315. Kāds pielietojums kristībai ...ikdienā?


Kad un kā parādījās evaņģēliji?

Pētot Jaunās Derības mācības saknes, mums ir jāpatur prātā, ka apustuļi bija evaņģēlija notikumu aculiecinieki.

Kad un kā parādījās evaņģēliji?

Pēteris lielajam sinedrijam liecināja: “Mēs nevaram nerunāt par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši” [Ap.d.4:20], un vēstulēs, pret kurām mūsdienās pat liberālās aprindas izturas ar lielākām simpātijām nekā agrāk, viņš saka: “Nevis izgudrotām pasakām sekodami, …bet kā tādi, kas esam kļuvuši Viņa varenības liecinieki” [2.Pēt.2:16]. Jānis raksta: “Ko esam dzirdējuši, ko esam skatījuši un mūsu rokas ir aptaustījušas, dzīvības vārdu – dzīvība ir parādījusies, mēs esam redzējuši un apliecinām un pasludinām jums… Ko esam redzējuši un dzirdējuši, to pasludinām arī jums.” [1.Jņ.1:1-3] Apustuļu darbu grāmata apgalvo, ka tikai tie, “kas ar mums kopā gājuši” kopš Jāņa kristības laika, ir pieņemami apustuļu misijai. [Ap.d.1:21-22]

Tas rada jautājumu: kādas mums ir garantijas, ka tikpat pedantiska rūpība tika ievērota, pierakstot pašus evaņģēlijus? Mēs varētu arī jautāt: kad un kā tika uzrakstīti evaņģēliji? Noteikti var skaidri redzēt, ka katrs no evaņģēlijiem dod liecību par sevi, pat par savu struktūru. Diez vai kāds no mūsdienu slavenajiem reportieriem spētu sasniegt to pašu precizitātes līmeni. Tomēr tie nav vienīgi četru pierakstu ekvivalenti, kas vārdu pa vārdam atkārto tās pašas lietas. Galu galā mācekļi savam Skolotājam sekoja apmēram 3,5 gadus, un tikai tad, ja to paturam prātā, varam saprast Jāņa evaņģēlija pēdējo pantu: “Bet ir vēl daudz citu lietu, ko Jēzus ir darījis. Ja visas tās pēc kārtas aprakstītu, tad, man šķiet, visa pasaule nevarētu uzņemt sarakstītās grāmatas.”

Ir simtiem grāmatu, kas uzrakstītas tikai par evaņģēliju izcelšanos. Četru evaņģēlistu uzrakstīto pārskatu līdzība tika uzsvērta kopš mūsu baznīcas tēva Augustīna laikiem IV un V gadsimtu mijā. Kaut arī daudzi kritiķi šad un tad ir novērojuši, ka aiz grieķu tekstiem stāv semītu oriģināli, tomēr tie tika pētīti, balstoties uz iedomātu radniecību ar antīko grieķu literatūru, citiem vārdiem sakot, par Jaunās Derības kristoloģiju ir teikts, ka tā ir neatraujama no plašākas helēņu laikmeta kultūras.

Piemēram, viens no galvenajiem izejas punktiem bija pieņēmums, ka Jēzus Savā laikā nebūtu varējis runāt par Tempļa sagraušanu, tātad visiem evaņģēlijiem ir jābūt sastādītiem no 70.gada. Tika pieņemts, ka drīzāk tie atspoguļo idejas, kas jau bija iesakņojušās draudzēs, nekā sniedz mums ieskatu par Kristus prātu, kas savā veidā ietekmēja vēsturi. Piemēram, somu profesors Heikki Reisenens pieļauj, skatoties pēc kādas viņa grāmatas virsraksta, ka “zinātne joprojām mēģina izlemt, ko izveidot no Bībeles”. “Šobrīd”, viņš turpina, “kritiķi nav vienisprātis, vai vispār kādreiz ir eksistējis pirmskristietības mīts, uz kuru varēja balstīties kristīgie pieņēmumi.” Viņš uzsver, ka “līdz ar atteikšanos no helēnistiskās hipotēzes pētnieks joprojām no sava redzes viedokļa turpina pārdomāt jūdu pieņēmumu atbilstību, ko savulaik kristīgā domāšana izmantoja savā labā.” Viņš uzskata, ka “helēņu vidē nav atrasts neviens neapstrīdams kristoloģiskā mīta prototips”.

Ja tas būtu tiesa, tad nāktos apšaubīt visas mūsdienu teorijas, un evaņģēliju izcelšanās dati un raksturs būtu jāaplūko no jauna. Pat liberālās aprindas atzīst Pāvila vēstules par pilnīgi autentiskām, un tās tiek datētas ar laiku starp 50.-60.gadu. Tāpēc šai ziņā par šo tēmu nav jādebatē. Bet, ja evaņģēliji netika sastādīti līdz Tempļa sagraušanai, tad būtu jāapšauba arī to autentiskums. Tad pirmkārt būtu svarīgi vispirms noteikt, vai Jēzus tiešām runāja par Tempļa sagraušanu, pirms tā notika, un, otrkārt, – kādā valodā Viņš runāja.

Birkas: , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.