54. Kas ir mūsu tuvākais?


Kad kristīgā baznīca pazaudē savu uzdevumu

Visur tur, kur kristīgā baznīca pielāgojas politiskajiem un sabiedriskajiem apstākļiem, tā pēkšņi vairs nav atšķirama no apkārtējās pasaules.

Kad kristīgā baznīca pazaudē savu uzdevumu

Tā pazaudē savu uzdevumu sludināt Dieva valstības nākšanu un gatavošanos tai. Tā vietā priekšplānā stājas rūpes par pasaules valsti ar tās politiskajām un sociālajām problēmām. Krievu filozofs Nikolajs Berdjajevs, kas pats ir veicis ceļu no marksisma pie kristietības, kādreiz par to trāpīgi izsacījies šādi:

“Buržuāzijas gars ņem virsroku kristiešos vienmēr tad, kad zemes pilsēta tiek samainīta ar debesu pilsētu un kad kristieši vairs sevi neapzinās par svētceļniekiem.”

Bet baznīca, kurā nākamo Dieva valstību nomāc pasaules valsts, nevar būt nekas cits kā valsts baznīca, kas, tāpat kā valsts vai kopā ar valsti, rūpējas par sabiedrības pastāvēšanu. Šāda baznīca ne vien atstāj novārtā savu uzdevumu, bet arī zaudē sava Kunga apsolījumu, kas baznīcu nes. Mums nav jāatbild uz mūsu laika un mūsdienu cilvēka jautājumiem, mūsu jautājumam jābūt, kā pastāvēt Dieva tiesas priekšā, kas nāks pār visu pasauli, pār dzīvajiem un mirušajiem, un kā cilvēki glābjami no šīs tiesas.

Bet, ja mēs šeit paraudzīsimies uz apustuļu stāstiem, uz notikumiem, par ko tie runā, tad redzēsim, ka šī Dieva tiesa vienmēr parādās tur un tad, kad kaut kas nav kārtībā ar paklausību Dievam un paļaušanos uz mūsu Kunga apsolījumu. Tad tiek pārmainīti negrozāmie baušļi, tie tiek aplami interpretēti vai tieši atcelti. Un tad – tas minams pirmām kārtām — vairs neuzticas Kunga apsolījumam “..un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” (Mt.16:18) Tad mēģina atrast savu līdzekļus, kam jānodrošina baznīcas pastāvēšana, mēģina likt lietā visus iespējamos līdzekļus, arī zobenu, lai to aizstāvētu.

Birkas: , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.