29. Kā Bībelē jāsaprot vārds Dievs?


Kāpēc kristieši bieži dzīvo nemierā?

“Bet Kristus miers lai valda jūsu sirdīs.” [Kol.3:15]

Kāpēc kristieši bieži dzīvo nemierā?

Kristus izpirkuma galvenais nolūks bija dāvāt mums mieru ar Dievu. “Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu” [Jes.53:5]. “Un taisnības auglis būs miers un taisnības panākums – klusums un drošība mūžīgi. Mana tauta tad dzīvos miera mājās, drošos mājokļos un netraucētos mitekļos” [Jes.32:17-18].

Un Pāvils to izskaidro šādi: “Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu” [Rom.5:1]. Tā runā Svētie Raksti. Vai Dieva mieram nevajadzētu valdīt ikviena ticīga cilvēka sirdī? Vai arī tā nav taisnība, ko Bībele māca, ka, ticībā taisnotiem, mums ir miers ar Dievu? Svētie Raksti nevar melot. Kādēļ īsts Dieva miers ir tik rets viesis mūsu vidū? Un kāpēc tā?

Mēs te nerunājam par tiem, kas nemaz nepazīst patiesu Dieva mieru. Viņiem miers ir visādos citos veidos, tāpēc Dieva mieru tie neiemanto. Viņi piedzīvo mieru, ko dod viegla dzīve, laba veselība vai labs laicīgs stāvoklis u.tml. Iespējams, ka neticības un bauslības darbu gūstā viņi ir tikuši pārmācīti un mocīti ar sāpīgu nemieru, bailēm un sirdsapziņas pārmetumiem. Bet šādiem cilvēkiem ir jāsaprot, ka tiem pietrūkst pats svarīgākais, jo saskaņā ar Svēto Rakstu vārdiem mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu! Vai Svētie Raksti var melot? Vai nesaproti, ka tev pietrūkst īstas ticības?

Taču mēs vēlamies runāt par tiem, kas ir nākuši pie patiesas ticības un miera, tomēr no jauna krituši nemierā, bailēs, tumsībā, verdzībā un nopūtās: “Es tieku pārmācīts ik rītu. Kad pamostos, man ir bailes. Kad eju gulēt, es nejūtos labi. Mana dzīve ir grūtsirdība.” Un mēs jautājam: kāpēc ticīgas dvēseles tik bieži dzīvo bez miera un mokās? Atbilde: ja kristieša acis arvien ir pievērstas Kristum un Evaņģēlijam, tad dzīvības un miera sajūtu iztrūkums, protams, ir gana sāpīgs, bet tas nekādā ziņā nav bīstams.

Ja kristietis joprojām spēj sacīt: “Bet pie Tevis es palieku vienumēr.. Jebšu man arī pamirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs, esi mans patvērums un mana daļa mūžīgi!” [Ps.73:23, 26], un “jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis un man notiks pēc Tava vārda” – ja es šādi varu runāt ar Dievu, tad man nav nekādu briesmu, un šis miera trūkums nav uz nāvi, bet par godu Dievam. Tas viss ir Dieva apslēptības dēļ, jo mums nepieciešama pārmācība un dabisks vājums, kas nepavisam nekaitē mūsu dvēselei.

Bet, ja tu nestāvi uz Dieva vārda pamata un savās domās svārsties šurpu turpu, un pēc tam skaties uz saviem grēkiem, un pats centies ar tiem tikt galā – ja tu esi šādā verdzībā un bailēs, tad tev draudošās briesmas ir pavisam reālas, jo bez palīdzības un Evaņģēlija mierinājuma tu paliec neticībā un prāta verdzībā, kas ved tevi nāvē.

Kas šādiem cilvēkiem būtu jādara? Vispirms, tiem jāmitējas pašpaļāvīgi darboties un jāļauj sevi nosodīt par neticību un paštaisnību, un tāpat tiem jāpārdomā, ka tādējādi viņi nicina savu dārgo Pestītāju un visu, ko Viņš mūsu dēļ darījis un cietis un ko mums apsolījis un dāvājis Dieva vārdos un sakramentos.

Viņiem jāpamostas un jāsaprot, ka viņi to vien dara, kā lūkojas paši uz sevi, saviem grēkiem un sajūtām, it kā viņu grēki būtu spēcīgāki par Kristus nopelniem, it kā viņu domas, jūtas un uzskati būtu vairāk vērti nekā visas Dieva liecības – liecības no Gara, ūdens un asinīm! Viņiem jāpārdomā, ka viņi staigā apkārt, domā, spriež, cenšas uzminēt un gaida atbildes, ka tās piedzims viņu pašu sirdī un prātā. Taču Tas Kungs pats ir devis atbildes Savā Vārdā un sakramentos.

Tādēļ, kad tev trūkst miera ar Dievu un tava sirds ir tumša un nemierīga, tad nesēdi un neprāto, kā būs ar tavu dvēseli un Dieva žēlastību, nedz arī pats centies mainīt savu sirdi uz labākām domām par Dievu. Nē! Lasi, klausies un ņem vērā Evaņģēlija vārdus, kā arī lūdz Dievu pēc atvērta prāta un ticības dāvanas. Ja tavas acis atvērsies un tu ieraudzīsi Dieva godību Evaņģēlijā, tu patiesi iegūsi lielu un neaprakstāmu mieru.

Ļaunākais miera traucētājs un lielākais pārbaudījums ir mūsu grēki, kā arī šaubas par mūsu atgriešanos un godīgumu. Bet apustulis saka: “Mēs, kas bijām naidā ar Dievu, tikām salīdzināti ar Viņu Viņa Dēla nāvē” [Rom.5:10]. Ja esmu noskumis pārbaudījumos un baidos, ka neesmu īsti atgriezies, un šā iemesla dēļ nespēju ticēt, tad apustulis mūs iedrošina, ka mēs jau bijām salīdzināti ar Dievu, pirms tikām atgriezti, un kļuvām par Dieva draugiem, un tas notika ar Dieva Dēla nāvi, nevis ar mūsu atgriešanos, grēknožēlu un ticību.

Man jātic, ka Kristus nāvē visa pasaule ir salīdzināta ar Dievu un es topu taisns un svētīgs, tiklīdz šī žēlastība kļūst par manas sirds acuraugu, mierinājumu un ilgām! Man jāaptver un jātic šai žēlastībai, kas pastāv jau pirms pasaules radīšanas un pirms manas ticības, lai iemantoju lielu, augstu un svētīgu mieru visos pārbaudījumos! Un tikai tad, kad dvēsele raizēs par savu grēku un atgriešanos būs saņēmusi Evaņģēlija mierinājumu, nāks arī īstā atgriešanās, grēknožēla un ticība.

Birkas: , , , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

Viena atsauce par “Kāpēc kristieši bieži dzīvo nemierā?”

  1. luterānis:


    Manuprāt, nemieru kristietim gandrīz vienmēr rada laicīgās rūpes par iztiku un ar to saistītās likstas un problēmas.

    Jo brīnišķīgā atziņa par mieru ar Dievu Kristū ar skatu uz mūžību ne vienmēr spēj dot mieru tagad, kad vienkārši jādzīvo un jāizdzīvo.



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.