251. Kas notiks ar ticīgo, tam nomirstot?


Jēzus romiešu varas pārstāvju priekšā

Par Kunga vārda zaimošanu Vecajā Derībā ir teikts, ka pārkāpējam “mirtin jāmirst, tas visai draudzei mestin jānomētā ar akmeņiem.” Talmuds šeit pieliek brīdinošu piezīmi:

Ja apsūdzētais zaimo un zākā, bet tomēr nav vainīgs “neizrunājamā Dieva vārda” izteikšanā, pietiek, ja viņš tiek pērts.”

Jēzus romiešu varas pārstāvju priekšā

Šķiet, ka ar šaustīšanu, ko Jēzus, iespējams, piedzīvoja naktī, nepietika, un tā jūdi griezās pie romiešu varas pārstāvjiem.

Vispirms Jēzu aizveda pie Pilāta uz Antonija cietoksni, kur viņš parasti mitinājās lielo svētku laikā. Parasti viņš no Cēzarejas uz Jeruzālemi līdzi veda 600 kareivju papildinājumu. Viņš bija mācījies Romā tajā laikā, kad tur bija plaši izplatīts spēcīgs antisemītisma gars. Nu Jēzus bija kritis okupācijas spēku rokās.

Parasti prokuratoram vispirms vajadzēja saņemt oficiālu apsūdzības rakstu – postulatio, kuru viņš varēja arī nepieņemt. Pēc tam, ja apsūdzības raksts tika pieņemts, viņam vajadzēja saņemt delatio nominis, kurā apsūdzētājs paziņoja, ka nerīkojas aiz personīga naida vai skaudības. Apsūdzības tiesas varai tika izdarītas publiski, apsūdzētajam bija tiesības aicināt savus lieciniekus, un savu aizstāvību viņš varēja vadīt arī pats. Jeruzālemē netika izmantota neviena no šīm oficiālajām procedūrām, jo okupācijas spēki savus likumus centās pielāgot vietējām reliģiskām paražām.

Vispirms Pilāts agrajiem rīta apmeklētājiem jautāja, kādas apsūdzības tiem ir pret Jēzu. “Ja Viņš nebūtu ļaundaris,” viņi atbildēja, “mēs Viņu nebūtu tev nodevuši”. Pilāts tiem ieteica Viņu tiesāt pēc saviem likumiem. Viņi tam atbildēja: “Mums nav tiesību nevienu nonāvēt”. Pie Jāņa apraksta Lūka piebilst: “Mēs atrodam, ka šis mūsu tautu mulsina un aizliedz ķeizaram dot nodokļus, sacīdams: Viņš esot Kristus, Ķēniņš.” Pilāts šajā lietā juta kādu apslēptu motīvu. Matejs saka: “Viņš zināja, ka tie To bija nodevuši aiz skaudības”.

Tas iezīmē ievērojamas notikumu ķēdes iesākumu. Neskatoties uz Josifa attēloto ainu par Pilātu kā skarbu un valdonīgu varas izmantotāju, tagad mēs redzam, ka viņš cenšas izvairīties no atbildības: dzirdot, ka Jēzus ir galilietis, viņš To sūta pie Hēroda Antipas. Lūka ir vienīgais, kurš mums sniedz pārskatu par šo epizodi. Hērods grib redzēt kādu brīnumu, bet, kad Jēzus joprojām tikai klusē, Viņš tiek izsmiets un izmēdīts. Tad Hērods Viņam uzvelk “krāšņu tērpu” un sūta To atpakaļ pie Pilāta (Lk.23:7-12). Par Hērodu atklāti apgalvoja, ka viņš tiecas pēc sava tēva ķēnišķīgā goda, un tagad liekas, it kā viņš savu ķēniņa tērpu oficiāli dāvinātu jūdu pārstāvim. Šo darbību varēja būt pavadījis kāds mutisks ziņojums, jo Lūka saka: “Tai dienā Pilāts un Hērods tapa draugi”.

Pēc tam Pilāts vēl divreiz mēģina glābt Jēzu. Vispirms viņš iesaka, lai Jēzus vietā stātos Baraba, kas bija apcietināts par to, ka “dumpī bija izdarījuši slepkavību”. Svētkos bija paraža atsvabināt vienu cietumnieku pēc tautas izvēles: kuru vajadzētu atbrīvot – Jēzu vai Barabu? Baraba uzvar kliegšanas balsošanā. Pēc tam Pilāts Jēzu šaustīja, tad aizveda uz platām kāpnēm, kas veda lejup uz Tiropojonas ieleju, lai To redzētu visi iedzīvotāji. Tur Pilāts paziņo savu pētījumu rezultātus: “Redziet, es Viņu vedu pie jums ārā, lai jūs zinātu, ka es nekādas vainas pie Viņa neatrodu.”

Tomēr tur klāt ir priesteru kalpi. Viņi izveido kori un atkārto: “Sit Viņu krustā, sit Viņu krustā!” Pilāts uz brīdi ieved Jēzu atkal iekšā, lai turpinātu nopratināšanu, “bet jūdi brēca: “Ja tu Viņu atlaid, tu neesi ķeizara draugs! Katrs, kas pats sevi ceļ par ķēniņu, saceļas pret ķeizaru.” ” “Uz izciliem ierēdņiem norādīja ar vārdu amicus Caesaris – “ķeizara draugs”.” Šī apsūdzība prokuratoram liek izšķirties tiktāl, ka viņš apsēžas soģa krēslā, kas ir zināms kā Lithostroton – ebreju valodā Gabbatha, un no turienes pasludina gala spriedumu.

Antonija cietokšņa pagrabā atrodas akmenī izgrebts kauliņu spēles apraksts, kuram līdzās ir zīmējums, kas līdzinās Dāvida zvaigznei. Tā nozīme ilgu laiku nebija skaidra, kamēr līdzīgs paraugs tika atrasts Aleksandrijā. Romiešiem, kā atklājās, bija spēle, pazīstama kā Basilica, kurā zaudētājam uz trim dienām tika dāvāti visi iespējamie pasaulīgie prieki un tad viņu nonāvēja. Kad zaudēja valdnieki, viņi savā vietā izmantoja vergus. Šī Basilica - “ķēniņu spēle” – izskaidro kareivju izturēšanos pret sagūstīto Jēzu. Vispirms viņi To šaustīja tā, kā ir spējīgi tikai okupācijas spēki, tad izlikās, ka Viņš ir ķēniņš, kā pirms tam bija darījis Hērods Antipa. Viņam uz galvas tika uzspiests ērkšķu kronis, Viņu ietērpa Hēroda sūtītajā purpura tērpā un tad izsmejoši sveicināja: “Sveiks, Jūdu ķēniņ!” Tas atgādina 21. psalma rabīnu interpretāciju, kurā ir teikts, ka Mesija Ķēniņš tiks rotāts ar zelta kroni un purpura tērpu. Midrash ir teikts, ka tā “Dievs liks Savu kroni uz Mesijas Ķēniņa galvas.”

Tā beidzās cilvēces vēsturē īsākais un tomēr reizē garākais tiesas process, jo tas joprojām turpinās mūsu sirdīs. Aplūkojot Jēzus vārdus pie krusta: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara”, tiesnesis Kohens skaisti izsakās par šo visaizkustinošāko tēmu:

“Šie vārdi vismaz atstāj atklātu iespēju, ka jūdi rīkojās pēc labas ticības, vai nu viņi bija nomaldījušies vai pamudināti uz šo darbu.”

Vienmēr būs tādi, kas musinās pūli pieprasīt Jēzus vai Viņa sekotāju krustā sišanu. Kad tomēr mēs atzīstam savu vainu, tad pārtraucam tiesāt citus. Krusta pakājē dzimis Dieva bērns tiek ietīts Viņa žēlsirdīgās mīlestības autiņos.

Izraēlas Augstākās tiesas galvenais tiesnesis Kohens, norādot uz Talmuda apsūdzībām, saka:

Jēzus nekad nevienu nemudināja vai neskubināja uz elkdievību. Viss, ko Viņš mācīja, bija vienīgi Israēla Dieva vārdā.”

Birkas: , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.