195. Kā Kristus tevi atpestīja arī no sātana varas?


Kāpēc luterāņiem ir altārsētiņa?

Kas gan varētu būt dalāms/norobežojams baznīcā? Uz zemes, laicīgajā pasaulē skaidrs! – Metāla durvis dzīvokļiem; mākslinieciski izkalti vārti ar žogu apkārt savrupmājām; elektriskās atslēgas un signalizācijas automašīnām; videonovērošana bankās un ofisos… Viss veidots ar vienu mērķi – izveidot maksimāli drošu vidi.

Jo laiki bargāki jo vairāk sava manta jāsargā. Tāpat arī jāsargā draudzes īpašums. Bet priekš kam vēl celt sētu baznīcā? Kādu gan drošību varētu sniegt altārsētiņa?

altārsētiņa


Kamdēļ cilvēkiem vispār būtu vajadzīgas sētas? Ja visi vienotos būt labi; kaimiņi dzīvot savā starpā draudzīgi; un visi visā ar visiem dalīties – tad taču nevienam no neviena nebūtu vajadzīgs arī norobežoties… Vai ne? Tomēr aplūkojot milzu dažādību un novērtējot pūles un izdomu ar kādu cilvēki kopš senām dienām ceļ sētas, stutē žogus, veido robežas un būvē mūrus, varam secināt cik daudzi pasaulē dzenas katrs pēc savas īpašās drošības. Pat baznīca nav izņēmums! Redzi, kādi ņem un uzceļ vēl sētu ap altāri!

Kādu gan drošību varētu sniegt altārsētiņa?

Katras sētas uziešana vietā, kur tās iepriekš nav bijis, allaž rada jautājumus: „kurš? pa kuru laiku? kāpēc? pret ko?” utt. utml. Un visbēdīgāk ja sēta paliek, bet sētas uzlikšanai netiek atrasts nekāds pamatots skaidrojums:

„Vai altārsēta kalpo, kā redzama robežšķirtne starp garīdznieku kārtu un lajiem?
Vai varbūt altārsētiņa ir vienkārši nespēcīgo un draudzes veco ļaužu komfortam (ka pret to var ērti atspiesties, gan pret to atbalstoties ir vieglāk no ceļiem uzcelties)?
Vai varbūt mēs pašu altārsētu varam iedomāties kā Dieva-galdu pie kā mums plecu pie pleca sanākt kopā saņemt svēto vakarēdienu?
Vai varbūt … varbūt ar ko citu vēl tā mūsu dievbijīgajos prātos varētu asociēties?
Vai tai ir tikai simboliska nozīme? Vai tā veidota ar tīri praktisku nolūku?
Varbūt viss vienā = praktiska + simboliska nozīme?”

Mūsdienās gan pie žogiem esam tā pieraduši, ka šodien mūs drīzāk izbrīnītu neaizslēgtas noliktavu durvis, bez apsardzes atstātas materiālās vērtības vai novārtā pamestas lauku labumu krātuves nekā uzraksti „Nepiederošiem ieeja aizliegta!; Apsardzi veic valsts policija Stāt!,-Šaušu! utt.” Viss, viss mums liek secināt – vide tiešām ir nedroša. Un jo augstāks drošības līmenis nepieciešams, jo dārgāk par to jāizmaksā [nez vai kāds tērētu līdzekļus radot drošību tikai drošības pēc?]. Tikai īstu zagli un laupītāju drošības sistēmas neattur. Nē – tās spēj vienīgi tos aizkavēt. Tamdēļ īstas drošības tīkotāji neuzstādīs drošības sistēmas bez drošības garantijas, bet materiālās vērtības apdrošinās drošā apdrošināšanas kompānijā.

Man jau arī šķiet, ka nav gudri nesargāt to, kam tavā dzīvē ir vislielākā vērtība. Muļķīgi ir pamest novārtā kristīgo mācību. Tas tāpat kā tirgotājs, kurš visu savu īpašumu pārvērtis vienā sevišķi dārgā pērlē, nekad neatstās to bez uzraudzības nedrošā vidē. Tomēr nezin kāpēc daudzi iedomājas, ka mūsdienās savas ticības lietas var droši uzticēt citu pārvaldīšanai (citu ticīgo, citu konfesiju, citu reliģiju).

Vai altārsētiņa norobežo luterāņus no citām kristīgajām konfesijām?

Jā – tas tā sauktais ticību plurālisms vai robežu nojaukšana starp ticībām un ekumēniskā jūsmošana manām ausīm izklausās pēc veiklu mahinatoru aicinājuma muļķiem: „glabājiet savu naudu mūsu-kopīgajā zeķē (tad vis’-kopā varēs’ bezbēdīg’ uzdzīvot)”. Šādiem vieglprātīgiem vispārēji-virspusējas kopīgas-kopā-ieticēšanas sludinātājiem laikam nav zināms [vai veiksmīgi aizmirsies] cilvēka-grēcīguma jautājums.

Ja cilvēks nebūtu grēcīgs, tad neapšaubāmi – mēs dzīvotu ne tik vien komunismā, bet īstenā paradīzē [kamēr visi progresa sludinātāji paliktu bez darba un aizietu bojā]. Bet, kamēr baznīca pastāv, tikmēr tā patur atslēgu varu un neviens grēcinieks netiek atbrīvots no bauslības pildīšanas un nevienai salauztai sirdij netiek atrauts evaņģēlijs.

Bauslība, kas mums māca, ko un kā mums jādara (bez atlaidēm, bez ierunām un nekļūdīgi).
Bauslība, kas norāda, ka grēka alga ir nāve (pat par pašu vismazāko, necilāko, nenozīmīgāko vājībiņu).
Bauslība, kas uzrāda, ka visi cilvēki ir grēcinieki (nav neviena bezvainīgā Dieva priekšā).

Evaņģēlijs, kas no mums neko neprasa (Kristus visu ir piepildījis mūsu vietā).
Evaņģēlijs, kas dāvā mums debesu mantinieka statusu (mēs tiekam saukti par Dieva bērniem).
Evaņģēlijs kas ir droša cerība uz mūžīgo dzīvošanu (Jēzus ir nogājis mums sagatavot mājvietas).

Vai altārsētiņa ir robeža starp bauslību un evaņģēliju?

Luteriskā baznīca tik stingri nošķir šos divus atšķirīgos mācības jautājumus, ka būtu gatavi ne vien altārsētiņu, bet žogu vai mūri uzcelt tām pa vidu, ja tik tas līdzētu.
Luterāņi labāk pieļautu saviem mācītājiem dievkalpojuma laikā kāpelēt šurpu turpu pāri altārsētai nekā uzklausīt sprediķi, kurā šīs 2 mācības kāds bez izpratnes jauc kopā.

Tas būtu kā mācīt savam bērnam: „zini, slepkavot gan nav labi, bet ja labi esi paslēpis līķi, tad netiksi sodīts”; „tev nebūs zagt, bet ja pusi dod man, es to nevienam neko nesaku”; „laulību drīksti pārkāpt tikai tad, ja tam piekrīt visas iesaistītās puses”; „tev nevajag lūgties katru dienu – pilnīgi pietiks, ka Dievu bīsies un mīlēsi katrā svētku dievkalpojumā” utt.utml.

Tas nevar būt luterisks, kurš grib atšķaidīt bauslību, sakot: „…nu takš Dievam jāsaprot, un jāpiedod, ka nevarēs nabaga cilvēks visu bauslību pilnā mērā piepildīt”.
Tas nav kristīgs evaņģēlijs, kad māca: „…ja jūs darīsit visu, kas jūsu spēkos, tad arī Kristus neliegs jums savu pestīšanu”.

Kas tas ir? Tā ir salda-inde nāvei-lemtām dvēselēm!

Vai altārsētiņa spēj pasargāt luterisko baznīcu no maldu mācībām?

Es altārsētiņu gribētu salīdzināt ar vieglas konstrukcijas margām uz augstceltnes. Tāds norobežojums starp bezdibeni un staigāšanai drošu platformu un ir domāts tur esošo cilvēku pasargāšanai. Tāda barjera savlaicīgi brīdinās neuzmanīgu strādnieku un pat nejauši ieklīdušam aklajam liks apstāties, tomēr tā neatturēs ignorantu pārgalvi no krišanas.
Ir kāda prātula, kas saka, ka atslēgas ir domātas godīgiem cilvēkiem [domāju, ka tas pats attiecināms arī uz sētām, barjerām un visāda cita veida norobežojumiem].

Respektīvi, ja mūsu baznīcās altārsētiņa ir tad nevis kā kāda nedzīva post-katoļu tradīcija (kas reiz nez-kāpēc ieviesta un ja nav atcelta tad – svarīga). Ja kādā mūsu baznīcā altārsētiņas nava, tas nenozīmē, ka mēs no tās būtu atteikušies (kā liturģija daudzu atmesta, jo nav izprasta). Kuriem altārsētu ir izdevies pasargāt no baznīcas postītājiem, to tad arī patur (līdz ar pareizu skaidrojumu). Ja kādā luterāņu dievnamā altārsētiņas trūkst (piemēram, ekonomisku apsvērumu dēļ), tas nenozīmē, ka tamdēļ svētā vakarēdiena sakraments tur nebūs spēkā.

Vai altārsētiņai kāds sakars ar Dieva-galdu?

Jā – var uzlūkot altārsētiņu kā STOP zīmi/šķirtni/robežjoslu. Šinī sētas pusē visi staigā grēkos un apkrauti ar bauslības lāstu, bet no tās puses mēs saņemam nepelnītu žēlastību. Otrā pusē neieiet katrs, kas sagrib vai kam tas ienāk prātā, lai pasmeltos sev sirdsmieru cik tīk, bet vien tāds, kas tam aicināts, un tikai lai kalpotu draudzei, sniedzot tālāk Dieva dāvāto žēlastību tiem, kas pēc tās nākuši.

Tad kāpēc luterāņi (un jo īpaši konfesionālie) nelaiž visus pēc kārtas pie grēku nožēlas sakramenta?
Jo mācītājs, kuram rūp ikviena draudzes locekļa dvēsele, aicina pie altāra tikai tos, kam pareizi sagatavotas sirdis.

Vai tad luterāņu mācītājiem ir kādas īpašas spējas atšķirt ticīgos no neticīgajiem?
Nē – šīs īpašās spējas ir Dievam, bet mācītājs atbilstoši grēku nožēlotāja ticības apliecībai vai nu var pasludināt absolūciju vai nevar (nevar tiem, kas jau jūtas bez grēka un nedrīkst tiem, kas vēlas grēkā palikt).

Vai tad kristietim būtu jābīstas no svētā vakarēdiena?
Nē – kristietim nebūtu, bet nesagatavotām sirdīm gan.
Vai Diev-galds var radīt kādu kaitējumu kādam, kam ir tikai ārēja ticība?
Jā – tas neticīgu sirdi var vēl jo vairāk nocietināt pret Dieva vārdu un ievest pazudināšanā.
Tātad apgalvojums – „pat ja nepalīdzēs, tad vismaz nekaitēs” šinī situācijā nav piemērojams?
Nē – šī pasaulīgā gudrība svētā vakarēdiena jautājumā ir pilnīgi bezdievīga un ir atvasināta no velna senajiem meliem Ievai :”…Jūs nemirsit vis…”

Vai tas attiecināms tikai uz nācējiem pie luterāņu altārsētiņas?
Nē – ikvienā vietā, kur pareizi lieto svētā sakramenta iestādīšanas vārdus Diev-galds ir tik pat spēkā un tik pat pazudinošs vieniem un pestījošs otriem.

Vai atstāsim altārsētiņu luterāņu baznīcā?

Debesu valstība līdzinās tīrumā apslēptai mantai, ko cilvēks atradis atkal paslēpj, un, priecādamies par to, noiet un pārdod visu, kas tam ir, un pērk šo tīrumu. Tāpat mūsu bagātība, mūsu ieprieca ir luteriskā mācība [un luterisms šaj' gadījumā būtu tas tīrums, Mat. 13:46 tā apslēptā manta, bet altārsētiņa kā žogs ap mūsu zemesgabalu].

Jā – altārsētiņa luterāņu dievnamos aizvien (pēc iespējas) ir paturama, bet tās nozīme allaž skaidrojama vienīgi saistībā ar pielaišanu/ nepielaišanu pie Diev-galda (t.i. tiešā saistībā ar grēku piedošanu/ nepiedošanu) ar nākšanu/ nenākšanu Dieva žēlastības apsolījumā.

Birkas: , , , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

2 atsauces par “Kāpēc luterāņiem ir altārsētiņa?”

  1. jean:


    Talyc,
    var jau visas lietās censties skatīt doktrināli, bet man šķiet šī tā saucamā sētiņa viens no praktiskākajiem izdomājumiem baznīcā. Pateicoties tai cilvēks var saņemt Sakramentu uz ceļiem, kas norāda viņa stāvokli Dieva priekšā. Tu esi ubags, lūdzējs, kam jāsaņem Dieva dāvanas. Un tādā stāvoklī cilvēks var to saņemt. Arī mācītājam ērtāk izdalīt Vakarēdienu :) . Luterāņi pie altāra pavada ilgāku laiku, jo saņem bus elementus, tāpēc vieta, kur uzlikt rokas, lai turētu arī līdzsvaru ir ļoti praktiski :) .
    Dieva vārda sludināšanai savukārt ir paredzēta kancele. Arī ērti un praktiski, vai ne?? :)

  2. talyc:


    pilnīgi piekrītu, jean, – pret to var ērti atspiesties, gan pret to atbalstoties ir vieglāk no ceļiem uzcelties



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.