Viņa vārdi: “Šī ir mana miesa, utt.,” “šīs ir manas asinis, utt..” Tātad, sākot ar pirmo Vakarēdienu un līdz pat pasaules beigām maizi par miesu un vīnu par asinīm padara nevis mūsu darbi vai runāšana, bet gan Kristus pavēle”.

Un vēl:

“Tā arī šeit, lai arī es visas maizes priekšā sacītu: “Tā ir Kristus miesa,” tas, protams, neko nedotu. Taču, kad mēs Vakarēdienā, sekojot Viņa iestādīšanai un pavēlei, sakām: “Tā ir mana miesa,” tad tā ir Viņa miesa nevis pateicoties mūsu izteiktajiem vārdiem, bet gan Viņa pavēles dēļ, jo Viņš ir pavēlējis mums tā runāt un darīt, un ir saistījis savu pavēli un darbību ar mūsu runāšanu”

Šī mācība ir bibliska, jo maizes un vīna uzņemšanu par Svēto Vakarēdienu nepadara nedz cilvēku ticība (reformāti), nedz garīdzniecības spējas (katoļi), nedz kāda maģiska izrunāto vārdu iedarbība, bet gan vienīgi Kristus iestādīšana un pavēle: “To dariet.”

Stabili pamatojoties Rakstos, Konkordijas formula pasludina:

“Patiesie un varenie Kristus vārdi, kurus Viņš izrunāja pirmās iestādīšanas reizē, bija iedarbīgi ne tikai pirmajā Vakarēdienā, bet tie pastāv, ir spēkā un joprojām darbojas, [..] tā ka visās vietās, kur Svētais Vakarēdiens tiek svinēts saskaņā ar Kristus iestādījumu un tiek lietoti Viņa vārdi, Kristus miesa un asinis ir patiesi klātesošas, tiek izdalītas un saņemtas tā spēka un iedarbības dēļ, kas piemīt pirmajā Vakarēdienā izrunātajiem vārdiem. [..] Kā Hrizostoms raksta savā Sprediķī par Kristus ciešanām: “Pats Kristus sagatavo un svētī šo galdu, jo neviens nevar padarīt mūsu priekšā celto maizi un vīnu par Kristus miesu un asinīm, kā vien pats Kristus, kurš tika sists krustā mūsu dēļ. [..] Tieši tāpat, kā pavēle: “Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi,” ir izrunāta tikai reizi, bet ir spēkā uz mūžiem un daba ir auglīga, un vairojas, tāpat arī šis pasludinājums ["Šī ir mana miesa; šīs ir manas asinis"] tika izteikts reizi, bet ir spēkā un darbojas pat līdz šai dienai un līdz Viņa atnākšanai, tādēļ Baznīcas Vakarēdienā ir klātesoša Viņa patiesa miesa un asinis”.

Tādēļ kalvinistu apsūdzība, ka luterāņi, līdzīgi katoļiem, saista reālo klātbūtni Svētajā Vakarēdienā ar cilvēku vārdu un autoritāti, ir pilnīgi nepatiesa.

Tieši tādēļ, ka luterāņi māca, ka Kristus miesas un asiņu patiesā klātbūtne Svētajā Vakarēdienā ir atkarīga no Kristus iestādījuma un pavēles, viņi, tāpat, kā tas notika senbaznīcā [1.Kor.10:16], saglabā iestādīšanas vārdus materiālo elementu konsekrēšanā Kalvins, kurš oponēja katoļu konsekrācijai, dēvējot to par “buramvārdiem,” noliedza konsekrācijas nepieciešamību, apgalvojot, ka tai nav nekā kopēja ar sakramentālo darbību.

Oponējot šim nebibliskajam uzskatam [1.Kor.10:16], Konkordijas formula saka, ka iestādīšanas vārdi ir jāatkārto triju iemeslu dēļ:

  • “lai tiktu pildīta Kristus pavēle;”
  • “lai tiktu aizskarta, stiprināta un apliecināta ticīgo ticība par šī Sakramenta raksturu un augļiem;”
  • “lai maizes un vīna elementi tiktu konsekrēti jeb svētīti šai svētajai darbībai.”

Pat Hodžs pasludina, ka “maize un kauss tika svētīti,” lai “vīns un maize varēt būt par miesas un asiņu simboliem,” lai arī, saskaņā ar 1.Kor.10:16, viņam būtu jāsaka: “lai maize varētu būt savienošanās ar Kristus miesu un vīns – savienošanās ar Viņa asinīm. Taču Hodžs vismaz atzīst, ka šī svētīšana (konsekrācija) ir saistīta ar šo sakramentālo aktu, nevis ar komunikantiem, kā to mācīja Kalvins.

Luterāņi pamatoti uzstāj, ka iestādīšanas vārdi Svētajā Vakarēdienā ir ne mazāk svarīgi kā Kristībā. Lai arī luterāņi neuzskata, ka kāda vārda izlaišana, nepareiza izrunāšana vai kāda cita kļūda, kura varētu tikt pielaista konsekrēšanas laikā, būtu pārkāpums, kurš anulētu visu Sakramentu, viņi tomēr pieprasa, lai “iestādīšanas vārdi tiktu skaidri un skaļi publiski izrunāti vai izdziedāti, un nekādā ziņā netiktu izlaisti” (Konkordijas formula).

Diezin vai būtu jāpievērš īpaša uzmanība jautājumam, vai materiālo elementu konsekrēšanai pietiek vienīgi ar komunikantu labo gribu. Tas ir viens no kurioziem jautājumiem, uz kuru vislabāk var atbildēt, tam nepievēršot nekādu uzmanību.

Tā kā Svētais Vakarēdiens ir Sakraments nevis pateicoties cilvēku ticībai vai nopelniem, bet gan vienīgi mūsu Kunga iestādījumam un pavēlei, tad arī necienīgi viesi vai komunikanti saņem patiesu Kristus miesu un asinis (vispārēja ēšana). Raksti skaidri apstiprina šo patiesību [1.Kor.11:27, 29], tādēļ reformāti, kuri noliedz necienīgo ēšanu*, noraida skaidru Rakstu mācību. Taču līdzīgi viņi noraida arī cienīgo ēšanu, proti, to, ka ticīgais ar savu muti uzņemtu Kristus miesu un asinis.

Saskaņā ar reformātu mācību, Kristus miesa nepavisam nav klātesoša Svētajā Vakarēdienā, tādēļ to ar savu muti nesaņem nedz tie, kuri ir cienīgi to saņemt, nedz necienīgie. Cvinglijs:

‘Vakarēdienā nav nekā cita, kā vien kopīga pieminēšana.’ ‘Par cik daudz ticība ir lielāka un svētāka, par tik daudz garīgā ēšana ir apmierināta.’

Vitenbergas Konkordijā (1536.) Luters nelokāmi uzstāja, lai viņa oponenti sakramentārieši atzītu necienīgo ēšanu, jo tas viņam ļāva saprast, vai viņi piekrīt mācībai par reālo klātbūtni.

Tā kā Svēto Vakarēdienu par Sakramentu, par žēlastības līdzekli, padara vienīgi Kristus iestādījums un pavēle, tad tas nozīmē, ka šī Pestītāja iestādītā Svētā Vakarēdiena nav nedz katoļiem, nedz kalvinistiem. Viņu “vakarēdiens” atrodas ārpus Kristus iestādījuma, jo tas nedz balstās tajā, nedz atbilst tam.

Runājot par katoļu misi, Konkordijas formula saka:

“Ja Kristus iestādījums netiek ievērots tā, kā Viņš to nozīmējis, tad tas nav Sakraments. [..] Un tā lietošana jeb pati darbība šeit apzīmē nevis tikai ticību vai orālu līdzdalību, bet visu Svētā Vakarēdiena ārējo, redzamo darbību, kuru iedibinājis Kristus – konsekrāciju, iestādīšanas vārdus, konsekrētās maizes un vīna, Kristus miesas un asiņu izdalīšanu un orālu saņemšanu. Citādi lietota, kā pāvestiešu misē, kur maize netiek izdalīta, bet gan upurēta, ieslēgta, nēsāta apkārt un izlikta pielūgšanai, tā nav uzskatāma par Sakramentu.”

Līdzīgi Luters raksta arī par privātajām misēm:

“Privātajā misē mēs redzam ne tikai to pārkāpumu jeb grēku, ka priesteris rīkojas un saņem necienīgi, bet, pat ja priesteris būtu svēts un cienīgs, tomēr tiek zaudēta pati Kristus iestādījuma būtība; viņi atsakās no Kristus patiesās pavēles un iestādījuma, un tā vietā liek paši savu. [..] Tādēļ nevienam nav jātic, ka tur ir Kristus miesa un asinis, jo tur nav Viņa iestādījuma.”

Runājot par reformātu “vakarēdienu,” daži luterāņu dogmatiķi (Fehts, Danhauers u.c.) uzskata, ka viņiem ir īsts, Kristus iestādīts vakarēdiens, tā ka viņi katrā Komūnijas reizē saņem Kristus miesu un asinis. Šis arguments balstās apstāklī, ka kalvinisti saglabā iestādīšanas vārdus. Taču viņu “vakarēdiens” ir ārpus Kristus iestādījuma, jo viņi nepārprotami noraida Kristus iestādīšanas vārdus, paziņojot, ka mācība par reālo klātbūtni esot “pretīga” un ka viņi nenāk kopā ar šādiem šausmīgiem nolūkiem, bet gan, lai svinētu “piemiņas mielastu,” atceroties Kristus nāvi. Cvinglijs:

“Vai mēs gribam būt cilvēkēdāji?”

Tādēļ ir skaidrs, ka reformātu “vakarēdiens” ir bez Kristus vārda un apsolījuma un nevar būt īsts Svētais Vakarēdiens.

Lutera spriedums šajā lietā ir nepārprotams. Viņš raksta:

“Mūsu Vakarēdiena oponentiem ir vienīgi vīns un maize, jo tas nav savienots ar Dieva vārdu un Viņa atbilstošo pavēli, bet viņi ir tos sagrozījuši un izmainījuši saskaņā ar viņu pašu izdomātajiem uzskatiem” (Konkordijas formula).

Lai arī mēs pamatoti neatzīstam reformātu “vakarēdienu” par īstu Svēto Vakarēdienu, mēs atzīstam viņu Kristību par īstu Kristību, jo viņu maldi attiecībā uz šo sakramentu attiecas nevis uz tā būtību, bet gan vienīgi uz augļiem un sekām.

Runājot par jautājumu, vai sakramentālā vienība notiek tieši pēc konsekrācijas un pirms izdalīšanas un uzņemšanas, >ko mācīja Johans Zaligers (Lībekas un Rostokas mācītājs), Konkordijas formula pareizi norāda:

“Ja netiek ievērota visa Vakarēdiena kārtība, kā to iedibināja Kristus, tad vienīgi svētīšana vai Kristus iestādīšanas vārdu atkārtošana to nepadara par Sakramentu; [..] Bet pavēle: “To dariet” (kura sevī ietver arī visu šī Sakramenta pārvaldīšanu [..]), ir jāievēro pilnībā, kā arī Sv, Pāvils liek mūsu acu priekšā visu maizes laušanas rituālu, jeb izdalīšanu un saņemšanu**, 1.Kor.10:16.”

Šim lēmumam ir liela praktiska nozīme, jo tikai tā konsekrācija, kura saistās ar faktisko izdalīšanu un saņemšanu, kā to norāda Kristus, nodrošina mums Kristus miesas un asiņu reālo klātbūtni Svētajā Vakarēdienā. Ja elementi tiek vienīgi konsekrēti, bet netiek izdalīti un saņemti, tas nav Svētais Vakarēdiens.

Šo patiesību Kvenštets sekmīgi aizstāvēja no Belarmina apgalvojumiem, ka, pateicoties konsekrācijai, Kristus miesai ir jābūt klātesošai arī bez izdalīšanas, jo Kristus saka: “Šī ir mana miesa.” Viņš atbildēja, ka Kristus saka: “Šī ir mana miesa,” par to maizi, par kuru Viņš vispirms saka: “Ņemiet un ēdiet”. Tādēļ Kristus miesa un asinis ir klātesošas konsekrētajos fiziskajos elementos vienīgi tad, kad tie tiek uzņemti.

“Pie ārējām darbībām ir nepieciešamas konsekrācija, izdalīšana un saņemšana” (Konkordijas formula).


* – t.i., ka arī necienīgie saņem patiesu Kristus miesu un asinis.

** – Maize tika lauzta, lai to varētu izdalīt, pašai maizes laušanai kā tādai nav sakramentālas nozīmes.

Birkas: , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.