67. Kad mēs turam savus vecākus mīļus un dārgus?


Kad mūsu tuvākais izdara kaut ko sliktu

Dažkārt, kristīgas liecības gadījumā, runāšanu uzskata par kristieša pienākumu. Jau iepriekš minējām, kad tas tā nav. Šeit jāuzsver, ka arī klusēšanu var uzskatīt par pienākumu gandrīz tikpat bieži, cik runāšanu.

kad mūsu tuvākais izdara kaut ko sliktu


Vispirms jāuzsver, ka miesas un dvēseles labklājībai nepieciešami miera, klusuma un aprimšanas brīži. Vajadzīgs arī nošķirties, kad mums jānoskaidro situācija, kurā atrodamies, mūsu domas un izjūtas. Lai gan mēs esam ļoti dažādi, ikvienam ir tiesības tikt atstātam mierā, lai neciestu no runātīgiem cilvēkiem, kas pārāk dedzīgi vēlas palīdzēt un dot padomus. Palīdzība un padomdošana noteikti ir nepieciešamas sabiedriskās dzīves sastāvdaļas, taču tās jāsniedz atkarībā no apstākļiem – tad, kad cilvēkam tās patiešām ir nepieciešamas un viņš patiesi vēlas saņemt šādu palīdzību.

Nepieciešamība pēc klusuma attiecas arī uz katra iekšējo pasauli. Nav ieteicams gandrīz katram atklāt savas intīmākās domas, izjūtas, kārdināšanas vai pārdzīvojumus. Piemēram, pārdzīvojumus ticības un neticības jomā nevar vieglprātīgi klāstīt pa labi un pa kreisi. Ja to izstāsta nepiemērotam cilvēkam, šīs domas un vārdi var nodarīt daudz ļauna. Neskaitāmi kristieši ir pārliecinājušies, ka ir tādas lietas – ar retiem izņēmumiem -, kas jāpatur pie sevis. Ja mums vajadzīga palīdzība vai mierinājums, tad, pirmkārt, šīs lietas jāatklāj ļoti uzmanīgi un, otrkārt, par tām jārunā tikai ar dažiem uzticamiem cilvēkiem – pieredzējušiem kristiešiem.

Šeit pietiks ar vienu piemēru – Tā Kunga māti Mariju. Kopš pasludināšanas dienas viņa turēja savā sirdī lielu noslēpumu. Iespējams, viņa dalījās tajā tikai ar Jāzepu un savu radinieci Elizabeti. Tikai tad, kad Dieva plāns viņas un viņas Dēla Jēzus dzīvē bija pilnībā atklājies Jēzus nāvē un augšāmcelšanās notikumā, viņa drīkstēja citiem atklāt to, kas bija noticis. Pa šiem gadiem Marija pārdzīvoja daudz ciešanu, piemēram, kad viņas dēlu nepamatoti apvainoja un izturējās pret viņu pazemojoši. Evaņģēlists Lūka bija vislabāk informēts par šiem jautājumiem un apgalvoja, ka ir izjautājis aculieciniekus (Lk.1:1-2); tas var norādīt, ka Marija pati bija viņam atklājusi noslēpumu, pirms īstais laiks bija klāt.

Nepieciešamība klusēt attiecas arī uz lietām, kas mums pastāstītas, lūdzot to neizpaust tālāk. Tas ir ārkārtīgi stingrs visu mācītāju pienākums. Nav daudz tādu lietu, kas var sabojāt baznīcas reputāciju vairāk kā pļāpīgs mācītājs, piemēram, ja viņš plātās ar to, ko dzirdējis grēksūdzē. Šāda rīcība ir ārkārtīgi muļķīga trīs iemeslu dēļ.

Pirmkārt, tā ir atklāta solījuma pārkāpšana. Otrkārt, tas nozīmē atklāti parādīt sabiedrībai, ka šis mācītājs nespēj izpildīt vienu no saviem galvenajiem pienākumiem – pieņemt grēksūdzi un vēlāk turēt muti. Treškārt, kurš pēc šāda grēksūdzes atstāsta vēlēsies uzticēt tam vai citiem mācītājiem kādus noslēpumus?

Personīgos un garīgos jautājumos ir arī tāds klusēšanas veids, ar ko diezgan grūti cīnīties. Tas sastopams pie cilvēkiem, kas pēc dabas vai rakstura ir nerunīgi. Dažkārt redzams, ka viņi paši no tā cieš, bet nevar atrast izeju. Šādos gadījumos apkārtējo pienākums ir palīdzēt. Palīdzēt šādiem cilvēkiem atraisīt savas domas un sirdis tā, lai viņi būtu gatavi runāt par savām grūtībām, ir uzdevums, kas prasa lielu iejūtību. Mūsu pienākums ir arī palīdzēt viņiem saņemt palīdzību, ko sniedz kristīgā sadraudzība, un vēlāk viņiem pašiem kļūt par atbalstu citiem, par svētību, kuru viņi bija sev atņēmuši.

Ir arī klusēšanas veids, ko daudziem ir grūti pieņemt un īstenot – klusēt par lietām, kuras viņi dzirdējuši vai redzējuši pie sava tuvākā. Nepieciešamība klusēt šeit sāpīgi saduras ar cilvēku vēlmi “liecināt” ikvienam, kas gatavs klausīties. Mārtiņš Luters “Lielajā Katehismā” raksta:

“Tādēļ mums ir jāiegaumē, lai novērstu šādu netikumu, ka nevienam nav tiesību atklāti tiesāt un sodīt savu tuvāko, kaut arī redz viņu grēkojam, izņemot to gadījumu, ja viņam ir pavēle tiesāt un sodīt. Jo ir liela atšķirība starp divām lietām: grēku tiesāt un grēku zināt. Zināt gan tu to vari, bet jātiesā tev nav. Es gan varu redzēt un dzirdēt, ka mans tuvākais grēko, bet man nav uzdots stāstīt par to citiem. Ja es iejaucos, tiesāju un nosodu, tad es krītu lielākā grēkā nekā otrs. Ja tu to zini, tad nedari neko citu, kā padari savas ausis par kapu un aizver to, līdz tev tiek uzdots būt tiesnesim un sodīt pēc amata”.

Birkas: , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.