113. Kas ir iekāre?


Kad kristietības sāls zaudē savu spēju sālīt

“Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama.” [Mt.5:13]

Kad kristietības sāls zaudē savu spēju sālīt


Visiem atdzimušajiem kristiešiem ir jāapdomā briesmas, ko tie piedzīvo kristietības miera un atzinības laikos, kad pasaule šķiet garīga un labvēlīga. Briesmas ir tādas, ka kristieši tiek iežūžoti miegā, kļūst remdeni un pielīdzinās pasaulei, zaudējot garīgu spēku un noteiktību. Šie patīkamie un iemidzinošie apstākļi vairāk vai mazāk jau daudzviet mūsu zemē pastāv, un ir bēdīgi vērot, ka šādos apstākļos sāls zaudē savu spēju sālīt.

Tiek izveidota mērena, patīkama un ērta kristietība – kristietība, kas fokusēta uz atsevišķiem dievkalpojumiem un jaukiem cilvēku darbiem, kuri pasaulei pieņemami un atzīstami, tomēr tur vairs nav vajadzības pēc jaunpiedzimušas sirds un atgriešanās pie Dieva, jo tas nešķiet svarīgi! Bet klausieties, ko saka Kristus: “Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama.”

Meklēdams cilvēku godu un atzinību, kristietis pazaudē Gara spēku un noteiktību – viņš vairs nespēj vārdos un rīcībā nosodīt ļaunu un apliecināt Kristu. Tas vairs nav derīgs un ir “ļaudīm saminams”. Kristietis kļūst tik veikls un iztapīgs, ka vispār ne pret ko neiebilst un ar savu klusēšanu tikai stiprina grēcīgu un bezdievīgu dzīvi, kas viņam būtu jānosoda. Sāls top nederīga un gaisma paslēpta zem pūra. Tam visam pamatā ir cilvēka vēlme iegūt mieru un draudzību ar visiem cilvēkiem.

Bet ir vēl kāds dziļāks iemesls. Problēma ir pašā garīgajā dzīvē, grēkatziņā un ticības attiecībās ar Glābēju. Tikai tad, ja šīs attiecības tiks atjaunotas un Kristus tev kļūs arvien dārgāks, Gara degsme tev kļūs svarīgāka nekā visu cilvēku draudzība vai naids. “Turiet sāli sevī,” [Mk.9:50] saka Tas Kungs, runādams nevis par dabas sāli vai uzbudināta rakstura rūgto sāli, bet par patiesas mīlestības degsmi, ko vienīgi Dieva Gars rada cilvēkā.

Esi maigs, mīlīgs un laipns savos pamudinājumos un sargies no visām rupjajām un nepiedienīgajām manierēm, kad runa ir par tik delikātu lietu kā citu cilvēku iekšējā dzīve. Pie šīm lietām jāķeras klāt tikai tad, kad tavu sirdi vada mīlestība un pazemība. Taču nepieļauj, lai kautrība un pazemība kļūst par bezspēcīgu padevību, kas vispār neko nedara. Aiz pārliekām rūpēm par cilvēcisku mieru un jūtām tiek pieļauts, ka līdzcilvēku dvēseles dodas uz elli, nemaz necenšoties tās brīdināt pat ar vienu pašu vārdu. Padomā par mūžību! “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” “Jūsu mīlestība lai ir neliekuļota. Nīstiet to, kas ļauns, pieķerieties tam, kas labs” [Rom.12:9]. “Jūsu runa lai aizvien ir tīkama, ar sāli sālīta, lai jūs zinātu, kā ikvienam atbildēt” [Kol.4:6].

Taču ne tikai ar ticības apliecināšanu, laipnību un brālīgu pamudinājumu mums ir jārāda kristietības spēks un nopietnība, bet ar visu mūsu dzīvi. Kristietība, kura kā sāls nekož pasaules acīs, bet iegūst tās godu un atzinību, bez šaubām, ir kristietība bez asuma, bez spēka un svaidījuma. Mūsu Kungs Kristus saka: “Vai jums, kad visi ļaudis jums teic glaimus!” [Lk.6:26]. To pašu saka arī apustulis: “Šīs pasaules draudzība ir Dieva ienaidība” [Jēk.4:4].

Apstājies un apdomā šos vārdus! Mēs nevaram tos apgāzt. Tie ir Dieva vārdi. Ja tikai dažkārt un atsevišķās situācijās pasaule tevi slavē, tad tā ir viena lieta, un tas var notikt saskaņā ar apustuļa vārdiem: “Ar godu un negodu, ar slavu un neslavu” [2.Kor.6:8]. Bet, ja izpatikt pasaulei ir tavas dzīves galvenais virziens, tad tas ir pretēji Kristus un Viņa apustuļu vārdiem un piemēram. Tāpēc apstājies un apdomā to, lai tu nebūtu cīnījies veltīgi. Aizies gadi, un atnāks nāve, kad cilvēks to negaidīs. Un būs neaprakstāmi skumji, ja tavs ceļš būs bijis nepareizs.

Birkas: , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.