Kas jāzina par PLF?
Noklausies šo e-publikāciju« Lasīt sākumu | Iepriekšējā daļa »
Pasaules luterāņu federācijas raksturu var izprast vienīgi tad, ja mēs paturam prātā, ka šī federācija ir viena no mūsu laika lielajām ekumēniskajām organizācijām, neatņemama ekumēniskās kustības sastāvdaļa, kura ir cieši saistīta ar XIX gs. kristīgās pasaules vēsturi.
Šī kustība sākās aptuveni 1830. gadā, kad visu konfesiju teologi sāka no jauna atklāt Baznīcas koncepciju un kad visas pasaules baznīcas, kā Eiropā, tā arī jaunattīstītajos kontinentos un it īpaši – misijas jomā, sastapās ar uzdevumu pielāgot savu organizatorisko struktūru un darbību jaunā laikmeta prasībām. Tas piešķīra Baznīcas vienotības problēmai nebijušu aktualitāti.
Šīs lielās kustības teoloģiskajās un eklezisatiskajās diskusijās jau no paša sākuma ir dominējušas divas konfliktējošas idejas.
Viena ir baznīcas vienotības piētiskā koncepcija. Šeit baznīca tiek izprasta kā ticīgu indivīdu kopums, kurš veidojas, pamatojoties tajā, ko viņi uzskata par savu kopējo ticību. Šīs ticības, šīs subjektīvās pārliecības, apliecināšana, ko veic “savstarpēji saistīti indivīdi” (Marksa sabiedrības definīcija), ir tā, kas vieno ticīgos. Tas izraisa vietēju vai reģionālu apvienību rašanos, kuru raksturs un forma ir atkarīga no konkrētiem nosacījumiem. Tādas ir apvienotās XIX gs. vācu baznīcas vai tām atbilstošās mūsdienu vienību shēmas misijas jomā Āzijā un Āfrikā. Tieši šī vienības koncepcija ir pamatā baznīcas vienotības definīcijai, kuru sniedz Pasaules baznīcu padome: “Katrs savā vietā”[1] (New Delhi Report, 116. un tālākās lpp.).
Otrā vienotības koncepcija ir tā, kuru aizstāv pasaules lielās kristīgās konfesionālās baznīcas – Austrumu pareizticīgie, Romas katoļi, luterāņi, konservatīvie reformāti un prezbiterāņi, kā arī, vismaz zināmā mērā, anglikāņi. Tās saskata pamatu baznīcu vienotībai nevis subjektīvā pieredzē un viedokļos, bet gan objektīvajā dievišķās atklāsmes patiesībā, kura ir mums dota un kuru baznīca izsaka ticības apliecībā, kas vieno ticīgos dažādās vietās visā pasaulē un pat dažādas kristīgās pasaules paaudzes jau kopš apustuļu laikiem, un līdz pat pastarajai dienai. Šī koncepcija veido konfesionālu baznīcu, kura pārsniedz ģeogrāfiskās, valstiskās un lingvistiskās robežas, kuras piemīt koncepcijai “katrs savā vietā”. Cena, kāda jāmaksā par to, lai ikviena no šīm baznīcām varētu saglabāt to, ko tā uzskata par Evaņģēlja patiesību, ir dažādu baznīcu līdzāspastāvēšanā “savā vietā”. Šīs šķelšanās sekas izjūt arī šādas konfesionālas baznīcas. Tomēr, pēc viņu domām, šīs sekas nevar novērst, ignorējot doktrinālās atšķirības vai mēģino tās pārvarēt lokālā līmenī, panākot kompromisu, kurš balstās personīgos uzskatos un sentimentos. Ja kristīgā pasaule nevēlas sašķelties neskaitāmā daudzumā sīkāku vienību, tad vienotība, vai vismaz zināma vienotība, var tikt panākta, vienīgi pacietīgās baznīcu savstarpejās sarunās, kopīgi meklējot vienīgo Dieva dotās atklāsmes patiesību.
XIX gs., neskaitot tādas atsevišķas valstis, kā, piemēram, Vāciju, kurā protestantisms bija vienlīdzīgi sadalījies apvienotajās un konfesionālajās baznīcās, dominēja konfesionālais princips. Tādējādi šī gadsimta ieguldījums ekumēniskajā kustībā bija pasaules mēroga konfesinālu organizāciju veidošanās: anglikāņu sadraudzes Lambetas konference (Lambeth Conference of the Anglican Communion, 1867.), Allgemeine Evangelisch-Luterische Konferenz (vācu luterāņi, piedaloties zviedriem un Amerikas Ģenerālajai padomei, 1868.), Pasaules prezbiterāņu sistēmu atbalstošo reformātu baznīcu alianse (World Alliance of Reformed Churches holding the Presbyterian System, 1875.), Ekumēniskā metodistu konference (Ecuumenical Methodist Conference, 1881.), kā arī attiecīgas kongregacionālistu (1891.) un baptistu apvienības (1905.).
Šīs organizācijas uzskatīja sevi par “ekumēniskām”, šo vārdu reizēm lietojot ar nozīmi “vispasaules” vai “starptautisks”. Vienīgi pēdējo divu gadu desmitu laikā (1950.-60.) vārds “ekumēnisks” tiek lietots, lai apzīmētu darbības un organizācijas, kuru mērķis ir apvienot dažādu konfesiju vai “tradīciju” baznīcas, un tieši šādā nozīmē šo terminu mūsdienās arī lieto visbiežāk. Tādēļ metodisti no savas konferences nosaukuma ir svītrojuši vārdu “ekumēnisks”. Pat Roma ir pieņēmusi vārdus “ekumēnisks”, “ekumēniskā kustība” un “ekumēnisms” to jaunajā nozīmē, lai arī tā nepārstāj saukt par “ekumēnisku” Romas koncilu, kas viennozīmīgi neatbilst patreizējai Ženēvā lietotajai terminoloģijai.
Līdztekus konfesionālajam principam pastāvēja arī piētiskā baznīcas un tās vienības izpratne, kura XIX gs, apliecināja sevi arvien vairāk un vairāk, it īpaši visās tajās kristīgās dzīves un baznīcas darbības jomās, kuras pamatojās piētisma atstātajā mantojumā. Bībeles biedrību darbība, misijas aktivitātes (“vietējās misijas”, “iekšmisijas”, “ārzemju misijas”), kristīgās jaunatnes darbs (YMCA[2] , kristīgo studentu biedrības), bija jomas, kurās dažādu konfesiju pārstāvji (“katrs savā vietā”) sadarbojās un attīstīja piētisko ideju, ka Dieva bērni visās konfesijās ir vienoti un šī vienotība tiem ir arī ārēji jāapliecina.
Tā kā mūsdienu kristīgajā pasaulē šādu aktivitāšu loma kļuva aizvien lielāka un lielāka, bija pats par sevīm saprotams, ka šī baznīcas un baznīcas vienības koncepcija pamazām sāka dominēt. Gadsimtu mijā tā jau gandrīz pārmāca līdzšinējo konfesionālismu. Vispirms tas notika angliski runājošajās zemēs, it īpaši – ASV, vēlāk – arī Eiropā. Tā piedzima XX gs. ekumēniskā kustība, kurai ir raksturīga pastāvīga spriedze starp diviem pretrunīgiem un savstarpēji izslēdzošiem principiem.
[1] – Šo tekstu apstiprina Pasaules baznīcu padomes Trešā asambleja 1961. gadā:
“Mēs ticam, ka vienotība, kas ir gan Dieva griba, gan arī Viņa dāvana Baznīcai, ārēji izpaužas, kad Svētais Gars visus, kas ir kristīti Jēzū Kristū un apliecina Viņu kā Kungu un Pestītāju, katru savā vietā aicina vienā pilnīgi nesavtīgā sadraudzībā, aizstāvot vienu apustulisku ticību, sludinot vienu Evaņģēliju, laužot vienu maizi, vienojoties kopīgā lūgšanā un dzīvojot savstarpēji vienotu dzīvi, liecinot un kalpojot visiem, un kuri, tajā pašā laikā, ir vienoti ar vispārējo kristīgo sadraudzi visās vietās un visos laikos, lai kalpošanu un locekļus uzņemtu visi un lai visi varētu darboties un runāt kopā, kā to pieprasa gadījums, mērķiem, kuru dēļ Dievs aicina savus ļaudis.”
[2] – Young Men’s Christian Association – starpkonfesionāla kustība, kuru 1844. g. Londonā nodibināja Džordzs Viljamss. Kustība drīz vien kļuva starptautiska un 1878. g. tās centrs pārcēlās uz Ženēvu.
…Mēs zinām, kas ir luterāņu baznīca. Tā ir per definitionem Augsburgas ticības apliecības baznīca, baznīca, kurā Evaņģēlijs tiek mācīts un sakramenti tiek pārvaldīti saskaņā ar sākotnējās Augsburgas ticības apliecības mācību un netiek pieļauta neviena cita mācība…