279. Ko mūsu Kungs Jēzus Kristus mums māca Svētajā Lūgšanā ar vārdiem "šodien" un "dienišķo"?


Kad baznīca pārstāj būt baznīca?

Kad baznīcā runā par baznīcu, bieži vien izlaužas ‑ it kā tiktu atrautas kādas slūžas ‑ kritika par baznīcu, kurā izpaužas vilšanās. Tas nav tikai kaut kāds noskaņojums, kas izplatās, tas ir kaut kas “lipīgs”, kā slimība, ja “baznīcu” ar visu, ko vien var iedomāties saistībā ar to, lielākoties vai pilnībā ierauga kā kaut ko negatīvu, un to var bagātīgi pamatot ar daudziem sašutumu izraisošiem piemēriem. Ir ļoti slikti, kādos apmēros tāda baznīcas kritika izplatās tieši baznīcas aprindās, tā ka vispār nav vairs saskatāms, kas baznīca ir un kur tā vēl ir. Bet vispirms ‑ šādas kritikas gadījumos mēs parasti aizmirstam, ka paši kā tās locekļi piederam pie tās un ka tādēļ mēs taču paši esam šī baznīca.


Kritika lielākoties ir skaļa, vilšanās ievelkas pati sevī; “ciešanas par baznīcu” ‑ tā stilizējoši var ieskicēt šādu pārākuma apziņas radītās distancēšanās “smalko” attieksmi. Bet pēc kā spriež kritika, kas izraisa vilšanos, kādas tad ir baznīcas kaites? Vai šādi iespaidi savā būtībā atšķiras no tā, kas daudzos jautājumos saviļņo sabiedrisko domu, kas saērcina sabiedrības locekļus vienu pret otru un ko var attiecināt uz visdažādākajām institūcijām un personām, kas kļūst redzamas sabiedrībā? Runāt var viegli par daudz ko, kamēr pašam nav jānes atbildība. Virspusīgs spriedums lielākoties vadās pēc kaut kādiem vēlamiem priekšstatiem, kurus izraisījusi negatīva pieredze. Bet šeit taču spēkā jābūt atziņai: baznīcas pneimatiskā realitāte kā Svētā Gara radīta un izveidota sadraudze pamatos atšķiras no baznīcas cilvēciskā ideāluma, kāds tas bieži vien tiek ieskicēts mūsu priekšstatos, lielākoties pretstatā pieredzētajai un novērotajai īstenībai.

Garīgajam spriedumam jābalstās uz vērtējumu, kas ir tas, kas baznīcu dara par baznīcu un bez kā tā vairs nevar būt baznīca. Bet garīgais pamats ir vārds un sakraments, un par to Augsburgas ticības apliecības V artikulā sacīts: “Lai mēs pie šīs ticības nāktu, ir iedibināts kalpošanas amats Evaņģēlija mācīšanai un sakramentu pasniegšanai.” Ir precīzi jāieklausās, lai pamanītu, ka ne ticība piekrišanas un kustības izpratnē veido šeit mērauklu, bet gan, ka tas ir vārds un sakraments, bez kā vispār nevar būt nekādas ticības. Ir iespējams ar baznīcu saistīt daudzus citus uzdevumus un mērķus, kas gan parasti izaug no konkrētā acumirkļa vajadzībām un kustībām. Var arī būt tā, ka vārds un sakraments iepretim laika prasībām tiek uzlūkots kā kaut kas neievērojams un neietekmīgs, kas tad, protams, ir par iemeslu tam, ka kaut kam citam tiek dota priekšroka.

Baznīca atbilstoši grieķu vārda “ἐκκλησία” nozīmei ir uzaicināto sapulce. Vācu vārds “Kirche” savukārt norāda uz “κύριος”, Kungu, un tādā izpratnē baznīca ir sadraudze ticībā uz Kungu Jēzu Kristu. Tātad baznīca pēc savas būtības ir to sadraudze, kurus Kungs ar savu vārdu ir saaicinājis un kuri ar kristību Viņā ir apvienojušies kā Kristus miesas locekļi (Rom.6:12; 1.Kor.12; Ef.4), kā arī kā sadraudze, kam ir daļa pie Kristus miesas un asinīm (1.Kor.10) ‑ nekas cits, ne vairāk un arī ne mazāk. Izraudzīšana, ko veic Dievs, salīdzināšanās Jēzū Kristū un sadraudzība Svētajā Garā ‑ tas veido baznīcu. Tikai tā var aprakstīt baznīcu saskaņā ar Dieva vārdu. Tikai tā to šajā pasaulē var atšķirt no citām kopībām, institūcijām un kustībām.

Taču tieši sakarā ar šo atziņas pamatu dzirdamai iebildumi ‑ neapstrīdot tā pamatotību: “Tomēr baznīca nav tikai garīgs, bet ir arī sabiedrisks lielums, ko var definēt socioloģiski, un abi šie aspekti nav šķirami viens no otra.” Šādu papildinošu raksturojumu skaitu viegli var palielināt. Jo baznīca noteikti ir arī administratīvs lielums, kas, pielietojot saprātīgus principus, jāpārvalda un jāvada; tā ir arī politisks lielums, kam ‑ vismaz mūsu zemē un mūsu laikos ‑ ir ietekme, kas izmantojama cilvēku labā; tā ir arī sociāls lielums, kas pie mums ir nozīmīgs, iecienīts un drošs darba devējs, un tā ar saviem sociālajiem pakalpojumiem visdažādākā veida darba grupās veic svarīgas un varbūt pat neaizstājamas funkcijas. Tā ir arī publisks iestādījums, kuras darbošanos iespējams demoskopiski aptvert un piekrītoši vai noraidoši izvērtēt.

Uz šīm un daudzām citām sakarībām var norādīt un ar neapgāžamu evidenci apgalvot: to nevar neredzēt un, visupirms, nevar arī teoloģiski ignorēt. Taču arī šeit, šajā sķitumā, slēpjas dziļa kļūda. Jo visos šādos uzskaitījumos un aprakstos trūkst tieši tā, kas baznīcu dara par baznīcu un kas ir nepieciešamais priekšnoteikums visam citam, kas notiek baznīcas ietvaros un tās vārdā. Visu šo parādību jomā baznīca ir aizvietojams lielums. Taču šeit tad draud briesmas, ka tā ir tikai vārda pēc baznīca un kā tāda arī darbojas. Acīmredzot ir ne tikai “kristieši vārda pēc“, bet arī “baznīca vārda pēc“, kā tas sacīts Atkl.3:1 vēstulē Sardu draudzei: “Tev ir vārds, ka tu dzīvo, bet tu esi miris”.

Baznīcas ārējās aktivitātes ne vien krīt acīs, bet tās gūst arī plašu piekrišanu, ciktāl tās atbilst sabiedrības vajadzībām. Bet tieši šeit tad izvirzās jautājums, vai pie visas šīs iesaistīšanās netiek atstāts novārtā tas, kas ir baznīcas pamats, kas veido tās būtību un kas nosaka un nes tās uzdevumu. Kam gan vajadzētu būt baznīcas bērnudārziem, skolām, klīnikām, vecu ļaužu pansionātiem, padomdošanas un tamlīdzīgas iestādēm, ja tās nebūtu saistītas ar to un tās nebalstītu tas, kas veido baznīcas garīgo satvaru? Protams, šeit varētu parādīties arī tas, ka baznīcas rīcībā esošie ekonomiskie līdzekļi tālu pārsniedz to, kas ir tās garīgās iespējas, un tas attiecas uz tās locekļu uzdevumu un viņu iesaisti. Tādā veidā nonāk pie svešiem nosacījumiem, kuru vidū tad izvirzās un nostiprinās gluži citas mērauklas un mērķi. Bet tad baznīca faktiski pārstāj būt baznīca, pat tad, ja tā sabiedrības interesēs veiktu visnotaļ svarīgas funkcijas.

Iebildumi un pat šaubas šajā jomā sastopas ar jūtīgu reakciju. Taču pārbaude ar pretējo rāda, ka lieta šeit grozās tikai ap labklājības augļiem, par kuriem katrā ziņā drīkstam būt pateicīgi, bet kuri nepieder nedz pie baznīcas apsolījumiem, nedz pie tās nepieciešamajiem pamatojumiem.

Līdzās baznīcas publiskajai sabiedriskajai darbībai ir citas mērauklas ar ko mērīt baznīcas satvaru, proti, tās locekļu skaits un iemantotās piekrišanas pakāpe. Demoskopiski rādītāji ir iecienīti arī baznīcās un draudzēs, un līdzstrādnieku sastāva attīstība pie tam var tikt uzlūkota arī par baznīcas turpmākās pastāvēšanas un vispirms par tās finansiālo iespēju attīstības rādītāju. Vācijas Evaņģēliskās baznīcas ik pa desmit gadiem notiekošo aptauju nosaukumi apliecina šādu interesi. 1974.gadā jautājums bija: “Cik stabila ir baznīca? Sastāvs un atjaunošanās. Uzskatu aptaujas rezultāti”. 1984.gadā jautājums bija: “Kas būs ar baznīcu?” Motivācija šādam raižpilnam jautājumam bija novērojums, ka desmit gadu laikā no savas baznīcas bija izstājušies 1,52 miljoni evaņģēlisko kristiešu. Tam ir savas sekas plānošanā, bet jau katrā konkrētās apdzīvotās vietas draudzē mācītājam un draudzes priekšstāvjiem piedalīšanās dievkalpojumos un draudžu pasākumos ir darba panākumu un neveiksmju indikators, un tas var arī nosacīt līdzekļus, ar kuriem konkrētajos apstākļos mēģina modināt interesi un panākt apmeklējuma kāpumu. Draudžu laikrakstos tad var izlasīt, ar ko baznīca cer aktivizēt dažādas grupas un paaudzes un kādā veidā vēlas darbu “sākt pa jaunam”. Taču tieši šeit ir jāpārbauda, kas baznīcu veido par baznīcu ‑ ja tā negrib deģenerēties par baznīcu vārda pēc, kas vairs neatšķiras no citām biedrībām un iestādījumiem, un arī tad, ja tā tādējādi iemanto popularitāti un piekrišanu.[1]

Vārds un sakraments kā baznīcas nepieciešams pamats veido baznīcas uzdevumu, un tajā pamatojas tās darbības un ietekmes apsolījums. Bet apsolījums ir kaut kas vairāk nekā panākumi. Panākumus var aptvert un novērtēt ar skaitļiem. Bet apsolījums ir ticības lieta, ticības, kas paļaujas uz šo iedarbības un ietekmes solījuma izpildi. Panākumi, kuru mēraukla ir skaitļi, piekrišana, orientējas pēc baznīcas un sabiedrības saskaņas, un tā var sniegties no nulles līdz simtam procentu. Taču, ja arī Jēzus Kristus mācekļi ir sūtīti pa visu pasauli, pie visām tautām, viņiem nav apsolīts, ka Dieva tauta ir identiska ar visas pasaules tautām, bet gan Dieva tauta tiek izraudzīta un aicināta no pasaules tautām.


[1] – Tā ir slikta parādība, ja eklezioloģijā pneimatiskais saturs tiek aizstāts ar statistisko. Ar pētījumu par Vācijas Evaņģēlisko baznīcu, kā arī ar Vācijas Evaņģēliskās Baznīcas pārvaldes pētījumu un plānošanas grupas tekstu “Strukturbedingungen der Kirche auf längere Sicht”, kas raksturo tādas baznīcas izpratnes iztukšošanu ‑ polemizē Mihaels Velkers rakstā “Baznīca bez kursa?”. Šāda veida kritiski iebildumi saprotamā kārtā izraisa arī asu sašutumu. Taču pilnīgi nepārprotami jākonstatē, ka baznīca savu nesošo pamatu sava Kunga apsolījumā zaudē, ja tā pamatu savai eksistencei saskata baznīcas nodokļu pieauguma attīstīšanā. Ka tad sludināšana pārtop par baznīcas locekļu vervēšanu, tas nav nekāds apmelojums, tas ir skaidri formulēts nolūks, ja šajā tekstā “Strukturbedingungen der Kirche auf längere Sicht” sacīts:

“Beidzot, visos šajos apsvērumos par ‘misionārisko kompetenci’ un locekļu vervēšanu ir jāapdomā, ka šādām koncepcijām tikai tad būs reālas īstenošanas iespējas, ja tās būs institucionāli nostiprinātas, radot atbilstošus stimulus mācītājiem un baznīcas līdzstrādniekiem.. Iekšējā motivācija, ja tā netiek stabilizēta un stiprināta ar ārējiem institucionāliem pasākumiem un stimuliem, parasti nav ilglaicīga.”

Pastāvot šādiem nosacījumiem, apustulis Pāvils savus misiones ceļojumus vispār nebūtu uzsācis. Bet ja baznīca tā tiek uzlūkota un veidota, tad tā jau ir pārstājusi būt baznīca.



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.