101. Kādas lietas pieder pie cilvēka dzīves kārtības, kad runājam par mantu?


Kas ir atbilstība Rakstiem?

Jautājumam par to, kas ir atbilstošs Rakstiem, kristīgajā draudzē tūdaļ rodas pretjautājums – kā vispār iespējams noteikt atbilstību Rakstiem. Šeit var norādīt uz pretrunīgiem izteikumiem Bībeles tekstos, uz nedrošību tekstu pārmantošanā, uz daudznozīmību tulkojumos un, ne mazāk svarīgi, uz būtiskām atšķirībām interpretācijā. Neko no tā nedrīkst izlaist no redzes loka vai pat apstrīdēt. No iepriekš sacītā tad varētu secināt, ka no Rakstiem vispār jāatsakās. Taču tas jau tāpēc vien nav iespējams, ka kristīgās ticības saturam vispār nav cita atziņas pamata. Kristīgās ticības pamats pastāv, tātad, Rakstu atbilstībā un, otrādi, Rakstu atbilstība ir kristīgās ticības atšķirības iezīme.

Kas ir atbilstība Rakstiem?

Divējādā veidā var mēģināt izvairīties no Rakstu atbilstības problematizēšanas, kas allaž iespējama, interpretējot Rakstu tekstu. Pirmkārt, Rakstu satura absolūtais nemaldīgums tiek aizstāvēts ar apgalvojumu par šī teksta absolūtu nekļūdīgumu, tātad kaut kāda pretruna pašos Rakstos ir izslēgta principā, tā ka var pastāvēt vienīgi vēl iebildumi pret Rakstiem. Vai arī tiek mēģināts no esošā pārmantotā teksta veidola izlobīt tā sākotnējo saturu un formu. Centienos noskaidrot burtisku autentiskumu savdabīgā veidā, virzoties no dažādām pusēm, sastopas fundamentālisms un kriticisms. Jo abu šo virzienu nolūks acīmredzot ir izslēgt iespējamās kļūdas tekstā un teksta izpratnē. Šiem abiem, zināms, kopīgs ir arī tas, ka tie Rakstu autoritāti ar to iedarbību un ietekmi neuzskata par priekšnoteikumu, bet gan pamato, to aizstāvot. Un abos gadījumos, piesardzīgi izsakoties, draud tas, ka nevis trīsvienīgā Dieva Gars, bet gan cilvēka gars ir tas, kas grib konstatēt Rakstu ticamību. Kritika un noraidoša nostāja attiecas uz lietu sakarībām Bībeles tekstā, kas pavada Rakstu skaidrojumu kopš tā aizsākumiem un nevis tikai jaunākajā laikā. Vai arī tas nevarētu piederēt pie Svēto Rakstu Dieva vārda darbības un ietekmes*?

Pieeja jautājumam par Rakstu atbilstību no paša sākuma tiek deformēta, ja Svētos Rakstus uzlūko pēc tādas to formas, kāda tiem ir mūsdienās, proti, kā vienā sējumā iesietu grāmatu. Tad priekšstatu par Rakstu savdabību pamatā veido to grāmatas forma, un saskaņā ar šo priekšstatu tiek pieprasīta arī to vienotība. Taču tas, kas saista grāmatas vākos iesietos Rakstus, ir vispirms tas īpašais, kas tos atšķir no visiem citiem rakstiem. Tādējādi bibliskais kanons ir pirmais kritērijs Rakstu atbilstībai, ar kuru pārējie raksti kā pamats un mērogs ir izslēgti. Tas pats attiecināms uz Svēto Rakstu iedalījumu Vecajā un Jaunajā Derībā. Rakstu atbilstības kritērijs ir Kristus liecība, ko tie satur. Tā ir šī pilnīgi skaidri nosakāmā kristietības robeža, kas konstatējama, vienīgi pamatojoties Rakstos. Viss cits var būt plūstošs šajās robežās un līdz ar to arī sadraudzē, ko dibinājusi Svēto Rakstu autoritāte un kas ar to atšķiras no citām kopībām un autoritātēm.

Turpmākajam izklāstam var vispirms atgādināt to, kas sacīts par pamatiem: pēc Rakstiem Jaunajā Derībā formulēts kā “κατὰ τὰς γραφάς” – tātad, “atbilstošs Rakstiem resp. Rakstu vietām”. Pēc 1.Kor.15:3 u.t. tas attiecas uz Kristus sludināšanas autentiskumu tās saskaņā ar rakstītajiem Dieva vārdiem, kā to piepildījumu: “… ka Kristus ir miris par mūsu grēkiem pēc rakstiem un ka Viņš aprakts un trešajā dienā augšāmcēlies pēc rakstiem…” Tādējādi atbilstība Rakstiem attiecas uz Dieva rakstīto vārdu savstarpējo verifikāciju vārdu, kas satur apsolījumu, un to, kur ir runa par tā piepildījumu Jēzū Kristū. Bet šajā kontekstā var, citējot Jūliusu Šnīvindu, atgādināt to, ka pēc Jņ.1:18 Jēzus Kristus ir īstais Dieva “ekseģēts”. Rakstu atbilstība citviet (1.Kor.15:3-4) rāda, ka Kristus atklāsme kā apsolījuma piepildījums satur pamatojumu atziņai par cilvēka situāciju: “…miris par mūsu grēkiem…”

Runājot par Rakstu atbilstības noteikšanu ar pašiem Rakstiem, vēl jāmin tas, ka notiek cīņa par teksta formas un tās tālāk nodošanas resp. pārmantošanas precizitāti (kā to rāda stāsts par grēkā krišanu, 1.Moz.3), kā arī par Dieva vārdu tur, kur tiek prasīts pierādījums praksē tam, ka Jēzus ir Dieva dēls (Jēzus kārdināšanas stāsts Mt.4). Abos piemēros redzams, kā aiz virspusējā izpratnes jautājuma priekšplānā izvirzās pastāvēšana kārdināšanā, kad tiek apšaubīta paklausība ticībā un sadraudzība ar Dievu Viņa vārdā.

Tā raugoties, iespēju risināt jautājumu par Rakstu atbilstību nesniedz Rakstu skaidrojums, bet gan otrādi, par katru skaidrojumu jāizvirza jautājums par tā atbilstību Rakstiem, tāpat kā katrs skaidrojums ir pakļauts kārdinājumam, tas pārbauda mūsu ticības paklausību. Tādēļ skaidrojumu vēsturi nevajadzētu aplūkot progresējošas interpretācijas aspektā gara vēstures un sabiedrisko attiecību un apstākļu maiņās. Šādi aplūkojot draud tas, ka Rakstu skaidrojums aizsedz Rakstu autoritāti – kaut arī tā būtu cenšanās tos atklāt no jauna un tā padarīt tos derīgus lietošanai. Svētie Raksti uztverami vienādā veidā – katram skaidrojumam katrā laikā un katrā vietā. Un tāpat kā tie ir izziņas un atziņas pamats, tie ir arī mēraukla iegūtajai atziņai. T.s. izpratnes vēsturiskums ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs no ticības paklausības vēsturiskās dialektikas, kas norisinās ikkatrā jaunā spriedzē, kāda, klausoties Rakstu vārdu, veidojas starp ticību un neticību, paklausību un nepaklausību, kā arī starp saprašanu un nocietināšanos.

Jautājums par Rakstu atbilstību izvirzās, uzklausot Rakstus, un to var arī atbildēt, tikai uzklausot Rakstus. Pie tam lieta šeit negrozās ap mūsu spriedumu par Rakstiem, bet gan par to, kāds ir Rakstu spriedums par mums. Tā jautājums nav par to, vai Raksti atbilst mūsu priekšstatiem un vēlmēm, bet gan par to, vai mēs savā ticībā un dzīvē esam atbilstoši Rakstiem. Viegli var gadīties, ka jautājums par izpratni ir tikai nobēgšana no konkrētās ticības paklausības problēmās, mēģinot ar jautājumiem par Rakstiem izvairīties no tiem atjaunojošajiem jautājumiem, ko Raksti uzdod mums par mums.

Jautājums par Rakstu atbilstību aptver Baznīcu kopumā, tāpat kā visu katra atsevišķā kristieša dzīvi. Saskaņā ar to atkal un atkal jāpārbauda, vai spēkā ir Rakstu autoritāte, vai varbūt to nomāc citas autoritātes. Ir jāpārbauda, vai Raksti, tos sludinot un mācot, tiek pareizā veidā skaidroti, vai Rakstu vārda uzklausīšana pavada katru atsevišķo kristieti visā viņa mūžā, vai mēs pēc tā, kā Dievs runā ar cilvēku, vadāmies arī mūsu sarunā ar Dievu.

Rakstiem atbilstošai teoloģijai jānes atbildība par šādu atbilstību kristīgajā dzīvē. Ja kritika par Rakstiem nomāktu Rakstu kritiku par draudzi, tad ar baznīcas lietām būtu pavisam bēdīgi.


* – Jautājums par Rakstu “nemaldīgumu” tieši mūsdienās pelna īpašu skaidrojumu. Svēto Rakstu skaidrai teoloģiskai izpratnei, proti, ka tie ir trīsvienīgā Dieva vārds, nebūtu vajadzības pēc sekundāriem pamatojumiem un aizstāvības, un tas ir tad, ja garīgo realitāti uzlūko zināmā idealitātē – kā sākotnēju vai nemainīgu teksta saturu. Tam, kas ir iepazinis to, kā Dievs darbojas savā vārdā, nav nepieciešams šo vārdu nedz aizstāvēt, nedz pamatot. Nevar nepamanīt, ar kādu bezrūpību Luters ir varējis izteikties par šāda veida jautājumiem.

Birkas: , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.