103. Kas redz katru zagšanu un par to soda?


Kalpošana un atbildība

“Ticībā mēs noprotam, ka pasaule ir radīta Dieva vārda spēkā” (Ebr.11:3). Tāpēc ticībai jāpiešķir ārkārtīgi liela nozīme mūsu atbildībā par radītajām lietām un radību kopumā. Ticībā mums arī jāatzīst, ka mēs esam Dieva kalpi. Tikai tā mēs varam būt atbildīgi par to, kā izturamies pret radību un vidi kopumā.

Saskaņā ar kristīgo mācību, viss ļaunums ir radies caur sacelšanos pret Dievu. Tomēr grēkā kritusī pasaule saglabājusi daudzas pazīmes, kas norāda, ka tās pirmsākumi ir Dievā. Dieva vārds arī atklāj, ka grēcīgajai pasaulei ir cerība (Rom.8:19-25). Šī cerība ir cieši saistīta ar Pestītāju, jo līdz ar Viņu ir uzlēkusi “taisnības saule” (Mal.4:2).

Galvenais kristīgajā mācībā par kalpošanu ir atziņa, ka mums nevis pieder talanti, spējas un citas lietas, bet gan Dievs tos nodevis mūsu rīcībā. Tie mums uzticēti, lai mēs ar to palīdzību varētu kalpot Dievam un apkārtējiem cilvēkiem. Kalpošanai nāk līdzi liela brīvība, tā ka mēs varam nospraust sev mērķus un lemt, kā rīkoties. To skaidri attēlo dažas līdzības par kalpošanu (Mt.25:14-30).

Ir daži jautājumi, ko mums būtu jāuzdod sev ik dienas: “Kā vislabāk izmantot lietas, kas nodotas manā rīcībā, piemēram, manas spējas, talantus, īpašumu, naudu utt. Kādu šo lietu izmantošanu var attaisnot Dieva un sirdsapziņas priekšā?” Tomēr šiem jautājumiem ir arī cits aspekts: nekādi nav iespējams uzskatīt tos par kāda ārēja, pasaulīga likuma sastāvdaļu. Tāpēc arī nav iespējams sastādīt stingrus likumus, kas ik brīdi smalki noteiktu, kas katrā gadījumā ir jādara un ko nedrīkst darīt. Neskatoties uz to, baznīca bieži mēģinājusi rīkoties tieši tā. Šo ievirzi ētikā sauc par kazuistiku, jo tā dod detalizētus likumus katram gadījumam (latīņu valodā “casus”).

Šāda metode jāuzskata par pilnīgi nepareizu. Mēs visi esam aicināti būt par brīviem, labprātīgiem kalpiem, nevis vergiem. Nevis sīkumos izanalizējot katru situāciju pēc kādas rokasgrāmatas nodaļām un apakšnodaļām, bet gan savā prāta un sirdsapziņas brīvībā mums jāspēj izšķirt, kas ir labs un piemērots. Tad veselīgu ētikas izpratni mūsos veidos augsti principi un garīgums. Vienīgi pazemīgi un pieredzējuši kristieši spēj saprast šo kristīgas dzīves un ētikas dabu, zinot, kā to praktiski dzīvē pielietot. Jēzus pats mums ir teicis, ka tieši tā tam arī jābūt: “Kāpēc jūs paši no sevis neizšķirat, kas ir taisnība?” (Lk.12:57).

Birkas: , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.