258. Par ko mēs varam lūgties un ko mums vajag lūgt?


Kalpot Dievam

Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā nodot sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri. [Rom.12:1]


Ar šiem vārdiem Pāvils apgāž pasaules ļaužu liekulību, kuri izliekas, ka mīl un bīstas Dievu, taču viņu dzīves pierāda pretējo, jo ar visu savu miesu un esamību viņi kalpo grēkam. Paturot šos vārdus acu priekšā, mēs varam sacīt: “Ja tava miesa un locekļi nekalpo Dievam, tad es šaubos, vai tu tici Viņam, bīsties un mīli Dievu.”

Visi cilvēki taču uzskata sevi par labiem vai apgalvo, ka mīl un bīstas Dievu, taču vienlaikus viņi brīvi un bez aizspriedumiem kalpo grēkam un elkiem. Tāpēc apustulis saka: Nesauciet to par kalpošanu Tam Kungam. Bet nododiet sevi pašus par dzīvu upuri Tam Kungam un kalpojiet Viņam ar visiem saviem locekļiem. Šādi redzami upuri apliecinās, ka mīlat Dievu.

Tagad padomāsim rūpīgāk, ko nozīmē nodot sevi un savu miesu par dzīvu upuri Tam Kungam. Burtiskā nozīmē to savulaik izdarījuši tūkstošiem kristiešu, kad martiru miesas tikušas sadedzinātas vai citādi mocītas un slepkavotas Kristus dēļ. Arī mēs nododam savu miesu par dzīvu upuri gan tad, kad kalpojam Tam Kungam ar saviem locekļiem un spēkiem, gan arī tad, kad Viņa dēļ sitam krustā savu miesu ar tās vēlmēm un ļaunajām kārībām.

Pirmkārt, tu nodod sevi Dievam, kad kalpo Viņam ar saviem locekļiem − kad ar muti runā to, kas kalpo Dieva godam un sava tuvākā labumam, kad apliecini Viņa vārdu, slavē un pasludini to citiem, arvien sacīdams visu, kas labs un patiess; kad ar acīm un ausīm apgūsti lietas, ar ko vairot Dieva godu un sava tuvākā labklājību, kā arī atturies no visa tukšā un nīcīgā; kad ar rokām savā aicinājumā un mīlestības darbos dari savam tuvākam to, kas labs un pareizs; kad ar kājām ej darīt Tā Kunga un mīlestības darbus. Īsi sakot, Tā Kunga dēļ un Viņa žēlastības aizkustināti, mēs labprāt darām un paciešam visu, ko vien prasa mūsu aicinājums un mīlestība, svētījot savu miesu Tam Kungam.

Bet kristīgai dzīvei piederas arī nemitīga savas miesas sišana krustā. Ja gribi kalpot Dievam, tu nevari rīkoties pēc savas ērtības, goda un iekārēm, bet tev vienmēr šīs lietas jānodod nāvē. Kristus dēļ tev nāksies atteikties no daudzām lietām − tu neiegūsi un nepaturēsi pasaules draudzību, pasaules godu un slavu, un savas kristīgās degsmes dēļ tu izsauksi pret sevi nicinājumu un zaimus.

Ikdienas dzīvē tev būs jānostājas pret grēka kārdinājumiem un jāmirst kārībām. Kad tiksi kārdināts uz nepacietību vai dusmām, uz savtību vai negodīgumu, uz nešķīstību vai izlaidību, uz lepnumu vai vieglprātību, uz skaudību vai aprunāšanu un tamlīdzīgām lietām, tad šādos brīžos tu nedrīksti ļaut grēkiem izpausties darbos un rīcībā, bet tie jānonāvē neatlaidīgās lūgšanās un modrībā. Tā tu nodosi savu miesu par dzīvu upuri. Un šādu upuri apustulis mūs aicina nest Dieva žēlastības vārdā.

Kad mēs stingri nostājamies pret mūsu spēcīgajām kārībām, mēs piedzīvojam, ka tas ir ļoti sāpīgs upuris − kad upurpriesteris ziedo pats sevi par upuri, kā to darīja mūsu Kungs Jēzus Kristus. Te labi iederas Lutera vārdi:

“Daudzi godina, bieži piemin un slavē priesterības titulu. Bet īsts priesterības upuris ir ļoti reta parādība. Ikviens no tā vairās, jo tas skar dzīvību, īpašumu, godu, draugus un pārējās pasaules lietas, gluži kā to piedzīvoja Kristus pie krusta. Neviens nevēlas dzīvības vietā nāvi, labsajūtas vietā sāpes, ieguvuma vietā zaudējumu, goda vietā kaunu un draugu vietā ienaidniekus. Bet tieši tā rīkojās Kristus pie krusta, un mums jāseko Viņa pēdās. Mums tas viss jāuzņemas nevis sevis un sava labuma dēļ, bet sava tuvākā dēļ un par godu un slavu Dievam, kā arī Kristus reiz nodeva Savu miesu.”

Mums katrā ziņā ir nepieciešama spēcīga motivācija, pārdabisks spēks un palīdzība, lai mēs nepagurtu un neatteiktos no šāda upura, bet vienmēr pacietīgi un labprātīgi to nestu. Vajag lūgt, nopietni un cītīgi lūgt. Lielākā un pastāvīgākā motivācija, ko apustulis šeit piemin, protams, ir Dieva mūžīgā žēlastība. Tikai nemitīgi dzīvojot no Dieva žēlastības, tā visos laikos mūsos uzturēs spēku un vēlmi nest upuri. Tāpēc mums rūpīgi jāuzlūko, ko Dievs ir darījis mūsu labā.

Vispirms jāraugās uz to, ko Dievs darījis visai pasaulei Savā mūžīgajā žēlastībā. Viņš nodeva par mums Savu Dēlu, kad vēl bijām Viņa ienaidnieki, lai, “kā ar viena cilvēka nepaklausību neskaitāmi kļuvuši grēcinieki, tāpat ar viena cilvēka paklausību neskaitāmi [kļūtu] taisnoti” [Rom.5:19].

Vēl mums jāņem vērā, kā Viņš ar Savu starpniecību mums sagatavoja žēlastības valstību, kurā Viņa ticīgajiem grēki netiek pielīdzināti. Visbeidzot, mums jāsaprot, kā pēc šīs īsās, nožēlojamās dzīves Viņš Savā mīlestībā un visvarenībā grib mums visiem dot mūžīgu svētlaimi un vadīt mūs uz debesīm. Kas tam no sirds tic, tas ar prieku kļūst par martiru, kā arī vienmēr drosmīgi un labprātīgi nes upurus.

Birkas: , , , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.