28. Par ko Dievs runā otrajā bauslī?


Kas padara kristību par sakramentu

Lai Kristību varētu uzskatīt par spēkā esošu, tajā ir jābūt klātesošam ūdenim, jo ūdens un tā pielietošana ir būtiska šī svētā iestādījuma sastāvdaļa. Taču ūdens vien nepadara Kristību par sakramentu.

kas padara kristību par sakramentu

Kā Luters pareizi norāda savā katehismā:

“Kristība nav tikai ūdens vien, bet tāds ūdens, kas Dieva pavēlē pamatots un ar Dieva vārdiem savienots.”

Sv. Augustīns izsaka šo pašu patiesību ar vārdiem:

“Kad Dieva vārds tiek savienots ar elementu, darbība kļūst par sakramentu”;

citiem vārdiem, kāda darbība kļūst par sakramentu, ja tā tiek veikta saskaņā ar Kristus noteikto kārtību. Lai arī ūdens lietošana ir nozīmīga, Kristību par “mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanos Svētajā Garā” padara tieši Dieva vārds.

Šim Kristus vārdam ir divējāda nozīme. Pirmkārt, tā ir pavēle (Mt.28:19: “Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami..”). Apustuļiem bija jāiet un jādara par mācekļiem, kristījot. Tādēļ pavēle kristīt šeit ir nepārprotama.

Otrkārt, ar Kristību saistītais Dieva vārds ir apsolījums (Mt.28:19: “Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā”). Šie vārdi izsaka to, ka Kristība nav tikai tukša ceremonija, bet gan efektīvs žēlastības līdzeklis, ar kura starpniecību kristītais (protams, ticībā, nevis tikai no veiktās darbības kā tādas) stājas saistībā ar trīsvienīgo Dievu. Tādēļ šie vārdi ir arī žēlīgs apsolījums un kā tāds izskaidro, kā apustuļi bija spējīgi “darīt par mācekļiem, kristot.”

Kristības apsolījums ir skaidrāk izteikts Mk. 16:16: “Kas tic un top kristīts, tas taps svēts.” Rom.6:4 šis apsolījums ir izteikts pat vēl skaidrāk: “Līdz ar Viņu [Kristu] Kristībā esam aprakti nāvē” (Kristus nāvē). Gal.3:27 Sv. Pāvils apgalvo, ka tie, kas ir kristīti Kristū, ir tērpušies Kristū, proti, Viņa taisnībā un nopelnos (attaisnošana).

Tādēļ Kristība ir pareizi definēta kā ūdens, kas Dieva pavēlē ir savienots ar Dieva grēku piedošanas, dzīvības un pestīšanas apsolījumu.

Ir ticis norādīts (Tertuliāns), ka atsevišķās pagānu reliģijās ir savi kristības rituāli (Kaut kādiem svētumiem, kuriem [ārējās {svešzemju} tautas] caur mazgāšanu tiek iniciēti kādai Izīdai vai Mitram.). Šīs kristības ir pašu cilvēku izgudrotas, tādēļ tās nav iedarbīgas; bet Kristus, visuspēcīgais, visvarenais Kungs ar savu dievišķo pavēli iedibināja to patieso Kristību (dievišķu žēlastības līdzekli), ar kura palīdzību kristītais stājas saistībā ar patieso Dievu un visām Viņa garīgajām žēlastības un grēku piedošanas svētībām (Tit.3:5 un tālāk).

Tā kā Kristus ir pavēlējis saviem svētajiem apustuļiem un līdz ar viņiem arī visai kristīgajai Baznīcai kristīt “Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā,” tad kristiešiem ir allaž jālieto tieši šī Kristības forma. To neatceļ arī tas fakts, ka atsevišķās vietās Raksti saka, ka Kristība tiek veikta “Kristū” vai “Kristus vārdā” (Ap.d.2:38; 8:16; 10:48; Gal.3:27; Rom.6:3).

Kristība Kristus spēkā jeb Viņa vārdā nav pretrunā ar Kristību Trīsvienīgā Dieva vārdā, jo Kristus, no vienas puses, ir iestādījis šo sakramentu, un, no otras – kristītie stājas saistībā ar Dievu vienīgi ticībā Kristum. Tādēļ šīs divējādās Rakstu vietas nevis izslēdz vienas otru, bet gan papildina: kristāmais tiek kristīts pēc Kristus pavēles trīsvienīgajā Dievā caur pašu Kristu. Citiem vārdiem, mēs nekad nedrīkstam nodalīt Kristību no Kristus; tā pastāv vienīgi tādēļ, ka to ir pavēlējis Kristus un tā ir iedarbīga vienīgi tādēļ, ka tā pamatojas Viņa vietnieciskajā izpirkšanā, ar kuras palīdzību Viņš nodrošināja visas Kristībā piedāvātās garīgās svētības.

Tā ir skaidra Sv. Pāvila mācība, kurš raksta: “Kristus ir mīlējis savu draudzi pats nododamies viņas labā, lai to šķīstītu un darītu svētu ar ūdens Kristībā teikto vārdu” (Ef.5:25-26). Tādēļ Kristība ir svētdarošs un šķīstošs ūdens, kurš Dieva vārdā (Evaņģēlijā) saistīts ar Kristus dāvātajiem nopelniem, kurus Viņš nodrošināja, “nododamies” nāvē par visas pasaules grēkiem. Līdz ar to, ikviena patiesa Kristība allaž ir saistīta ar Kristu un tādējādi arī ar Svēto Trīsvienību.

Coklers, komentējot Ap.d.2:38 pamatoti atzīmē, ka apustuļi, kristot “Jēzus vārdā,” neapšaubāmi lietoja Mt.28:19 sniegto formulu un pamato to ar vārdiem no Didahes (7:2-3). Tas pilnībā atbilst viņu uzskatam, ka trīsvienīgais Dievs ir vienīgais dzīvais un patiesais Dievs, un visu garīgo svētību avots (2.Kor.13:14; Ef.1:2-14; 1.Pēt.1:2-4).

Nav nekādas nozīmes tam, vai mācītājs lieto formulu: “Es tevi kristu Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā” (luterāņi, Romas katoļi), vai grieķu katoļu lietoto: “Šis kalps tiek kristīts Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā.” Ir pieļaujama pat šāda formula: “Es tevi kristu Svētās Trīsvienības vārdā. Taču jāatceras, ka vispiemērotākā formula ir tā, kura vistuvāk saskan ar iestādījuma vārdiem. Nevienam mācītājam nevajadzētu mainīt Baznīcas noteikto formulu, jo šādas izmaiņas noteikti izraisīs šaubas un strīdus.

Jautājumu par to, kā mums būtu jāvērtē antitrinitāro herētiķu kristību akti (“Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā”), visi kristīgie skolotāji ir atbildējuši skaidri un vienprātīgi. Jau Sv. Augustīns ziņo, ka viņa laikā herētiķi nereti ir kristījuši trīsvienīgā Dieva vārdā, taču Baznīca šādu kristību neuzskata par spēkā esošu.

Šādas kristības noraidīšanai ir biblisks pamatojums, jo, lai arī šajā gadījumā patiešām tiek lietots Svētās Trīsvienības vārds, šāds pielietojums ir vienīgi ņirgāšanās par Dieva vārdu un tā zaimošana, jo šie herētiķi netic Dievam, kura vārdu tie lieto. Tādēļ mūsu dogmatiķi pareizi secina, ka visos šajos gadījumos trūkst Dieva vārda un šāda “Kristība” bez Dieva vārda nav īsta Kristība.

Šis gadījums, protams, atšķiras no tā, kad kristīgai draudzei kalpo neticīgs mācītājs (liekulis); šajā gadījumā viņa personīgā neticība neanulē Kristību, jo viņš, veicot Kristību, kalpo kā kristīgās Baznīcas pārstāvis.

Pats par sevī saprotams, ka ikvienai Kristībai ir jābūt pilnīgi drošai, lai kristītais līdz ar to var patiesi mierināt sevi ar Svētās Kristības aizsākto žēlastības derību. Tādēļ gadījumos, kad cilvēks nejūtas par to drošs, viņš ir jākristī. Taču tā nav jāuzskata par otru Kristību vai Kristības atkārtošanu, jo Kristība, par kuru cilvēks nav drošs, nav īsta Kristība. Noslēgumā būtu jāpiebilst, ka mēs atzīstam par spēkā esošām visas Kristības, kuras tiek veiktas pastāvīgās kristīgās draudzēs.

Birkas: , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.