331. Vai draudze var būt saistīta ar citādas ticības ganiem?


Jubilate svētdienas sprediķis

“Vēl mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani atkal redzēsit.” Tad daži no Viņa mācekļiem runāja savā starpā: “Ko Viņš grib teikt ar šiem vārdiem: mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit, un: Es aizeju pie Tēva?” Tie sacīja: “Ko Viņš ar to grib teikt: mazu brīdi? – Mēs nesaprotam, ko Viņš runā!” Jēzus noprata, ka tie gribēja Viņam jautāt, un sacīja viņiem: “Vai par to jūs spriežat savā starpā, ka Es sacīju: mazu brīdi, un jūs Manis neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit? Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs raudāsit un sērosit, bet pasaule priecāsies; jūs skumsit, bet jūsu skumjas tiks vērstas priekā. Kad sieva dzemdē, viņa ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt; bet, kad viņa ir dzemdējusi bērnu, viņa vairs nepiemin savas bēdas aiz prieka, ka cilvēks nācis pasaulē. Arī jums tagad ir skumjas. Bet Es jūs atkal redzēšu; tad jūsu sirds priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems. Tanī dienā jūs Mani vairs nejautāsit. [Jņ.16:16-23]

I

Šis Evaņģēlijs mums rāda dižo, brīnišķīgo darbu, ko Dievs ir paveicis, kad Kristus, Viņa vienīgais Dēls, mira un cēlās augšām no nāves mūsu labā. Par to jau daudz ir sacīts un vēl daudz būtu sakāms; jo es pats pamanu, ka, jo vairāk šīs lietas studēju, jo mazāk zinu. Bet, tā kā Dievs grib, lai pieminam Viņu, lai slavējam Viņa darbu un žēlastību un pateicamies Viņam par to, ir pamatoti un pareizi pārrunāt un dzirdēt šīs lietas tik bieži, cik vien tas iespējams.

Kungs Kristus šeit runā ar saviem mācekļiem aizplīvurotiem vārdiem, ko šie cilvēki nespēj saprast; to Viņš, bez šaubām, dara galvenokārt tādēļ, lai rosinātu viņus labāk atcerēties šos vārdus, kas skan tik neierasti, un lai viņi tos neaizmirstu. Jo daudzi atceras tieši tos vārdus, kas skan pavisam neparasti, atšķirīgi no ierastā izteiksmes veida.

Tādēļ arī Kristus atkārto sacīto divas reizes, un tomēr mācekļi jautā cits citam, ko tas viss nozīmē. Un Kristus atkārto vēl – pat ceturto reizi, tomēr viņiem šie vārdi paliek nesaprotami, līdz pats Kungs atklāj, ko Viņš ar tiem domājis, – Viņš ceļas augšām un dod mācekļiem Svēto Garu, ļaudams labi saprast Viņa vārdus. Arī mēs tagad dzirdēdami un lasīdami tos saprotam; bet, ja tie jāizprot pavisam dziļi, pašos pamatos, tad jāatzīst, ka šajā dzīvē mēs to nespējam, – jo ilgāk un vairāk par šīm lietām mācāmies, jo labāk redzam, ka jāmācās vēl un vēl.

Jo Dieva vārdam ir citāda vara un Svētie Raksti ir tāda grāmata, kas atšķiras no visām citām runām un rakstiem, tā ka Sv. Gregors ir atzinis un sacījis: Raksti ir tādi ūdeņi, kuros lielam zilonim jāmetas peldus, turpretī jēriņš tos var pāriet kājām. Jo vientiesīgus klausītājus Raksti uzrunā pietiekami skaidri un gaiši; turpretī gudrajiem un izglītotajiem tie rāda nesasniedzamus augstumus, kā arī Sv. Pāvils atzīst Fil. 3:13.

Un Sv. Pēteris 1. Pēt. 1:12 saka, ka Rakstos ir rādītas un rakstītas tādas lietas, kurās arī eņģeļi kāro ielūkoties, – tas ir šis lielais darbs, proti, ka Kristus, Dieva Dēls, ir tapis Cilvēks, izcietis nāvi pie krusta, bet atkal cēlies augšām un sēž pie Tēva labās rokas; Viņš ir Kungs, kas valda pār visu – arī ar savu cilvēcisko dabu; Kristus valda savā baznīcā un uztur to, stājoties pretī velna dusmām un visas pasaules varai. Mēs dzirdam, kā Rakstu vārdi par to runā, savukārt eņģeļi redz un saprot, kā tas notiek, un priecājas par to ar mūžīgu prieku. Un, kā viņi mūžībā nevar vien beigt lūkoties šajos Dieva darbos, tāpat mēs nespējam tos pietiekami labi saprast. Jo tas ir neizteicams, neiznīcīgs, nenovērtējams un neizsmeļams darbs.

Tas vēl ir sacīts de cognitione objectiva, tas ir, tikai uzmetot skatienu, kā skatās eņģeļi un nākamajā dzīvē varēsim redzēt arī mēs; taču šajā dzīvē mums ir citāda izpratne par šīm lietām – cognitio practica – mums jāmācās atzīt, kāds ir šī darba spēks un ko tas spēj paveikt. Un tas notiek caur ticību, kas nākamajā dzīvē beigsies, un mūsu atziņa būs pilnīga.

II

Tā nu mums šeit jāmācās, kas izteikts šajos mūsu Kunga vārdos: “Vēl mazu brīdi, un jūs manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs mani atkal redzēsit.” Un tas nozīmē: “Jūs raudāsit un sērosit, bet pasaule priecāsies.” “.. bet jūsu skumjas tiks vērstas priekā.” Tie ir savādi vārdi: vēl mazu brīdi neredzēsiet un skumsiet, bet vēl pēc maza brīža atkal redzēsiet un būsiet priecīgi.

Burtiski un attiecībā uz visu, kas noticis, šie vārdi gan ir viegli saprotami – it īpaši tagad; jo arī bērni mūsu ticības apliecībā saka: es ticu uz Jēzu Kristu, kas ticis krustā sists, nomiris un aprakts, un trešajā dienā augšāmcēlies no mirušajiem. Tie ir divi mazie brīži, par kuriem mūsu Kungs šeit runā. Bet, kad tas jāpārbauda un jāatzīst savā pieredzē, tad šī izpratne ir ļoti augsta lieta – mums, ticot Dieva Dēlam, kas par mums ir miris un augšāmcēlies, tomēr nākas Viņu pazaudēt un piedzīvot, kā Viņš mums mirst, – tāpat kā mācekļi to trīs dienas piedzīvoja. Tā tiešām ir briesmīga krustā sišana un miršana, kad Kristus mirst manī un arī es mirstu Viņam. Jūs manis neredzēsiet, jo Es aizeju no jums – Es mirstu, un arī jums būs jāmirst, jo jūs manis neredzēsiet; Es būšu miris jums, un jūs – miruši man. Tās tiešām ir lielas un īpaši smagas bēdas.

Jo arī uz zemes ir daudz bēdu un skumju, kā arī daudz dažādu prieku. Vienam tiek nolaupīta nauda un manta, otrs, būdams bez vainas, tiek lamāts un apkaunots, vēl kāds zaudē tēvu un māti, bērnus un savus mīļos draugus. Gadās arī, ka velns, cik vien spēdams, nomoka un skumdina cilvēka sirdi ar smagām domām, tā ka viņš pat nezina, no kurienes šīs domas nākušas. Bet vislielākās skumjas un bēdas ir tad, ja sirds pazaudē Kristu – ja tā vairs neredz Viņu un necer saņemt no Viņa mierinājumu. Nav daudz tādu cilvēku, kuri pieredzējuši tik smagu pārbaudījumu. Laikam gan ne visi Kristus mācekļi ir piedzīvojuši šādas bēdas; labi, vienkārši un vientiesīgi ļaudis, piemēram, Sv. Toms, Andrejs, Bartolomejs, no tām ir paglābušies, bet citas maigas sirdis, kā Sv. Pēteris, Jānis, Filips un citi, šeit dzirdētos vārdus, ka viņi pazaudēs Kristu un tad atkal Viņu ieraudzīs, ir arī pieredzējuši.

Tieši šādiem cilvēkiem ir veltīts šis pasludinājums – vairāk nekā citiem, kuri gan arī tic un zina, ka Kristus ir miris un vēlāk atkal augšāmcēlies, tā ka viņi iepazīst mazo bēdu brīdi, taču tas notiek vienkāršā, bērnišķīgā veidā, un viņu skumjas ir gluži miesīgas. Bet tādi cilvēki kā Sv. Pēteris ir spiesti īsti izjust un piedzīvot, ko nozīmē pazaudēt Kristu no savām acīm – ne vien miesīgā, bet arī garīgā nozīmē; tā nu viņus piemeklē divkāršas skumjas un bēdas. Tas tādēļ, ka viņiem Kristus bija devis ne tikai miesīgu prieku, tik ilgu laiku palikdams pie viņiem, rūpēdamies par viņiem, ēzdams un dzerdams kopā ar viņiem, arvien palikdams jaukā, ierastā kopībā ar saviem mācekļiem – it īpaši izturēdamies pret viņiem tik laipni un panesdams viņu vājumu, jā, rotaļājies ar viņiem kā vislaipnākais un vismīļākais Tēvs ar saviem bērniem, bieži vien pat atļaudams izturēties nejauki un darīt nedarbus. Tādēļ mācekļiem bija sāpīgi pazaudēt tādu laipnu Kungu.

Vēl jo smagākas mācekļu bēdas darīja tas, ka viņi bija no sirds ticējuši un paļāvušies uz to, ka Kristus kļūs varens Kungs un Ķēniņš, ka Viņš nodibinās valstību, kurā arī mācekļi līdz ar savu Kungu tiks darīti par kungiem un vairs nemirs nemūžam. Tāds līdz šim bija viņu prieks un sirsnīgā paļāvība, ko tie juta pret savu Pestītāju.

Bet nu viņi uzreiz zaudē pilnīgi visu – ne vien jauko kopību ar savu Kungu, bet arī šo brīnišķīgo paļāvību; piepeši viņi iekrīt elles un mūžīgu bēdu bezdibenī, jo viņu Kungs tiek apkaunojošā veidā nonāvēts un arī viņi paši ik brīdi var sagaidīt, ka Kristus dēļ tiem vajadzēs izciest tādu pašu nāvi; nu viņiem jādzied šī bēdu dziesma: ak, mūsu paļāvība nu ir zudusi! Mēs cerējām, ka šis Vīrs mūs darīs par kungiem un ļaus iemantot ilgoto prieku; bet nu Viņš guļ kapā un mēs esam krituši Kajafas un jūdu rokās – uz zemes nav nelaimīgāku un nožēlojamāku cilvēku kā mēs.

Redzi, tās ir bēdas un sirdssāpes, par kurām Kristus šeit runā, – tās Dievs neliek piedzīvot visiem, un tiem, kam ar tām jāsastopas, Viņš sniedz arī mierinājumu, kurš atklāts šajā Evaņģēlija vietā. Jo arī citas, miesīgas ciešanas var tikt sauktas par bēdām – kā tad, kad Kristus dēļ jāpanes vajāšanas, nebrīve un posts, jāzaudē manta un gods, jā, arī dzīvība. Vissmagāk tomēr ir zaudēt pašu Kristu. Tad katrs mierinājums ir zudis, visiem priekiem pienācis gals un vairs nepalīdz ne debesis, ne saule un mēness, ne eņģeļi vai kāda cita radīta būtne, jā, arī pats Dievs ne. Jo ne debesīs, ne virs zemes nav cita Pestītāja kā vien Kristus. Ja Viņš ir projām, arī pestīšana un mierinājums ir pagalam un velns ir guvis iespēju mocīt un biedēt noskumušo sirdi, kā vien viņam tīk – arī slēpjoties Dieva vārda un izskata aizsegā; un to šis meistars prot itin labi.

Savukārt vislielākais prieks ir tas, ko sirdij dod Pestītājs Kristus. Jo par prieku mēs gan saucam arī to, ka cilvēks priecājas par lielu veiksmi, naudu un mantu, varu, godu utt., taču tie visi vēl ir tikai mazu bērnu un negudru ļaužu prieki. Vēl ir sastopams arī apkaunojošs velna prieks – tas ir prieks par otra cilvēka zaudējumiem un nelaimi. Par to Kungs Kristus šeit saka: “Pasaule priecāsies,” un slepus smiesies, dzirdēdama jūsu raudas un vaimanas, kad būs nonāvējusi mani un nomākusi jūs ar visādām nelaimēm. Arī citās laicīgās lietās daudzi nespēj priecāties, pirms tiem nav izdevies kādam kaitēt; tie priecājas, redzēdami, ka viņu tuvākajam klājas slikti. Viņi ir līdzīgi indīgajam rāpulim salamandrai, kas ir tik auksta, ka spēj izturēt un dzīvot arī ugunī. Tā šādi ļaudis dzīvo un gūst labumu no citu cilvēku zaudējumiem. Tas ir velna sniegtais auglis, šis “cēlais tikums” – skaudība, kam ir sāpīgi redzēt, ka otram klājas labi; tas būtu ar mieru pat zaudēt vienu aci, lai tikai tuvākajam vairs nebūtu nevienas.

Tomēr tas viss vēl nav gluži nekas salīdzinājumā ar ļauno prieku, ar kādu pasaule, velna sakūdīta, vēršas pret Kristu un Viņa kristiešiem, – tā visvairāk priecājas par viņu nelaimēm, par to, ka Kristus tiek sists krustā, apustuļi tiek padzīti un vajāti, baznīca pavisam nomākta, Dieva vārds noklusēts un pavisam iznīdēts. Arī šis ir garīgs prieks, tāpat kā pasaules lielās, garīgās skumjas; tikai šis prieks un skumjas nenāk no Svētā Gara, bet no to gara, kuri ar visu savu miesu un dvēseli pieder nekrietnajam velnam un tomēr tiek saukti par gudrākajiem, izglītotākajiem un svētākajiem cilvēkiem uz zemes. Jūdu tautā tādi bija augstie priesteri, farizeji un Rakstu mācītāji; šādiem ļaudīm nav ne miera, ne prieka, kamēr tie dzird atskanam Kristus vārdu vai redz Viņa mācekļus dzīvus. Tā Salamana gudrības grāmatā 2:15 viņi par taisnu cilvēku saka: “Jau viņu tik dzirdēt mums ir grūti, jo viņa dzīve ir citāda un viņa ceļi savādi.” Un, kad Kristus karājas pie krusta, tie ar lielu prieku Viņu zaimo un apkauno, sacīdami: ja Viņš ir Dieva Dēls, lai nokāpj no krusta. “Viņš Dievam uzticējies, Tas lai glābj Viņu, ja grib,” Mt. 27:40 43. Redzi, kā viņu sirdis priecājas, – viņi jūtas gluži kā debesīs, kā paradīzē, redzēdami mīļo Kungu pie krusta, apkaunotu un iedzītu nāvē; un tas, ka viņi paši to izdarījuši, tiem ir gluži kā medus maize.

Redzi, tādu prieku Kristus ir nesis pasaulei; un Viņa kristiešiem savukārt jāpiedzīvo tādas bēdas – viņiem nākas redzēt, dzirdēt un izciest šādas lietas, kas pārņem visu viņu sirdi, miesu un dzīvi. Tā nu Viņš šeit patiesi rāda pasauli briesmīgu – kā velna bērnu, kam lielākais prieks būtu redzēt Kristus bojāeju un to, kā Viņa kristieši tiek nolādēti un aiziet pazušanā.

To tagad gluži labi redzam pie mūsu smalkajiem kungiem – pāvesta, kardināliem, bīskapiem un viņu piekritēju bara – kā viņi tīksminās un gavilē, redzēdami, ka mums kaut dažreiz klājas slikti, un cik ļoti viņi vēlas, lai šādas lietas nepaliktu apslēptas, bet kļūtu dzirdamas ikvienā vietā, līdz pat elles dziļumiem. Mīļais Dievs, ko tad mēs viņiem esam nodarījuši? Viņiem taču ir nauda un manta, vara un visa pārpārēm – mums nav ne drusciņas no tā, kas pieder viņiem! Nepietiek vēl ar to, ka viņi mūs pārspēj visās lietās, pēc kurām tie kāro, turklāt mēs tiekam dažādos veidos mocīti un noniecināti; šie ļaudis jūt pret mums tik rūgtu naidu, ka nenovēl mums Dieva žēlastību, bet vēlas, kaut mēs degtu pašos elles dziļumos.

Tā ir šausminoša aina, īstais elles gara auglis, ka mūsu pretinieki spēj priecāties ar tādu prieku, kas nav prieks par labo, nedz arī pasaulīgs vai cilvēcisks prieks; jā, ne zelts, ne sudrabs viņiem nešķiet tik vērtīgs, neviena kokle neskan tik saldi, neviens dzēriens viņiem negaršo tik labi kā tas, ka viņi var redzēt dievbijīgu kristiešu nelaimes un bēdas. Viņi ir tik ļoti iedegušies naidā un atriebības kārē, ka ne brīdi nespēj būt priecīgi – līdz brīdim, kad varēs teikt un dziedāt: lai slavēts Dievs! Nu gan tie nelieši ir projām; beidzot mēs esam iznīdējuši Evaņģēliju! Bet līdz tam laikam viņi nekur nerod ne mieru, ne prieku. To viņi līdz šim ir izmēģinājuši un pierādījuši ar tik daudzām un dažādām intrigām, darbiem un viltībām; un reizēm Dievs viņiem ļāvis izbaudīt arī kādu prieciņu, pieļaujot, ka dažas viņu viltības tiešām izdodas; tomēr tas nepavisam nav remdējis viņu dusmas un tie nav sasnieguši visu, ko vēlētos.

Tādēļ Kristus šeit grib sacīt: jūs esat dzirdējuši gan par pasaules prieku, gan arī par to, kādas bēdas jums nāksies pieredzēt. Tādēļ mācieties un paturiet prātā dzirdētos vārdus, kad paši savā pieredzē iepazīsiet šīs bēdas, lai varat tās pacietīgi panest un rast īsto mierinājumu. Jo man ir jāļauj, lai tiekat pārbaudīti un uzzināt, ko nozīmē pazaudēt mani un sirdī būt gluži kā mirušiem. Tā jūs kaut mazliet iemācīsieties saprast šo mistēriju un noslēpumu; jo citādi jūs nevarēsiet mani iepazīt – jums būs par grūtu izdibināt šo īpašo darbu, – ka Dieva Dēls iet pie Tēva, tas ir, mirst un ceļas augšām jūsu labā, lai vestu jūs uz debesīm. Un, ja Es neļautu kaut retu reizi jūs šādi pārbaudīt, jūs būtu un paliktu bez īstas izpratnes un galu galā kļūtu pavisam nederīgi.

Tādēļ jums – Kristus saka – ir jāpieredz un jāpārbauda, kas ir šis modicum – mazais brīdis, tomēr nav jākrīt izmisumā un jāiet bojā. Un tādēļ Es jums jau iepriekš saku, ka šāds brīdis jums būs jāpieredz. Jums jāpieņem un jāpanes šādas bēdas un skumjas – gan iekšēji, gan ārēji, tas ir, gan miesā, gan dvēselē. Bet, kad bēdu stunda būs klāt un jūs būsiet pazaudējuši gan mani, gan Dievu, kad nebūs vairs nekā, – paturiet prātā manus vārdus, ko Es jums tagad saku: bēdas un skumjas ilgs tikai mazu brīdi. Kad būsiet to iemācījušies un labi iegaumējuši vārdus “mazu brīdi” un “atkal mazu brīdi”, tad nekādā postā nenonāksiet.

Proti, pirmais modicum jeb mazais brīdis ir tas, ka jūs mani redzat un Es vēl esmu pie jums, līdz aiziešu, – tas paies, un jums to vajadzēs izturēt. Otrs mazais brīdis – līdz jūs mani atkal redzēsiet – jums šķitīs ilgs un smags; jo tā būs īstā bēdu stunda, kad Es jums būšu miris – līdz ar visu prieku, mierinājumu un paļāvību, un jūs paši sev būsiet zuduši. Bet, mīļie bērniņi, padomājiet un neaizmirstiet to, ko Es jums tagad saku: šis brīdis neilgs mūžīgi – mazu brīdi Es būšu zudis un nebūšu redzams. Tas nu jums jāpieredz un jāiemācās; bet atcerieties, ka šis laiks tiek saukts par “mazu brīdi”, un man tas ir tikai mazs, īss mirklis, kaut arī jums tas nešķiet mazs, bet liels, jā, mūžīgs bēdu un skumju laiks. Jo, ja spriežat pēc savām izjūtām, jūs vienīgi spēsiet domāt, ka, tiklīdz Es jums tieku atņemts, jūs jau esat zaudējuši visu – Es esmu jūsu mūžīgais dārgums un mierinājums, un, kur tas ir zudis, tur ir nevis īslaicīga, bet mūžīga nāve un bēdas.

Redzi, to Kristus šeit sludina, lai mierinātu savus mācekļus, kad Dievs tos ļauj pārbaudīt ar šādiem kārdinājumiem – iekšēji vai ārēji, miesīgi vai garīgi – un it īpaši, ja viņiem nāksies sastapties ar vissmagāko pārbaudījumu, tas ir, pazaudēt dvēselē Kristu. Kristus rūpējas, lai tādā brīdī viņi mācētu atcerēties šos vārdus un, ja arī nekas vairāk nebūs atrodams, viņi būtu saglabājuši vismaz šo lavandas ūdens lāsīti, kas spētu atveldzēt un stiprināt viņu sirdis: mans Kungs ir sacījis, ka bēdas turpināsies tikai īsu brīdi. Kaut arī esmu pazaudējis gan Kristu, gan visu prieku un nu ciešu bēdas un slāpes, tomēr gribu paturēt un izmantot šo veldzes lāsīti, kas man neļauj palikt pazudušam un saka: tas būs tikai mazs bēdu brīdis, kaut arī man tas šķiet liels, ilgs un mūžīgs; Kristus atkal nāks pie manis, kā Viņš pats saka šeit un Jņ. 14:18: “Es jūs neatstāšu bāreņus, bet nākšu pie jums,” tā ka pēc šī īsā bēdu brīža Viņš man kā atlīdzību sniegs mūžīgu mierinājumu un prieku.

Taču jums – Kristus turpina – ir jāļauj, lai pasaule priecājas par šīm jūsu ciešanām un bēdām, lai gan tai nebūtu nekāda iemesla šādi rīkoties, ja nu vienīgi velnišķīgās skaudības dēļ, kas pasauli ir tik ļoti apstulbojusi un piepildījusi ar tādu rūgtumu un žulti, ka tā nespēj priecāties, pirms nav ieraudzījusi jūsu kritienus un bojāeju; tas ir vienīgais pasaules prieks un līksmība, ko tā uzskata par mūžīgu debesu prieku; pasaule saka: redzēsim, vai Dievs Viņu izglābs; ja Viņš ir Dieva Dēls, lai nokāpj no krusta, Mk. 15:31 32. Tas ir, it kā šie ļaudis sacītu: nu Kristus ir pagalam, Viņam ir beigas – uz mūžīgiem laikiem.

Bet skaties, kas teikts tālāk. Kristus saka: gluži kā jūs nezaudēsiet manu klātbūtni uz mūžīgiem laikiem un nepaliksiet savās bēdās, tā arī pasaule nevarēs mūžīgi priecāties par jūsu nelaimi; viņas prieka brīdis būs pavisam īss. Jo Es gribu drīz atkal nākt pie jums un darīt tā, lai pasaulei klātos sliktāk un grūtāk nekā jebkad agrāk. Tas ir piepildījies pēc Kristus augšāmcelšanās, kad jūdiem vislielākās ciešanas bija dzirdēt un redzēt kādu sludinām par mūsu Kungu Kristu un Viņa māti Mariju; viņi zaimoja kristiešus visapkaunojošākajā veidā. Īstu prieku jūdi tā arī nekad neiemantoja un tomēr vēl arvien turpināja cerēt, ka Mesija nāks un iznīdēs visus kristiešus.

Tāpat rīkojas arī mūsu Kajafa un Jūda – pāvests ar visu savu piekritēju baru. Tie nemitīgi mierina sevi ar cerību, ka mēs tiksim izdeldēti; taču īsti priecīgi viņi nespēj būt, kamēr mēs vēl dzīvojam un Evaņģēlijs turpina skanēt; viņus neiepriecina nekas no tā, kas cilvēku citkārt iepriecinātu. Daži no viņiem ir kļuvuši tik ļauni, ka nerims trakot un plosīties, līdz mēs visi būsim miruši. Kad tas notiks, tad gan viņi reiz būs priecīgi; tomēr šo prieku, pēc kā viņi tā kāro, viņiem neizdosies pieredzēt. Jo, ja arī būsim miruši, tomēr Evaņģēlijs paliks un mūsu vietā nāks citi; un tas viņiem atkal radīs sirdssāpes.

Arī turks cer iznīcināt Kristu un pievērst visu pasauli savam Muhamedam; viņš tāpat priecājas, ja tas kaut nedaudz sāk izdoties; taču prieks, pēc kura viņš tiecas, nebūs sasniedzams. Mūsu Kungs, kuru arī pašiem turkiem nākas augstu vērtēt un uzskatīt par lielu pravieti, tam neļaus notikt – Viņš sabojās visu pretinieku prieku, ar savu miršanu un augšāmcelšanos paveikdams lielo darbu – samīdams zem savām kājām grēku, nāvi un velnu. To Dievs ir darījis caur Kristu un jau iepriekš pasludinājis Rakstos; pravieši un tēvi ir miruši ar prieku, ticēdami šim pasludinājumam, kā Kristus, runādams par Ābrahāmu, ir sacījis Jņ. 8:56.

Ja Ābrahāms iemantoja šādu prieku jau tolaik, kad tas vēl nebija noticis, bet bija vēl tikai pasludināts vārdā un apsolījumā, cik daudz vairāk šī Dieva darba spēks atklāsies tagad, kad tas jau ir noticis un darīts zināms visā pasaulē, jā, eņģeļi to ir pasludinājuši arī debesīs! To taču ne pāvests, ne turki nevar un nedrīkst nomākt un iznīcināt! Viņi gan var mēģināt apslāpēt Evaņģēliju, maldīgi iedomādamies, ka šiem gardajiem kumosiņiem – iespējai kaitēt kristiešiem – sekos kārotais prieks; taču to viņi nekad nesasniegs – prieks, uz kuru viņi tā cer un pēc kura viņiem tā slāpst, nav sagaidāms.

Kādu brīdi tie gan var priecāties – Kristus saka -, taču tikai tik ilgi, kamēr jūs skumstat. Pasaules prieks ir īslaicīgs, tāpat kā jūsu bēdas – tas ir tikai mazs brīdis, kas drīz vien tiks vērsts priekā – tādā priekā, kuru jums neviens neatņems. Un nav šaubu, ka pasaules prieks savukārt tiks vērsts skumjās, kuras arī nebeigsies nekad.

Bet arī jums šeit, uz zemes, vēl nebūs prieka papilnam – jūs vēl nespēsiet pilnīgi remdēt savas slāpes; jūs saņemsiet tikai kādu spirdzinoša dzēriena malku, kādu garduma kumosu; jo šis prieks ir pārlieku liels un neizsmeļams – tāpat kā Dieva darbs, kas prieku rada, ir pārāk liels un neizdibināms. Un Dievs šeit, uz zemes, sajauc un sapludina mūsu dzīves krāsas, tā ka tiem, kam vajadzētu priecāties, nākas pieredzēt daudz bēdu un ciešanu, turpretī tie, kuriem vajadzētu skumt, dzīvo priecīgas un labas dienas; un tomēr šis viņu ārējais prieks arī tiek sabojāts. Jo īstais, iekšējais prieks, pēc kura tie tiecas, viņiem ir un paliek nesasniedzams, tādēļ tie īsti nespēj priecāties arī par ārējām lietām. Manta, vara, gods, kārības un uzdzīve tos neielīksmo, un viņi nevar mierīgi gulēt, iekams Kristus nav miris un Viņa kristieši nav iznīcināti. Tie ir nelaimīgi, nožēlojami ļaudis, par kuriem arī mēs varētu iežēloties; viņiem klājas vissliktāk, – tādēļ ka savas lielās skaudības un naida dēļ tie arī savu laicīgo prieku nespēj izbaudīt tā, kā būtu vēlējušies. Viņi jau mūsu vietā ir atriebušies paši sev; jo vai gan tie varētu nonākt vēl lielākā nelaimē un kaitēt sev vēl vairāk kā, paši sabojādami un iznīcinādami visu savu prieku?

Mūs gan arī kā iekšēji, tā ārēji pārņem skumjas, kad Kristus tiek mums apslēpts; tomēr mūsu skumjas nav tādas, kādas tās ir pasaules ļaudīm, kuri jūt skaudību un naidu pret savu tuvāko; mēs skumstam, kad mums pietrūkst vislielākā dārguma – Kristus. Taču mūsu skumjām jau ir piejaukta sava tiesa salduma, tādēļ ka Kristus šeit saka: mīļais, pacieties tikai mazliet, tavas skumjas un bēdas nebūs mūžīgas, bet tikai īslaicīgas – drīz vien būs labāk; tev jāiztur tikai šis grūtais, bet īsais brīdis.

Es dzirdu šos vārdus; bet, kad mani pārņēmušas skumjas, tās iespiežas tik dziļi sirdī, ka nejūtu šo mierinājumu un domāju, ka manas skumjas un bēdas nekad nebeigsies. Un tomēr mani uztur tas, ka neatkāpjos no Kristus un Viņa ļaužu pulka. Tas gan ir saistīts ar raizēm, tomēr tā manas skumjas nav tik rūgtas, jo tām klāt piejaukts arī prieka saldums; tā nu pasaules prieks arvien ir sajaukts ar vērmelēm un žulti, turpretī mūsu skumjas – saldinātas ar cukuru un medu.

Tādēļ uzklausīsim Kristu un mācīsimies saprast Viņa vārdus, lai mēs nespriestu pēc savām izjūtām un neiedomātos, ka mums jāiet mūžīgā pazušanā un mūsu bēdām nekad nebūs gala. Es labi zinu, ka tu tā jūties un domā, Kristus saka; bet klausies taču, ko Es tev saku, un mācies tikai šo vārdu – modicum – mazu brīdi. Tavas izjūtas paliks, kādas bijušas; tomēr bēdu brīdis tev nekaitēs, turklāt tas neturpināsies ilgi. Tā nu tavas skumjas jau ir atvieglotas un saldinātas. Bet vēlāk, kad šis brīdis būs izciests un pārvarēts, tu uzzināsi, ko nozīmē Kristus vārdi: “.. jūsu skumjas tiks vērstas priekā.” Tad sāksies īsts, sirsnīgs prieks un tava sirds dziedās mūžīgu slavas dziesmu: “Aleluja, Kristus ir augšāmcēlies!” Nākamajā dzīvē šis prieks kļūs pilnīgs, tam nebūs ne trūkumu, ne gala.

Redzi, tā mums šajā Evaņģēlija vietā tiek mācīts par Kristus miršanu un augšāmcelšanos, kā arī par to, kā tai mūsos ir jādarbojas, izpaužoties darbos un atziņā, un jātiek ne vien uzklausītai ar ausīm un pārrunātai ar muti. Tātad mums ir arī jāatzīst, ka šis spēks darbojas mūsos, pārveidodams gan mūsu miesu, gan dvēseli, proti, lai būtu tā, ka Kristus mirst manī un es – Viņā. Tā ir lielā dzīvības pārvēršanās nāvē. Taču man arī jāmācās ar ticību cieši turēties pie vārdiem, ko Kristus saka, “mazu brīdi”, un ne vien tos dzirdēt, bet arī uzņemt sirdī, lai esam pārliecināti, ka šis brīdis neilgs mūžīgi, bet nāve tiks pārvērsta dzīvībā – Kristus manī atkal augšāmcelsies un dzīvos, un arī es dzīvošu Viņā. Tad piepildīsies vārdi: “Bet Es jūs atkal redzēšu; tad jūsu sirds priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems.” Katram kristietim jābūt gatavam šādi ticēt un domāt, kad tas būs nepieciešams; jo kaut ko no šīm lietām ikvienam nākas pieredzēt – vai nu dzīves laikā, vai nāves stundā; tad viņam jāspēj atcerēties šie Kristus vārdi un nav jāļauj izraut no sirds šo mierinājumu.

To, kas vēl būtu sakāms par šo Evaņģēlija vietu, vari pats izlasīt triju Jāņa evaņģēlija nodaļu skaidrojumā, kur runāts par sprediķiem, ko Kristus pēdējo vakariņu laikā teicis saviem mācekļiem; tajā plašāk aplūkots šis un nākamās svētdienas Evaņģēlija lasījums.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.