221. Ko nozīmē, ka Draudze ir neredzama?


Kas ir teoloģija kā zinātne?

Savās lekcijās es vienmēr esmu atgādinājis to, ka vārds “teoloģija” nav sastopams Svētajos Rakstos. Tas nāk no grieķu filosofijas.Aristoteļa “Metafizikā” teoloģija ir “pirmā zinātne”, un tā likta virs matemātikas un fizikas. Fizika nodarbojas ar to, kas kustas un kas ir iznīcīgs; matemātika nodarbojas ar skaitļiem, kas ir konstantes. Bet teoloģijai ir darīšana ar visu to, kas ir kustībā, kas pastāv un kas notiek. Dievs, tā viņu sauc Aristotelis, ir “pirmais darbinātājs vai kustinātājs, kas pats netiek darbināts vai kustināts”.


Aristoteļa “Metafizikā” pamatojas tradīcija, ka Rietumzemju universitātēs teoloģijas fakultāte ierindota pirmajā vietā fakultāšu sarakstā. Tomēr tas nenozīmē, ka teoloģijai nav jācenšas vadīties pēc citām zinātnēm, bet gan ka tā pati ir atbildīga par zinātnes domas un ētiskajiem pamatiem.

Uz to vērsti arī Psalma (111:10) vārdi: “Bijība Tā Kunga priekšā ir visas gudrības sākums. Tas visu labi izjūt un saprot, kas tā dara. Viņa slava paliek mūžīgi.”

Bez Dieva bijāšanas varbūt ir daudz zinību materiāla, taču nav gudrības. Uz to attiecināms arī pirmais bauslis: “Es esmu Dievs Tavs Kungs, tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.” Bet kas ir šis Aristoteļa dievs? Tā ir abstrakcija, respektīvi, loģiska nepieciešamība, cenšoties formulēt šīs pasaules izcelsmi, tās nesošo pamatu un jēgu. Tādēļ visos laikos ir pastāvējusi filosofiskā teoloģija.

Tam ir arī sava nozīmē jautājumā par tiesību un cilvēku sabiedrības saistošajiem pamatiem. Sakarā ar diskusijām par Eiropas Satversmi šis temats ir kļuvis ļoti aktuāls. Apstrīdēts ir jautājums, vai šīs Satversmes sākumā ir vai nav jābūt tā saucamajai Dieva piesaukšanai. Pirmajos uzmetumos tiek mēģināts atrast kompromisa formulu, kurā tiek norādīts uz tradicionālajām kristīgajām vērtībām, kurām jābūt Eiropas kultūras pamatā.

Bet kas ir tas Dievs, kas savā Svēto Rakstu Vārdā atklājas kā trīsvienīgs, kas runā uz mums un kuru mēs slavas dziesmās un lūgšanās uzrunājam un piesaucam? Šeit Dievs nav jēdziens, abstrakcija, kas radusies loģiskas nepieciešamības dēļ, bet gan subjekts, ar kuru mēs Vārdā esam personu attiecībās: Tu – es.

Rakstā “Par nebrīvo gribu” Mārtiņš Luters apraksta šo bezpersonisko filosofisko Dieva jēdzienu kā ideālu priekšstatu par laimi, priekšstatu, kas pilnībā nodalīts no realitātes, kurā dzīvo cilvēks.

“Aristotelis mums zīmē tādu dievu, kas guļ un savā labestībā vai savā nopēlumā atļauj katram pēc patikšanas sevi izmantot vai izmantot nelietīgi.”

Filosofs un matemātiķis Blēzs Paskāls atstājis kādu atgādni , kas datēta ar 1654.gada 23.novembri. Tā ir liecība par savas atgriešanās piedzīvojumu, par sastapšanos ar dzīvo Dievu:

“Uguns. Abrahāma, Izāka Dievs, nevis filosofu un zinātnieku Dievs. Drošība, drošība. Prieks, miers. Dievs Jēzus Kristus.”

Abi piemēri rāda: ne mēs aptveram Dievu, bet Viņš satver mūs.

Bet mūsu jautājums tad skan: kā Dievs var savā pašatklāsmē būt kādas zinātnes priekšmets? Šeit pavisam īsi un skaidri jāsaka:

  • Zinātne ir tiekšanās pēc izziņas. Priekšnosacījums, pēc Sokrāta, vienmēr ir tas, ka mēs zinām, ka mēs nezinām. Teoloģiski tas var būt formulēts tikai šādi: atgriešanās no atkrišanas no Dieva sadraudzībā ar Dievu, kāda tā tiek dibināta ar Vārdu un Sakramentu. Tas ir nepieciešamais priekšnoteikums zinātniskumam teoloģijā un teologā.
  • Zinātne vienmēr prasa atbilstību. Tas ir, pielietotajām metodēm jāatbilst konkrētajam priekšmetam. Ilustrācijai minēsim, ka ar miesnieka darbarīkiem nav pieļaujams operēt cilvēkus. Ir absurdi un kaitīgi, ja teoloģijā un Baznīcā lieto metodes, kas trīsvienīgā Dieva atklāsmei Viņa Vārdā nav atbilstošas.

  • Tādēļ teoloģija bez saistības ar Baznīcu, tas ir, bez saistības ar dievkalpojumu un dzīvo ticību nav nekāda atbilstoša zinātne. Šajā faktā meklējams Lutera Akadēmijas — kā Baznīcas un zinātniski teoloģiskas institūcijas — uzdevums un nepieciešamība.

Birkas: , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.