238. Ko nozīmē taisnošana?


Kad kristietība tiek šķelta?

Mēs sāpīgi apjaušam kristīgās pasaules šķelšanos, bet mums ir skaidri jāsaprot viena lieta. Kristīgās pasaules lielākā nelaime nav tā, ka pastāv kristīgās konfesijas – ortodoksā, Romas katoļu, luteriskā, reformātu un anglikāņu baznīcas. Vispamatīgākās briesmas, kas šodien apdraud kristīgo pasauli, izriet no tā, cik lielā mērā ir pazaudēts tas, kas tika apliecināts Nīkajas un Halcedonas koncilos, un līdz ar to visu konfesiju kopīgais doktrinālais pamats.

Kad kristietība tiek šķelta


Šķelšanās starp Rietumiem un Austrumiem viduslaikos, šķelšanās Rietumu kristietībā reformācijas laikā patiešām bija neizsakāmas traģēdijas, un tomēr tās nespēja iznīcināt kristīgās pasaules vienotību. Kā Austrumi un Rietumi joprojām spēja atrast kontaktu agrīnajos un vēlajos viduslaikos! Cik pamatīgas zināšanas Akvīnas Tomam bija par Austrumu baznīcu! Kā viņš savā teoloģiskajā mūža darbā redzeslokā vienmēr paturēja visu kristīgo pasauli! Pat XVI un XVII gadsimtā dažādo konfesiju baznīcas, kas cīnījās savā starpā, joprojām spēja saglabāt zināmu vienotību, neskatoties uz shizmām, kas tās sadalīja. Tikai pateicoties vienotībai, kas balstījās lielajās pamatmācībās par seno kristīgo ticību, Tridentas koncila teologiem bija iespējams sarunāties ar Mārtiņu Hemnicu, Bellarmīnam ar Johanu Gerhardu, Jakobam Andreasam ar Bezu, Tībingenes fakultātei ar patriarhu Jeremiju, kaut arī viņu sarunas bija polemiskas.

Tā nav nejaušība, ka luteriskā baznīca, kas visasākajā veidā pauž savu opozīciju pret Romas katoļu baznīcu un pāvestu sauc par Antikristu, tajā pašā laikā atzīst vislielāko solidaritāti ar šo baznīcu, apliecinot “dievišķās majestātes diženos artikulus”: “Šie artikuli nav diskutējami, jo abas puses tos apliecina” (Šmalkaldas artikuli, I daļa). Tikai tie, kas to visu uztver nopietni, izprot, kāda ir luteriskā baznīca, īpaši attiecībā uz citām konfesijām.

Patiesā vienotība, kas balstījās uz Nīkaju un Halcedonu un kas pastāvēja starp savstarpēji strīdīgajām konfesionālajām baznīcām, nezuda līdz tam laikam, kamēr piētisms un apgaismība radīja dažādas izpratnes par senās baznīcas dogmām. Baznīcu sašķēla 18.gadsimts, ne XVI gadsimts. Kopš tā laika dažādās konfesijas pārstāja runāt viena ar otru, interesēties viena par otru un ticēt kopīgai vienotībai. Kaliksta izteiktajā domā, ka pirmo piecu gadsimtu vienotība ir pamats visas baznīcas vienotībai, tāpat arī līdzīgajā anglikāņu atziņā par “seno nesadalīto baznīcu”, slēpjas patiesības būtība. Šis Kaliksta un anglikānisma paustais sinkrētisms ir maldinošs, tomēr, to atbalstot, ir iespējams aizmirst reformāciju, padarīt par relatīvu visu, par ko tā cīnījās, un pasludināt par nebūtiskām visas tās atšķirības un pretstatus, ko ienesa XVI gadsimts.

Baznīcas vienotība atkal ir kļuvusi ļoti nozīmīga mūsdienās, īpaši kopš ekumeniskā kustība to ir aiznesusi līdz misijas laukiem. Iebilstot pret to, mums ir jāteic, ka reformācija bija kaut kas vairāk nekā kristīgās pasaules sašķelšana, lai tādēļ to vienkārši nožēlotu un aizmirstu. Reformācijas rezultātā notika šķelšanās, bet tās būtība bija atjaunota Evaņģēlija izpratne. To var pieņemt, noraidīt vai pat pārveidot, bet to nevar ignorēt. Tas, kas atsakās pieņemt noteiktu viedokli, kas nespēj izšķirties pateikt “jā” vai “nē” reformācijas prasībām, lai pareizi izprastu šīs senās ticības apliecības kopā ar to formulējumu “mūsu un mūsu pestīšanas labad”, – šāds cilvēks patiesi neuztver šos ticības apliecinājumus nopietni.

Patiesībā visos mēģinājumos panākt baznīcas vienotību, kas paredz, ka senās ticības apliecības ir nepieciešamais pamats, uz kura šāda vienošanās tiek veidota, tās vairs netiek uzskatītas par vienojošiem mācības formulējumiem. Drīzāk tās tiek uzskatītas par seniem liturģiskiem tekstiem un kanonisko likumu tekstiem, kas tiek lietoti, nelauzot galvu par to, ko tie nozīmē. To neuztveršana pārāk nopietni tad tiek padarīta par tikumu un tiek apgalvots, ka ticības apliecības izaug no liturģijas un var tikt lietotas un izprastas tikai kā liturģiskie teksti. Tik ilgi, kamēr tās skanēs baznīcā, ir jūtama to vienotība ar visu gadsimtu baznīcām. Šķiet, ka aizmirsts ir tas, ka tēviem šīs ticības apliecības apliecināja lielo objektīvo patiesību par ticību, par kuru viņi bija gatavi mirt, un ka šīs transsubjektīvās patiesības ir pats būtiskākais, kas rada kristīgās pasaules vienotību, sniedzoties pāri konfesionalitātes robežām.

Te slēpjas sašķeltās kristīgās pasaules lielākā traģēdija. Pēdējos 250 gados mēs esam pazaudējuši to, kas ir piemitis visai kristietībai pat reliģisko karu laikā un nežēlīgāko konfesionālo cīniņu laikā. Tas ar satriecošu skaidrību ir atklājies iepriekšējās paaudzes ekumeniskajā kustībā.

Ļoti svarīgs bija notikums, kad Pasaules konference par ticību un kārtību Lozannā 1927.gadā atzina Nīkajas ticības apliecību par baznīcas kopīgo ticības apliecību. Tikai pārāk ātri atklājās, ka lielākā daļa to baznīcu, kas piedalījās ekumeniskajā kustībā, šo lēmumu neuztvēra pārāk nopietni. Lielās ekumeniskās asociācijas un Pasaules baznīcu padome, kas izauga no šīm asociācijām 1947.gadā, par savu dogmatisko pamatu saglabāja apliecinājumu, ka Jēzus Kristus ir “Dievs un Pestītājs.” Visas baznīcas, kas Jēzu Kristu apliecināja kā savu “Dievu un Pestītāju”, varēja tajā ņemt dalību, neskatoties uz to, ko šis apliecinājums tām nozīmēja.

Šī teoloģiski neadekvātā, jā, kļūdainā formula nāk no Amerikas sektantisma, un, balstoties uz šo formulējumu, tajā var tikt iekļauti gandrīz visi maldu mācību veidi. Tā nekad nespēs aizstāt skaidro apliecinājumu, ka Dievs ir trīs vienā un Jēzus Kristus ir patiess Dievs un patiess cilvēks, apliecinājumu, kam būtu jābūt gan baznīcu kopīgā darba, gan arī viņu savstarpējo doktrinālo sarunu pamatā.

Mēs nevaram nepamanīt to nozīmi, kāda piemita arī neveiksmīgajam luterāņu un anglikāņu mēģinājumam ekumenisko kustību veidot uz šī doktrinālā pamata. Šī neveiksme no jauna atklājās Ņūdeli 1961.gadā, kad tika pieņemts “pamats”, kas ar iepriekšēju nodomu tika izveidots neskaidrs. Daudzas reformātu baznīcas jau sen ir atmetušas senās baznīcas ticības apliecinājumus, un “jaunajām baznīcām”, kas ir dibinātas šo baznīcu misionāru darbības rezultātā, šādi ticības apliecinājumi nekad nav bijuši. Bet arī luteriskajām un anglikāņu baznīcām patiesībā šīs ticības apliecības lielākoties ir zaudējušas savu dogmatisko nozīmi un eksistē tikai kā vēsturiskas un liturģiskas nozīmes dokuments, kas var tikt izmantots arī baznīcas konstitūcijās.

Dažkārt mēs dzirdam protestantu balsis, kas žēlojas par Romas baznīcas jaunajām dogmām, kuras nav balstītas Rakstos. Lai cik šādas runas arī būtu labi domātas un pamatotas, tomēr tās nevar aizēnot faktu, ka Romas katoļu baznīca vismaz ir pasargājusi seno, Rakstos balstīto un ticības apliecībā pausto baznīcas mantojumu, ja arī tas ir vēlāku pielikumu sakropļots. Varētu jautāt, kas būtu noticis ar baznīcas diženo mantojumu, ja pēdējo 250 gadu laikā Romas katoļu baznīca nebūtu bijusi tās sargs, kā tas bija Halcedonas laikā, senās baznīcas diženo dogmu laikā, pastāvīgi atgādinot evaņģēliskajām baznīcām to, ko tās bija pazaudējušas un joprojām zaudē.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.