214. Vai Svētais Gars viens pats veic atgriešanu vai arī cilvēks pats šajā lietā var darboties līdzi?


Kā pareizi lūgt

“Un, kad jūs Dievu lūdzat, tad nedarait tā kā liekuļi, jo tie mēdz sinagogās un, ielu stūros stāvēdami, Dievu lūgt, lai ļaudīm rādītos. Patiesi Es jums saku: tiem jau ir sava alga. Bet, kad tu Dievu lūdz, tad ej savā kambarī, aizslēdz savas durvis un pielūdz savu Tēvu slepenībā; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atmaksās to tev. Bet, Dievu lūdzot, nepļāpājiet kā pagāni; jo tie domā, ka tie savas pļāpāšanas dēļ taps paklausīti. Tad nu netopiet tiem līdzīgi; jo jūsu Tēvs jau zina, kā jums vajag, pirms jūs Viņu lūdzat.” [Mt.6:5-8]

Kā pareizi lūgt


Kunga norādījums mācekļiem par lūgšanu vispirms pievēršas jautājumam, kā pareizi lūgt, un tas šeit attiecas uz lūgšanas vietu (5. un 6. p.) un formu (7. un 8. p.). Tam sekojošā Tēvreize māca lūgšanas saturu, tātad to, kas pareizi jālūdz. Pašsaprotams priekšnoteikums kā mīlestības dāvanām, tā arī lūgšanai ir vingrināšanās. Tiek uzrunāti lūdzēji, un lūgšanu piekopj gan jūdi, gan pagāni, gan kristieši. Nav nosacīta kāda noteikta lūgšanas forma un stāja. Bībeles piemēri un izteicieni rāda, kā lūgšana ietver visas sirds domas, jūtas un vārdus un kā tie lūgšanā tiek atklāti. Lūgšanā cilvēks izsaka sevi Dieva priekšā, un tas viņam nav vienīgi pienākums, tas viņam ir arī nepieciešami vajadzīgs. Tādēļ lūgšanu visnotaļ varētu apzīmēt arī par cilvēka pamatvajadzību, kuras saturs ir tas, kas cilvēku iekšēji saviļņo. Tā arī Bībelē lūgšanu — neatkarīgi no tā, vai tā notiek balsī vai klusu — var apzīmēt kā “manas sirds domas Tavā priekšā” (Ps.19:15; sal. 1.Moz.24:12-14 ar 45.p.). Lūgšana tātad ir tieša kopība ar Dievu, un tādēļ šeit arī notiek izšķiršanās par pareizo kopību ar patieso Dievu un tiek pārbaudīts mūsu sirds patiesums tajā, ko mēs sakām un darām. Lūgšana tādējādi ir nedalāmi saistīta ar cilvēka apziņas un dzīvības centru; tas nav nekāds izolēts rituāls, bet gan šeit var redzēt, kas ir cilvēks un kas ir viņa Dievs.

Bet kas kristīgā lūgšanā ir atšķirīgais un īpašais, kas nosaka tās vietu, formu un tad arī saturu?

Šeit četros pantos mēs trīs reizes atrodam šo īpašo: “tavs Tēvs”, “jūsu Tēvs” (6,8) un tālāk “mūsu Tēvs”. Lūgšana, kādu to Dieva Dēls māca saviem mācekļiem, balstās uz to, ka Dievs ir mūsu Tēvs un mēs esam Viņa bērni, ka mēs ar Gara dāvanu esam tik cieši saistīti ar Dievu, kā to izsaka šeit lietotie vietniekvārdi. No šīs bērnu kopības ar Tēvu secināms, ka lūgšanas pamatojumam Jaunajā Derībā vienmēr ir pavēles forma: jums jālūdz! (sal. Mt.7:7-11; Lk.18:1-8; Mt.26:41; Ef.6:18; 1.Tes.5:17 u.c.); šeit gūstama arī droša pārliecība par uzklausīšanu. Lūgšana tātad nenāk kā atbilde vai pacelšanās pie Dieva, bet gan tā nāk no Viņa pie mums. Tas ir Dieva Gars, kas palīdz mūsu vājumam, Gars, kas iestājas par mums un aizstāv mūs Dieva priekšā: “Jo mēs nezinām, ko mums būs lūgt un kā; bet pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām” (Rom.8,26). Tā kristīgajā lūgšanā cilvēka darbība ir Dieva dāvana, sadraudzības ar Dievu izpausme un īstenošana caur Jēzu Kristu Svētajā Garā.

Nav grūti saskatīt, kā bez šī pamata lūgšana pārvēršas sarunā pašam ar sevi, pašapcerē un tad arī ļoti viegli pašapmierinātībā. Es nostājas pats pret sevi, citiem cilvēkiem un tad arī pret Dievu. Tā ir tā smalkā liekulība, kurā dievbijība patīk pati sev, kura var izpausties sabiedrībā, uzstājoties publiski, runās un žestos, kas būtībā nav vērsti uz Dievu, bet uz cilvēkiem. Bet šāda lūgšana tās dziļākajā būtībā ir bezdievīga, un šis Kunga vārds nozīmē svētīgu lūgšanas pārbaudi gan attiecībā uz kristīgās draudzes dievkalpojumu, gan uz individuālu lūgšanas praksi — tad, ja panākumus pie cilvēkiem uzskata par atalgojumu. Cik daudzas dievkalpojumu lūgšanas aprobežojas ar draudzes uzrunāšanu, neapvienojot un neaizstāvot draudzi lūgšanā Dieva priekšā? Cik gan bieži pamācībās un vingrināšanā gaidām panākumus sevis pašu noskaņojumā un pieredzē, nedomājot par sadraudzību ar Dievu un par to, ka stāvam Viņa priekšā?

Ar norādi uz “[kluso] kambari” uzruna “jūs” mainās uz “tu”. Kopība lūgšanā ar to nav atcelta, bet parādās, ka tā pamatota Kunga vārdā, nevis cilvēku pieredzē. Noslēgtais kambaris bez logiem pēc Jes.26:20 sniedz iespēju nošķirties arī mājās un no ģimenes. Taču šī nošķiršanās nevēršas pret cilvēkiem, bet gan ir vērsta uz Dievu, Tēvu, kas ir apslēpts un redz apslēpto. Savdabīgi ir tas, ka tā nav Dieva klausīšanās un uzklausīšana, uz kuru vērsta cilvēka lūgšana, bet gan Viņa esamība un redzēšana apslēptajā, tātad tas, ka Dievs ir visur klātesošs, ka Viņš ir viszinošs (sal. Ps.139:1-5, 23-24). Atkal tātad tieši “[klusajā] kambarī” runa ir par visu cilvēku, kas nevar no Dieva aizbēgt un paslēpties, kaut arī viņš to dažkārt mēģina (1.Moz.3:7-11). Kas citiem cilvēkiem nav pieejams, ko mēs no viņiem un varbūt no mums pašiem gribam paslēpt, tas Dievam ir atklāts un redzams; to tāpēc arī drīkst Viņam izstāstīt, un tas arī mums jādara. Jo tad, ja izslēgta jebkura cilvēku atzinība un piekrišana, tad lūgšanā viss tiek vērsts uz atmaksu apsolītajā Debesu valstības svētlaimībā. Un tur, kur svētības apsolījumos šis apsolījums jau ir tagadnē, šī bērnu lūgšana pie Tēva var vienmēr būt tikai šīs svētības sekas, bet ne priekšnosacījums.

Beidzot tas 7 un 8 pantā nosaka Dieva bērnu lūgšanas atšķirīgo formu: lūgšana saskaņā ar Dieva Dēla norādījumiem nav nosacījums uzklausīšanai, bet gan uzklausīšanas apsolījums ir nosacījums lūgšanai (sal. Jņ.14:13 u.t.; 15:7; 16,:3-28; 1.Jņ.5:14 u.t.; 1.Pēt.5:7). Cēloņsakarība starp lūgšanu kā cilvēka darbību un uzklausīšanu kā atbilstošu Dieva darbību ir tātad atcelta nesaraujamajā Tēva un bērna kopībā. Tāpēc, ka mēs esam bērni, Tēvs mūs uzklausīs; jo Viņš taču pirms un pāri mūsu lūgumiem zina, kas mums vajadzīgs. Lūgšana, ko balsta šāda pārliecība, var būt īsa, un tai tādai jābūt, nepļāpājot, bez daudziem vārdiem. Tādēļ ir atgādināts Sal.māc.5:1: “Neesi par daudz ātrs ar savu muti, un lai tava sirds savā trauksmē nepārsteidzas kādu vārdu izrunāt Dieva priekšā, jo Dievs ir debesīs, bet tu esi virs zemes; tāpēc lai maz ir tavu vārdu!” Sīr.7:15: “..un kad tu lūdz, nelieto daudz vārdu”, un 2.Moz.14:15: “Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: ‘Ko tu brēc uz mani?’” Uzklausīšana nav atkarīga no cilvēku vārdiem, bet gan pamatojas Dieva vārdā.

Zināms, Svētajos Rakstos rodami arī piemēri, kā sirds nemiers un nepacietība tiek izkratīta lūgšanā Dieva priekšā (1.Sam.1:9-16; 5.Moz.9:7-29), vai arī mūsu Kunga lūgšanas cīņa Ģetzemanes dārzā gaidāmās nāves priekšā (Mt.26:36-46; Mk.14:32-42; Lk.22:39-46; Jņ.12:27 u.t.; 18,1). Un bezpalīdzīgā atraitne pret netaisno tiesnesi pēc Jēzus norādījuma ir Viņa mācekļiem piemērs pamācībai un pamudināšanai, “ka tiem aizvien būs lūgt Dievu un nebūs pagurt” (Lk.18:1-8). Bet tieši tās arī ir izredzēto tiesības pastāvēt uz Dieva apsolījuma piepildījumu: “Un Dievs lai nedotu tiesu saviem izredzētiem, kas dienu un nakti Viņu piesauc, kaut gan Viņš vilcinās? Es jums saku: Viņš viņu lietu izlems visai drīz” (Lk.18:7-8).

Pie kristīgas lūgšanas beidzot pieder arī lūgšanas un aizlūgšanas amats (Ap.d.6:4; 1.Tim.2:1 u.t.; Rom.12:12; 1.Tes.5:17). Šajā uzdevumā un iespējās kristīgā draudze tās atbildībā pasaules priekšā ir neaizstājama.

Tādējādi lūgšana saskaņā ar Jēzus vārdiem un Viņa Vārdā Dieva Tēva mīlestībā nāk pie Viņa bērniem, un tā pastāv bērnu paļāvībā uz savu Tēvu. Lūgšanā tiek īstenota šī pamatus veidojošā Dieva bērnu sadraudzība ar Dievu un reizē arī šāda attieksme pret pasauli.

Mūsu teksta skaidrojumā palīdz Lutera norādes lūgšanai.

“Kādas lietas un īpašības pieder pie īstas lūgšanas .. proti .., ka to mums liek, pirmkārt, Dieva bauslis, kas ir nopietni pavēlējis, lai mēs Viņu lūdzam; tad Viņa apsolījums, kurā Viņš mums apsola, ka mūs uzklausīs; treškārt, ka mēs uzlūkojam savas vajadzības un savu postu, to, kas uz mums gulstas un mūs nospiež, un ka mēs to visu droši nesam un pēc Viņa baušļa un pavēles izkratām Viņa priekšā; ceturtkārt, ka mēs, paļaujoties uz tādu vārdu un tādu apsolījumu, īstā ticībā lūdzam, droši un nešauboties par to, ka Viņš grib mūs uzklausīt un mums palīdzēt un ka Kristus vārdā, caur kuru mūsu lūgšana Tēvam ir patīkama, un Viņa dēļ Viņš mums dos visu žēlastību un visu labu” (WA 32:415, 25-35).

“Bet kristiešu lūgšana, kas notiek ticībā uz Dieva apsolījumu un no sirds ceļ priekšā savas vajadzības un postu, ir viegla un neprasa pūļu. Jo ticība drīz pasaka, ko tā kāro, ar nopūtu, kas nāk no sirds, un ar vārdiem, kas to nevar ne aptvert, ne izrunāt, kā saka Pāvils: gars lūdz (sal.1.Kor.14:14-16; Rom.8:22-27). Un tāpēc ka viņš zina, ka Dievs viņu uzklausa, viņam nav ilgstoši tukši jāpļāpā.. Tāpēc vecie tēvi ir labi sacījuši, ka svarīgas nav daudzas, garas lūgšanas, viņi cildina īsās, pēkšņās lūgšanas, kad ar vienu vārdiņu vai pāri šiem vārdiem sūta nopūtu pret debesīm, un to var darīt bieži un daudz, kad lasa, raksta vai dara kādu citu darbu (WA 417:35-418:8).

    Tēvs debesīs, Jēzus vārdā mēs Tevi piesaucam, tāpēc ka Tu esi apsolījis mūs uzklausīt.

    “Mana sirds turas pie Tava vārda: ‘Meklējiet manu vaigu!’ Es meklēju, Kungs, Tavu vaigu.” — “Esi droša un stipra, mana sirds, un gaidi uz To Kungu!” (Ps.27:8, 14). Āmen.

Birkas: ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.