262. Kādas lūgšanas Dievs nav solījis klausīt?


Kas baznīcām jāsludina?

Pasaules tautām ir pārvilkušies pāri tumši vētras mākoņi, kuri draud ar Trešo Pasaules karu. Šādos laikos cilvēku dzīvē dominē nedrošības sajūta, kura tagad ir savienojusies ar vispārēju ilūziju sabrukumu un atsvešināšanos. Dažu gadu laikā izrādījās, ka visas tās cerības un gaidas, kuras ļāva cilvēkiem un tautām izdzīvot Otrajā Pasaules karā, ir ilūzijas. Šis lielais ilūziju krahs, faktiski, attiecas uz visu, kas ir dominējis mūsdienu cilvēka dzīvē. Nu, beidzot, ir pilnīgi zudusi tā ticība progresam, ar kuru cilvēce iesoļoja XX gadsimtā. Ir izrādījies, ka visas tās idejas un ideāli, par kuriem cilvēki jau kopš 1914.gada ir cīnījušies un cietuši, kuru dēļ miljoniem cilvēku ir gājuši nāvē un kuru dēļ viņiem, iespējams, nāksies mirt atkal, ir vienīgi rēgi: nacionālisms un internacionālisms, fašisms un pacifisms, demokrātija un totalitārisms, komunisms un patriarhālisms. Vai ir vēl palicis kāds politiķis, ko mēs varētu uztvert nopietni, kurš joprojām tic ideāliem, kuru dēļ viņš liktu ciest miljoniem cilvēku?

Šī lielā ilūziju kraha rezultāti – to pēdējo lietu sabrukums, kuras no kristīgās ticības atsvešinātajiem cilvēkiem bija aizvietojušas viņu nozaudēto reliģiju – būs biedējoši. Kas ir cilvēks, ja viņam vairs nav kam ticēt?

Mums kā baznīcas cilvēkiem reizēm piemīt kārdinājums uzlūkot šo situāciju ar zināmu pašapmierinātību. Vai gan mēs neesam tie, kas jau ilgu laiku ir stāstījuši mūsdienu cilvēkam, ka tieši tā arī viss beigsies? Cik bieži gan mēs neesam atmaskojuši gan filoziskus, gan politiskus pasaules izpratnes modeļus, kuri ir solījušies mums aizstāt reliģiju! Mēs esam saukuši atgriezties pie mūsu tēvu ticības. Kādi teoloģisko darbu kalni, kuros tiek analizēti šie mūsdienu reliģijas aizvietotāji, ir tikuši radīti pēdējās paaudzes laikā gan Eiropā, gan Amerikā! Cik daudz ir bijis dedzīgu mēģinājumu ar praktiskās apoloģētikas palīdzību pārliecināt cilvēkus par visas šīs darbības rezultātiem! Un daudzi ir patiešām ieklausījušies un atgriezušies. Dzejnieki, filozofi, ārsti, zinātnieki un politiķi ir atgriezušies baznīcā. Ir kļuvuši zināmi daudzi dvēseli aizkustinoši stāsti par patiesu atgriešanos.

Tomēr, diemžēl, rodas nelāgs iespaids, ka dažiem mūsu laikabiedriem kristietība vienīgi aizvieto to reliģijas aizvietotāju, ko viņi ir nozaudējuši. Ne mums par to ir spriest. Drīzāk mums savā baznīcā būtu jāuzdod jautājums, kā ir ar mūsu pašu atgriešanos (metanoia). Varbūt, ka mūsu aicinājums pasaulei atgriezties nesastop dzirdīgas ausis tādēļ, ka mūsu sludināšana un mūsu kristietība arī tiek uztverta kā iluzora? Pasaule to ļoti ātri pamana. Vai Romas baznīca patiešām var cerēt, ka Krievija un pasaule uzklausīs Fatimas Madonnas aicinājumu atgriezties? Vai pasaule var un vai tai vajag uzklausīt šo aicinājumu no pentakostāļu kustības un Pestīšanas Armijas puses? Vai mēs varam cerēt, ka tiks uzklausīti joprojām izplatītie sociālā evaņģēlija aicinājumi, kuri pasludina cilvēcei pestīšanu, ja tā pakļausies Kalna sprediķī sludinātajam? Vai tās ir tikai nocietinātas sirdis, kuras noraida dedzīgos fundamentālā metodisma aicinājumus atgriezties? Iespējams, ka viņiem ir aizdomas, ka visos šajos pasludinājumos ir ilūzijas, ļoti cilvēciskas ilūzijas, kuras tērpušās kristīgās drānās.

Kā ir ar šādiem pasludinājumiem luteriskajā baznīcā? Vai mēs varam visā nopietnībā apgalvot, ka tā sludināšana, ko mūsu pēdējās paaudzes ir dzirdējušas no luteriskās baznīcas, ir brīvas no cilvēciskām ilūzijām, ka tā ir bijusi un arī patlaban ir nekas cits, kā tīrā Evaņģēlija pasludināšana tādā nozīmē, kā to izprot reformācija? Tas, ka vācu un skandināvu luterismā kopš 1917. g. ir ievērojami atjaunojusies luteriskās mācības par taisnošanu teoloģiskā izpratne, ir neapšaubāmi ietekmējis sludināšanu. Taču ar to bija par maz, lai mēs pārstātu Dieva namā upurēt tautas un visas cilvēces pagāniskajiem dieviem. Šī elkdievība pat guva sev pamatojumu no tā, ko par radīšanas kārtību mācīja luteriskās renesanses teologi, pasniedzot to kā īsto luterismu. Bet tas mums būtu jāatstāj citu zemju luterāņu ziņā, lai viņi paši nosauc tos Baālus, kuriem viņi ir upurējuši savās baznīcās. Daudz ko varētu mācīties, arī analizējot tos aizvien pieaugošos mākoņus, kuri sabiezē lielajos baznīcu saietos.

Visām kristīgajām baznīcām, to skaitā arī luteriskajām, ir jāatzīst fakts, ka tādas, kādas tās ir patlaban, tās nedzīvo vienīgi no Evaņģēlija, bet arī no cilvēciskām ilūzijām. Mums būtu jābūt skaidram, ka vienīgi tāda baznīca, kura savā sludināšanā ir brīva no ilūzijām, mūsdienās spēj pasludināt Evaņģēliju ilūzijas zaudējušajai pasaulei, tīru, proti, patiesu Evaņģēliju un nevis to, kuru cilvēki ir radījuši paši sev.

Jautājums, vai tas ir iespējams, vai baznīca var atgriezties pie tīrā Evaņģēlija tā reformācijas izpratnē, kurš, kā to mācīja Luters, allaž ir tik nepieciešams, tiek visai konkrēti atbildēts ik reizi, kad tiek sludināts kāds sprediķis. Mūsdienās uz mācītājiem un uz ikvienu no mūsu sprediķiem gulstas milzīga atbildība. Situācijā, kādā šobrīd ir nonākusi mūsu pasaule, mums nav svarīgāka jautājuma par šo: “Ko es lai sludinu?” (Jes.40:6).

Lasi turpinājumu »

Birkas: ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.