190. Ko Bībele māca par Jēzus ciešanām un nāvi?


Kā iegūt mieru dvēselē?

Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. [Rom.5:1]

iegūt mieru dvēselē

Te ir noslēpums! Te ir dziļais, mūžīgais kristiešu neparastā miera pamats! Te atklājas to nabaga siržu vaina, kuras dzīvo bez miera. Apustulis nesaka: jo mēs esam tādi, kādiem mums jābūt, – labi un dievbijīgi. Nē, viņš saka: jo mēs esam ticībā taisnoti – “ticībā taisnotiem, mums ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu”.

Uzklausi, labprātīgā meklētāja dvēsele! Daudz svarīgāk par visu citu pasaulē ir ņemt nopietni dievbijību, cītīgi un paļāvīgi lūgt, sirsnīgi klausīties un lasīt Dieva vārdu, nopietni cīnīties pret ļauno un tiekties pēc visa, kas labs. Bet tu saki, ka tev joprojām nav miera ar Dievu. Tu neesi pārliecināts par Viņa žēlastību. Tu esi nemierīgs un izbijies. Jā. Šīs bailes ir pamatotas, jo cilvēks var tapt pazudināts arī ar visu savu garīgumu.

Tev ir vajadzīgs kas augstāks, lai pastāvētu svētā Dieva priekšā un izbēgtu no tiesas uguns, ko apliecina arī tava sirdsapziņa. Tev ir vajadzīgs kas lielāks par visu garīgo cilvēku garīgumu un visu svēto cilvēku svētumu. Nekas mazāks par Dieva Dēla Kristus nāvi tev nelīdzēs. Tev ar ticību ir jāietērpjas Kristū, lai, ticībā taisnotam, tev būtu miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.

Tavai sirdij ir nepieciešams mierinājums un pārliecība, ka tu varētu sacīt: “Kristus ir miris arī par mani. Es paļaujos – nevis uz to, ka esmu garīgs, ticīgs un nopietns. Bet es ticībā pieķeros Kristum, kas ir garīgs, svēts un pilnīgs. Savu cerību es lieku uz Viņu, kas izpildījis bauslību un cietis grēka algu – nāvi. Jo tas notika manis dēļ. Viņš gandarīja par visiem maniem grēkiem. Uz to es paļaujos. Ar to man pietiek mūžīgi mūžam.”

Bet mieru tu neesi mantojis tādēļ, ka gribēji glābties un kļūt taisns pats savā spēkā un vārdā. Ja tas būtu iespējams, tad Kristus būtu velti miris. Un tu nepazīsti īstu ticību, jo starp ticību un ticību pastāv liela atšķirība. Iespējams, tu labi zini mācību par Kristu un izpirkšanu un domā, ka tev piemīt ticība, jo tu par to nešaubies. Taču pie sevis, savā prātā tu domā: “Skaidrs, ka Kristus nopelns ir pilnīgs un tur nekā netrūkst. Taču trūkums ir manī. Vaina ir manī.” Līdz ar to tavas acis novēršas no Kristus un pievēršas sev.

Kā iegūt mieru? Kā iemantot īstu ticību? Tas tiesa, ka Kristus izpirkuma upurim nekā netrūkst un vaina ir tevī. Bet tu nesaproti, ka vaina tevī ir tik liela, ka tā nav labojama ar visām tavām pūlēm un centieniem. Tu nesaproti, ka tā nav labojama nekā citādi, kā tikai zaudējot visas cerības uz sevi un savu labošanos un meklējot glābšanu vienīgi pie Kristus.

Miera tev nav tāpēc, ka ceri to sasniegt pats ar saviem spēkiem. Tu neaptver, cik pazudis esi un ka pilnība ir tikai un vienīgi Kristū. Tu gan esi juties kā liels grēcinieks, taču – ne pilnīgi pazudis grēcinieks. Tu gan tici, ka Kristus glābis lielus grēciniekus, taču – ne tādus kā tevi.

Tie ir visbiežāk sastopamie iemesli, kādēļ dvēsele nerod mieru. Savukārt citi joprojām dzīvo miesīgā drošībā un vairāk pieķeras citām lietām, nevis Dieva žēlastībai. Tie pieķeras elkiem un iemīļotiem grēkiem, no kuriem nevēlas šķirties. Šādā situācijā ir pat labi, ka viņiem nav miera.

Lai gūtu mieru ar Dievu, ir nepieciešams: pirmkārt, lai tev nekas nebūtu svarīgāks par Dieva žēlastību un tu nerimtos, līdz neesi tai noticējis. Otrkārt, tev jāmācās zaudēt paļāvību uz sevi, saviem pūliņiem, saviem darbiem un progresu. Tev jāsaprot, ka, arī būdams, kāds esi, tu joprojām paliec necienīgs, pazudis grēcinieks, kam viss glābiņš jāmeklē vienīgi Kristū. Treškārt, ir būtiski, ka tu negaidi pārliecību savās sajūtās vai iekšējā sirdsbalsī, bet saņem Dieva atbildi tur, kur Viņš to dod, – tikai Dieva vārdā un nekur citur.

Ja cilvēks nonācis tiktāl, ka pāri visam tiecas pēc šīm lietām un pie sevis nopūšas: “Ja vien man būtu Dieva žēlastība, man neko citu virs zemes nevajag! Es pat neraizētos, ja jāpanes ciešanas. Vienīgi vēlos ticēt Kristum un atrasties Viņā! Vēlos būt pārliecināts, ka Viņa nopelni ir man dāvināti! Gribu ticēt Dieva vārdam, nevis savām sajūtām. Kaut tik es spētu ticēt…” – tad ticība patiesi ir iedegta dvēselē un cilvēks iegūs pārliecību par Dieva žēlastību. Un dvēselei būs miers, jo Dievs par to rūpēsies.

Birkas: , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.