68. Kāds apsolījums ir ceturtajam bauslim?


Kas mums jādara?

Visa Eiropa 1530.gadā dzīvoja satraukumā un kara gaidās. Lielākā daļa Eiropas bija kristīga, tomēr dienvidaustrumu daļā dzīvojošie turki bija musulmaņi. Nu viņi virzījās uz ziemeļiem ar nolūku izspiest kristietību no Eiropas un aizstāt to ar savu ticību – islāmu.

Kas mums jādara


Imperators Kārlis V gatavojās aizstāvēt savas teritorijas pret turkiem, bet bija kāda problēma – Mārtiņa Lutera mācības dēļ Eiropa bija sašķelta. Tāpēc imperators Kārlis V aicināja luterāņu un katoļu pušu vadītājus tikties Augsburgā, Vācijā, lai atrisinātu domstarpības un varētu cīnīties vienā ticībā, pakļauti vienam Kristum.

NELOKĀMA TICĪBAS APLIECĪBA

Luteriskie kristieši vēlējās atbalstīt imperatoru, bet viņi negribēja iet uz kompromisu, savu Bībelē pamatoto ticību pielāgojot Romas pāvesta mācībai. Tad Kārlis lika luterāņiem uzrakstīt, kam viņi tic, un iesniegt to viņam. Šeit attēlots brīdis, kad luterāņi Augsburgā nolasa imperatoram savas Bībelē pamatotās ticības apliecības.

Luterāņi atzina, ka ir jautājumi, kuros viņiem ir vienota izpratne ar katoļu baznīcu, tomēr jau šajā pirmajā lasīšanas reizē tika skarts jautājums, kas drīz vien kļuva par galveno nesaskaņu iemeslu. Tas bija jautājums par atgriešanos no grēkiem.

ATGRIEŠANĀS DZIĻĀS SAKNES

Bibliskajai mācībai par atgriešanos no grēkiem pirmo luterāņu izpratnē nebūt nebija maza nozīme. Viņi saprata, ka atgriešanās no grēkiem izpratne skar pašu Dieva atklāsmes un kristīgās ticības būtību. Jau Vecās Derības pravieši spēcīgiem vārdiem ir sludinājuši atgriešanos (sk. Jes.30:15; Ps.7:13; Jer.3:12-24; 26:2-3; Ec.14:6; 18:30-32; Hoz.5:15-6:5; Jon.3:4-5). Jēzus atgriešanos no grēkiem lika savas sludināšanas pamatā (Mk.1:15). Arī saviem sekotājiem Jēzus pavēlēja galveno uzsvaru sludināšanā likt uz „atgriešanos un grēku piedošanu” (Lk.24:47). Mācekļi paklausīja sava Skolotāja pavēlei un ar lielu dedzību kā pašu galveno sludināja atgriešanos no grēkiem uz grēku piedošanu (Ap.d.2:38; 3:19; 8:22; 17:30; 20:21; 26:20). Piecsimt gadus vēlāk Mārtiņš Luters pirmajā no savām 95 tēzēm rakstīja:

“Kad mūsu Kungs un Skolotājs Jēzus Kristus teica: atgriezieties no grēkiem, – ar to Viņš ir pateicis, ka visa ticīgā dzīve ir pastāvīga un nemitīga atgriešanās.”

Turklāt Luters un viņa sekotāji ļoti nopietni uztvēra apustuļa Pāvila pasludināto Dieva brīdinājumu, ka pareiza izpratne par grēknožēlu un atgriešanos cilvēku ved debesīs, bet nepareiza, kā tas bija Jūdas gadījumā (māceklis, kurš nodeva Jēzu), var novest ellē (2.Kor.7:9-10).

Tāpēc var saprast pirmo luterāņu lielo satraukumu, kad imperators Kārlis V spieda viņus iet uz kompromisu un savu Bībelē balstīto pārliecību pieskaņot Romas katoļu baznīcas mācībai. Viņi teica:

“Tad nu mēs lūdzam tevi, Kārli, neuzvaramais imperator, pacietīgi un rūpīgi uzklausi mūs un iepazīsti šo pašu svarīgāko jautājumu [par grēknožēlu], kas ir Evaņģēlija galvenā daļa – patiesā Kristus atzīšana un patiesā dievkalpošana”.

BŪTISKĀ ATŠĶIRĪBA SAGLABĀJAS

Jaunākajos uzziņu krājumos par protestantismu norādīts, ka tās pašas domstarpības jautājumā par atgriešanos no grēkiem, kādas bija pirmajiem reformatoriem un Romas baznīcai, joprojām ir arī protestantu baznīcām. Tāpēc savas, savu bērnu un mazbērnu mūžīgās dzīvības dēļ jums ir skaidri jāsaprot un jāapzinās, kas bija tas, uz ko Jēzus lika uzsvaru, ko tādējādi sludināja apustuļi, ko tik rūpīgi skaidroja Pāvils un ko apliecināja Luters un pārējie reformatori. Lasiet, kas plašajās un pārliecinošajās pirmo luterisko kristiešu ticības apliecībās teikts par atgriešanos no grēkiem. Šīs saistošās un pārliecinošās Bībelē pamatotās diskusijas par grēknožēlu un atgriešanos jūs atradīsiet Vienprātības grāmatā.

JUMS IR PALĪDZĪBA

Stingrai, dzīvu darošai bibliskai izpratnei par atgriešanos no grēkiem ir ārkārtīgi liela nozīme. Ne velti pirmo luterisko kristiešu nostāja imperatora Kārļa V priekšā bija tāda, ka

šīs lielās, vissvarīgākās un augstākās lietas ir tās, kuras attiecas uz mūsu pašu dvēseli un sirdsapziņu, būtībā arī uz pašu kristīgo ticību, uz pašu Evaņģēliju un Kristus atzīšanu, un tās ir augstākās un lielākās ne vien šajā iznīcīgajā dzīvē, bet arī nākamajā – tās nosaka vai nu mūsu mūžīgo svētlaimi, vai pazudināšanu Dieva priekšā.

Birkas: , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.