155. Ko mēs apliecinām ar vārdiem - Visvarenais Radītājs?


Kā un kāpēc es sludinu

“Bet es norūdu un kalpinu savu miesu, lai, citiem sludinādams, pats nekļūstu atmetams.” [1.Kor.9:27]

Kā un kāpēc es sludinu

Vai es šaubos par savu pestīšanu? – Nē! Vai es sludinu, lai sagādātu kādam taisnošanu Dieva priekšā? – Nē. Vai mana darbošanās spēs ietekmēt kāda ieiešanu vai neieiešanu debesīs? – nu nezin’: apsolījumi tak ir skaidri un gaiši – Kas tic un tiks kristīts, tas tiks glābts, bet kas netic, tas tiks pazudināts (Mk.16:16)

Vai es kādā veidā apšaubu kāda ticību? – Nē! Un pat, ja es to būtu darījis, vai var ar viena ticību cita ticību izšaubīt? Mana ticēšana vai neticēšana tam, ka tu tici vai netici nevar tavai ticēšanai nodarīt nekādu skādi (Protams ja vien tava ticība nav liekuļota]. Ja tava ticība nav pašizdomāta (ja tā patiesi ir no Dieva), tad mani (un visi cilvēciskie) mēģinājumi to izšūpot būs velti.

Tad nu, ja par spīti manai ģeķīgajai sludināšanai, kāds būs nācis pie patiesās ticības, un liksies kristīties, man par to prieks, taču tas būs tikai un vienīgi Dieva darbs un Jēzus nopelns. Man viena alga (debesīs) – nāci tu vai nenāci; tiksi glābts vai ne; atsaucies manai sludināšanai vai sauci mani par jukušu. Pareizi stāv rakstīts (1.Kor.1:18) Vēstījums par krustu ir muļķība tiem, kas iet pazušanā, bet tiem, kas tiek izglābti, tas ir Dieva spēks.

Es ticu, viņš, viņa, viņi, viņas tic! Esam arī kristīti, bet cik dažādi mēs esam. Tik dažādi dzīvojam, atšķirīgi domājam un savējādi ticam. Vai nav apbrīnojami, ka kādi pilnīgi atšķirīgi cilvēki var pilnā vienprātībā nākt pie vienas un tās pašas ticības apliecības.

Birkas: , , ,



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

Viena atsauce par “Kā un kāpēc es sludinu”

  1. jean:


    Vai nav apbrīnojami, ka kādi pilnīgi atšķirīgi cilvēki var pilnā vienprātībā nākt pie vienas un tās pašas ticības apliecības.

    Ja tas būtu atkarīgs no cilvēkiem, tad droši vien, ka būtu apbrīnojami…

    Jo cilvēki ir izdomājuši apbrīnojami daudz reliģiju un dievību…

    Par spīti tam, ka, manuprāt, nemaz nav tik atšķirīgi..

    Atšķirības un gaumes dažādību utt. jau var atrast, tomēr vai tiešām var runāt par PILNĪGI atšķirīgiem cilvēkiem!? Jo pats jēdziens – cilvēks – jau nozīmē ļoti lielu savstarpēju līdzību, atšķirībā no visas citas dzīvas un nedzīvas radības.

    Kas lielā pietuvinājumā šķiet atšķirīgs, tas nedaudz attālinoties šķiet identisks :)



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.