212. Kā Svētais Gars tevi ir aizvedis līdz ticībai?


Kā atbrīvot tādu, kurš jau brīvs

“Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi.” [Jņ.8:36]

Kā atbrīvot tādu, kurš jau brīvs

Vai nu tu reiz vari teikt: “Es esmu brīvs! [nesaista mani vairs bauslības važas! … atpirkts es esmu no velna jūga! …nedraud man vairs elle, un grēkam beidzot vairs nav varas pār mani…un …tagad es varu darīt ko gribu, …jo es esmu svēts...]? Ne jau tādai svabadībai Dievs mūs ir aicinājis, ka brīvība no bauslības mums dotu tiesības to ignorēt! Kristus ir atpircis mūs no visa ļauna, lai mēs dzīvotu tajos labajos darbos, ko Dievs mums iepriekš sagatavojis.

Es tagad ņemšos nošķirt bauslību no evaņģēlija. Es ņemšos tagad nošķirt labu no ļauna. Es ņemšos tagad dzīvot tajos labajos darbos… bet ak vai …tik samaitāts ir tas mans prāts un visa iekšējā būtība, ka gribot labu man sanāk ļaunais.

Cilvēks ir tik samaitāts, ka pat labos darbus iemācās darīt tikai savas ļaunās dabas apslēpšanai. Kā izdresēts cirkus lācis, kas skatītājiem par prieku iemācīts braukt ar motociklu (kā cirkā, pa apli) tā savas ļauno dabu noliedzot ieciklojos savā “labdabīgumā”. Nožēlojami smieklīgs dīvainis palieku tā iestidzis kompleksos, ka nemitīgi tiesāju sevi un citus [un tādi bijām mēs visi] līdz pat Kristum.

Jēzus mūs darījis brīvus …brīvus no grēka [nevis brīvus no Dieva bauslības]. Redzi, nu, …nevaru es savā cilvēciskajā spēkā nošķirt, kur tur evaņģēlijs, kur bauslība. Rakstus lasot un skaidrojot, caur tiem Svētais Gars darbojas (dāvādams ticību ticošajiem un nocietinādams sirdis šaubīgajiem). Kristus ir Rakstu lasījumā klātesošs [un Viņa priekšā šķirās ikviena mirstīgā dzīves ceļš (jo tev nākas izvēlēties vai nu esi bagātīgi svētīts (cienīgs) te uz zemes vai visādi citādi svētīgs (lamāts, sists, un vajāts) dēļ savas ticības uz Kristus apsolījumu]… apsolījums uz mūžīgo dzīvošanu (…tikai ticībā satverams).

Tu gribētu parādīt man savu ticību caur darbiem? – zini es to neredzu [ticība nav redzama, bet ticībā darītie darbi ārēji neko daudz neatšķiras no bauslībā darītajiem labajiem darbiem]!

Tu esi apņēmies vārdos un darbos apliecināt, ka esi brīvs cilvēks Kristū? – uz priekšu! […man nav iemesla apšaubīt tavu ticību]!

Tu esi gatavs pamācīt mani, un citus, kā pareizāk dzīvot? – redzi, …es klausos, kamēr tu garā neesi tapis gudrāks par Dievu, un pāri pār Viņa Dēlu un Bībeli cēlis sevi ar savu “pareizā” sludināšanu.

Birkas: , , , , ,



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

2 atsauces par “Kā atbrīvot tādu, kurš jau brīvs”

  1. jean:


    talyc, lai papildinātu tavu rakstu es vēlējos pievienot Bauslības un Evaņģēlija 18. tēzes sākumu.

    Dieva vārds netiek pareizi sludināts, ja vispārējo cilvēku samaitātību apraksta tā, it kā arī patiesi ticīgie joprojām atrastos grēku varā un tīši grēkotu.

    Ņemiet vērā, ka jēdziens “vispārējā cilvēku samaitātība” nebūt nenozīmē, ka patiesi ticīgie joprojām dzīvotu lielos un tīšos grēkos! Neviens no tiem, kuri pazīst patieso mācību, neuzstāsies ar kategorisku apgalvojumu, ka kristietis var būt netiklis un laulības pārkāpējs. Tāda doma nenāks prātā patiesam Dieva vārda kalpam. Ja vēlamies aprakstīt cilvēku vispārējo samaitātību un gribam izdarīt to īpaši iespaidīgi, tad, to darot, ir ļoti viegli padoties vilinājumam atkāpties no pareizās mācības.

    Šeit mēs runājam par tām kļūdām, kuras jo bieži pieļauj īpaši dedzīgi sludinātāji, kā arī teoloģijas studenti. Lasot savu pirmo sprediķi, daudzi ir teikuši: “Mēs, cilvēki, dzīvojam tādos un tādos grēkos,” un par tādiem grēkiem, kas ietver arī acīmredzamus nāves grēkus, ir runājuši tā, it kā arī kristieši tajos dzīvotu! Cik gan daudz ļauna var nodarīt tas, ka ļaudīm tiek sacīts: “Mēs, cilvēki, dzīvojam riebīgu, kaunpilnu un netikumīgu dzīvi!” Šeit vienmēr jāpiemetina: “Cilvēks ir tāds pēc savas dabas,” vai: “Kamēr cilvēks vēl atrodas savas dabīgās samaitātības stāvoklī un nav vēl atdzimis.”

    Ar šiem precizējumiem, protams, nav iespējams pilnīgi raksturot briesmīgo cilvēka dabīgo stāvokli. Bet, runājot uz kristīgo draudzi, jūs, Dieva dēļ, nedrīkstat runāt tā, it kā arī visi patiesi kristieši dzīvotu šādā negodā un netikumos. Tātad šeit mums jābūt īpaši piesardzīgiem. Ir kaitīgi un bīstami – kā to kādreiz darīja piētisti – iedalīt cilvēkus daudzās un dažādās kategorijās, kad neviens nezina, pie kuras kategorijas ir pieskaitāms viņš. Bet mums savos sprediķos atkal un atkal ir jāuzsver, ka ir divas pretstatāmas cilvēku kategorijas: ticīgie un neticīgie, dievbijīgie un bezdievji, atgrieztie un neatgrieztie, atdzimušie un neatdzimušie. Tā cilvēkus klasificē Svētie Raksti.

    Uzklausiet, kā ir sludinājis Kristus! “Kas tic un top kristīts, tas taps svēts, bet kas netic, tas taps pazudināts.” (Mk.16:16) Viņš pazīst tikai divas kategorijas. “Jo Es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus.” (Mt.9:13) Atkal tikai divas grupas! “Dievs liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem.” (Mt.5:45) Viņš runā par “valstības bērniem” un “ļaunā bērniem”, par kviešiem un nezālēm (Mt.13:38).

    Tam jāskan cauri visam sprediķim, un proti, katram godīga mācītāja sprediķim – šim “vai nu – vai”. Tas jāiegaumē klausītājiem: “Tu esi vai nu dzīvs, vai miris.”

  2. Janis Karklins:


    Paldies talyc, manuprāt stiprinoši iekš Kristus, bet “ego” tas nav tīkami..



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.