102. Ko Dievs aizliedz ar septīto bausli?


Kādēļ daudzi noraida biblisko mācību par mūžīgo izredzēšanu

Bibliskā mācība par mūžīgo izredzēšanu ir pēdējais pārbaudes akmens ticīga cilvēka sirdij:

“Mācība par žēlīgo izredzēšanu ir cilvēka noslēguma eksāmens teoloģijā”.

Rakstos mācītā mācība par mūžīgo izredzēšanu neļauj saglabāties ne mazākajām pelagiānisma vai racionālisma iezīmēm. Tā pieprasa bez ierunām pieņemt Rakstus kā vienīgo ticības avotu un normu (vienīgi Rakstos), bez ierunām uzticēties Kristus vietnieciskajai izpirkšanai kā grēcinieka vienīgajai pestīšanas cerībai (vienīgi ticībā) un bez ierunām atzīt Evaņģēlija piedāvāto Dieva žēlastības apsolījumu vispārējo dabu (vispārējā žēlastība).

Kādēļ daudzi noraida biblisko mācību par mūžīgo izredzēšanu

Savā lieliskajā “Vēsturiskajā ievadā simboliskajām grāmatām” Dr. F. Bente raksta:

“Saskaņā ar Konkordijas formulu, visu kristiešu, to skaitā arī teologu, pienākums ir visu savu mācību pamatot vienīgi Bībelē; ticības jautājumi ir jāizlemj, vadoties vienīgi pēc skaidrām Svēto Rakstu vietām; cilvēka saprāts nevienā jautājumā nedrīkst kritizēt Dieva nemaldīgo vārdu vai tikt nostādīts augstāk par to; saprātam ir jātiek pakļautam Kristus paklausībai un tas nedrīkst traucēt ticībai paļauties uz Dieva liecībām pat tad, ja tās ir šķietami pretrunīgas.”

Formula saka, ka mums ir pavēlēts nevis harmonizēt Bībeles mācības, bet gan tām ticēt un uzticīgi sekot, tās aizstāvēt un apliecināt”.

“Tādēļ mācībā par atgriešanos un pestīšanu (izredzēšanu) luterāņi apliecina gan pestīšanu vienīgi no žēlastības, gan vispārējo žēlastību, jo ir pārliecināti, ka tās abas tiek skaidri mācītas Bībelē un ka, noraidot vai modificējot kādu no tām, kritikai tiktu pakļauts Dieva Vārds un, līdz ar to, arī pats Dievs.

“Sinergisti atšķiras no luterāņiem nevis jautājumā par vispārējo žēlastību (kuru patiesībā viņi noliedz, gan runājot par tās mērķi, gan sekām, jo viņi sagroza žēlastības biblisko saturu, padarot to par atkarīgu no paša cilvēka uzvedības un tādējādi attiecinot tās sekas vienīgi uz tiem, kuri atbilst tās nosacījumiem), bet gan tajā, ka viņi noliedz pestīšanu vienīgi no žēlastības un māca, ka atgriešanās procesā līdztekus žēlastībai piedalās arī cilvēka griba.

Un kalvinisti atšķiras no luterāņiem nevis jautājumā par pestīšanu vienīgi no žēlastības, >bet gan ar to, ka noliedz vispārējo žēlastību.”

Taču, ja kristīgs ticīgais, pamatojoties Rakstos, piekrīt gan vispārējai žēlastībai, gan pestīšanai vienīgi no žēlastības, tad patiešām paliek noslēpums: kādēļ daži tiek izredzēti, bet citi nē. Patiess kristietis nemēģina atrisināt šo noslēpumu, jo tā ir viena no Dieva neizdibināmajām tiesām, viens no Viņa neizdibināmajiem ceļiem (Rom.11:33-36). Bet visas savas domas saistībā ar mūžīgās izredzētības, atgriešanās un pestīšanas mācībām viņš pakārto Rakstos sniegtajai atklāsmei: mēs tiekam pestīti vienīgi no žēlastības; mēs tiekam pazudināti vienīgi savas neticības dēļ (Hoz.13:9). Viņš centīsies izvairīties no jebkura mēģinājuma atrisināt noslēpumu, kurš saistās ar mūžīgo izredzēšanu, jo Dieva Vārds saka, ka tagad viņš visu zina tikai daļēji, bet debesīs mūsu zināšanas kļūs pilnīgas (1.Kor.13:12).

Nav nekā pārsteidzoša tajā, ka tik daudzi noliedz biblisko mācību par mūžīgo izredzēšanu. Tā pamatā ir vēlēšanās “harmonizēt Rakstu liecības gadījumos, kad tās ir šķietami pretrunīgas” (vispārējā žēlastība; pestīšana vienīgi no žēlastības). Sinergisms harmonizē Rakstu liecības, noliedzot pestīšanu vienīgi no žēlastības, kalvinisms – noliedzot vispārējo žēlastību. >Abos gadījumos, kā saka Dr. F. Bente, “cilvēka saprāts kritizē Dieva nemaldīgo Vārdu vai tiek nostādīts augstāk par to.”

Patiesais izredzēšanas mācības noslēpums saistās ar to, ka Raksti neizskaidro, kādēļ “dažus bauslība satriec, bet citus nē, tā kā pirmie pieņem piedāvāto žēlastību, bet otrie to noraida” (Luters). Konkordijas formula pamatoti saka, ka “Dievs ir paturējis šo noslēpumu savā ziņā un Rakstos mums par to nav neko atklājis”. Šo patieso noslēpumu daži luterāņu dogmatiķi ir aizstājuši ar tā dēvēto “psiholoģisko noslēpumu”. To varētu raksturot šādi:

“Mums nav iespējams saprast, kā cilvēks var pretoties dievišķajai žēlastībai pēc tam, kad Dievs ar sava Vārda starpniecību ir viņu nostādījis stāvoklī, kurā viņš patiešām varētu atgriezties.”

Tādējādi tie, kuri pievēršas šim psiholoģiskajam noslēpumam, patieso izredzēšanas mācības noslēpumu atrisina tāpat, kā to dara sinergisti, jo viņi ne tikai pieņem starpstāvokli, kurā vēl neatgriezusies persona var atgriezties ar Dieva dotā spēka palīdzību, bet viņi arī izskaidro jautājumu, kādēļ viens atgriežas, bet otrs nē, lietojot sinergistu formulu: atgriešanās cēlonis ir atgriezto labāka izturēšanās pret dievišķo žēlastību. Šī iemesla dēļ mēs noraidām “psiholoģisko noslēpumu” kā sinergistu jēdzienu un uzskatu. Biblisko mācību par izredzēšanu visā tīrībā un patiesībā pieņem vienīgi tie, kuri pilnībā noraida jebkuru pelagiānisma un racionālisma formu.

Ņemot vērā bezgalīgo jucekli, kādu kristīgajā Baznīcā ir izraisījis racionālisms, sagrozot Bībeles mācību par mūžīgo izredzēšanu, mēs noslēdzam šo jautājumu ar dedzīgu lūgšanu, ar kuru predestinācijas apskatu beidz Konkordijas formula:

“Lai visuvarenais Dievs un mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs dod sava Svētā Gara žēlastību, lai mēs visi Viņā varētu būt viens un pastāvīgi paliktu kristīgā vienotībā, kura Viņam ir tik patīkama! Āmen.”

Birkas: , , ,



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

2 atsauces par “Kādēļ daudzi noraida biblisko mācību par mūžīgo izredzēšanu”

  1. ixtys:


    Mūžīgo izredzēšana iet roku rokā ar cilvēka brīvo gribu.

  2. talyc:


    Cilvéka brívá griba (péc gréká krišanas) izpaužas vien ká griba brívi (nesodíti) grékot:(



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.