115. Kādu prasību Dievs mums ir devis ar devīto un desmito bausli?


Jēzus – radības sākums, kā vēsta Jānis

Jāņa evaņģēlijs pēc savas struktūras atšķiras no pārējiem trim. Matejs, Marks un Lūka galvenokārt koncentrējas uz to, lai radītu savdabīgu mozaīku par Jēzus kalpošanas pēdējo gadu, kamēr Jānis ar platu otu iezīmē Jēzus darbības ainu kopumā.

Jēzus - radības sākums, kā vēsta Jānis

Notikumi, kas aprakstīti viņa evaņģēlija pirmajās piecās nodaļās, citos evaņģēlijos vispār neparādās, un tas pats attiecas uz lielu daļu tālākā stāstījuma. Viņš visu parāda tik spilgti kā jau aculiecinieks, nestāstot ne par vienu notikumu, kurā pats nav piedalījies. Turklāt viņš sniedz vairāk ģeogrāfisko detaļu, kas varbūt ir nepieciešamas ārpus Svētās Zemes dzīvojošiem lasītājiem, kā arī pārskatu par jūdu paražām un likumiem, kurus svešzemnieks citādi nesaprastu.[Jņ.7:19, 7:23, 7:49, 8:17, 9:22, 16:2, 19:7] Jāņa valoda ir salīdzinoši laba grieķu valoda, kaut arī sintakse ir diezgan semītiska, norādot uz iespējamo aramiešu oriģinālu.

Viss tas atbalsta evaņģēlija agrīno datēšanu. Tomēr tieši prologā Jānis skaidri atklāj iezīmes, kurās jau sen ir novērota vēlākās gnosticisma filozofijas ietekme. Zinātnieku pasaulē šīs bažas ir tik spēcīgas, ka, piemēram, somu profesors Rafaels Gillenbergs savā “Ievadā Jaunajai Derībai” aiziet tiktāl, ka Jāņa evaņģēliju novieto pēc neīstajiem “Apokrifu” evaņģēlijiem, bet “Bībeles skaidrojumā un mācībā” – pēc Pāvila vēstulēm un vēstules ebrejiem. Pēc viņa domām, Jāņa evaņģēlijs ir “pirmo kristiešu mīkla”.

1964. gada sākumā par Jāņa evaņģēliju es diskutēju ar jūdu domātāju Martinu Buberu. Viņš sacīja, ka nedzird tajā “to pašu balsi, ko citos evaņģēlijos”. Tad es norādīju uz dažiem Nāves jūras pergamentu aspektiem, kuri liecina par Jāņa “jūdaisko” pamatu. “Tā noteikti ir patiesība”, viņš pieļāva, “bet jums jāsaprot, ka mans vienīgais kritērijs ir mana auss”. Šodien attieksme pret Jāņa evaņģēlija īstumu un iespējami agrīno datēšanu kopumā ir daudz pozitīvāka – kritiķis vairs nav atstāts vienīgi savas “auss” žēlastībai.

Evaņģēlija prologs līdzsvaro 20. un 21. nodaļas epilogu, kur lasām, ka Viņa vārdi ir rakstīti, “lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa Vārdā”, un, ja viss būtu uzrakstīts, “man šķiet, visa pasaule nevarētu uzņemt sarakstītās grāmatas”.

Prologs attēlo Jēzu kā logos – Dieva radošo Vārdu, kas ir visas eksistences pamats; Christus Veritas kļuva par cilvēku, patiesu Kristu. Tiesa, vārds logos parādās TIKAI ievada daļā. Kalpojot kā bīskaps Efezā, Jānis, šķiet, centās atrasties vienā līmenī ar saviem laikabiedriem grieķu domātājiem, kam filozofiskais gnosis jeb dievišķā “izziņa” bija vissvarīgākais no jautājumiem, ko varētu uzdot. Jānis vēlējās parādīt, ka “Kristus dzīve, nāve un augšāmcelšanās”, proti, notikumi, kas norisinājās noteiktā vēstures vietā, ir “mūžīgā Dieva pašatklāsme, kurā mēs sastopam mūžības realitāti pārejošos notikumos”.

Jāņa evaņģēlija “stāstījums par piedzimšanu” attēlo Jēzu kā radības iesākumu tādā veidā, kādu mēs pazīstam jau no Nāves jūras pergamentiem. Šie Kumrānas alās, sākot ar 1947. gadu, atklātie literārie atradumi ietver rakstu skaidrojumu, ko ap 100.gadā pirms Kristus dzimšanas veica esēņi, sekta, ko galvenokārt veidoja bijušie tempļa priesteri. 1959.-60. gadā man bija izdevība rūpīgi pētīt šos pergamentus profesora Dāvida Flussera semināros. Un tā viss Jāņa evaņģēlijs un dažas Pāvila vēstules ieguva jaunas paralēļu sērijas. Pirmie trīs Jāņa evaņģēlija panti ir šādi: “Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir.

Kumrānas pergamenti atklāj domu pasauli, kas pārsteidzoši līdzinās Jāņa evaņģēlijā atrodamajai, un pat tāda paša veida stilistisko reprodukciju:

1QS XI:10, pergaments “Disciplīnas rokasgrāmata” – Megilath ha-Serachim – mums stāsta:

“Jo tiesa pieder Dievam, un no Viņa rokas nāk nevainojamības ceļš. Viss ir radies pēc Viņa ieceres, un no Viņa ieceres viss, kas pastāv, tika sagatavots; bez Viņa netika radīts nekas.”

1 QS III:15-16 ir teikts:

“Viss, kas ir un jebkad ir bijis, nāk no atziņas Dieva. Pirms vēl viss sāka pastāvēt, Viņš bija noteicis tā plānu; un kad tas piepilda savas noteiktās lomas, tas ir saskaņā ar Viņa lielisko ieceri, ka tas var piepildīt savu uzdevumu. Neko nevar izmainīt.”

1 QS III:20 turpina:

“Visi, kas dara taisnību, ir Gaismas Valdnieka varā un staigā gaismas ceļus; kamēr visi, kas dara aplamības, ir Tumsas eņģeļa varā un staigā tumsības ceļus.”

“Himnu grāmata” Hôdayôth 1 QH I:19 savā skaistajā un domāt pamudinošajā sākuma nodaļā saka:

Tu esi to radījis, un Savas ieceres gudrībā Tu esi sagatavojis Savus likumus, pirms tie bija. Ar Tavu muti un ar Tavu vārdu tas viss ir radies; bez Tevis nav nekā, kas ir radīts.”

Zinot, ka Jānis kalpoja Efezā, ir apbrīnojami lasīt, ka Pāvils pievēršas tai pašai tēmai par radīšanu Kristū, vēstulē efeziešiem pieminēdams, ka “Viņā Tas mūs pirms pasaules radīšanas izredzējis …par slavu Viņa augstajai žēlastībai” un ka Kristus ir “augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību“, un “visu Viņš [Dievs] ir nolicis zem Viņa kājām“. Vēstule kolosiešiem, kuru bieži uzskata par vēstules efeziešiem dvīņu māsu, Jāņa piezīmi vēl skaidrāk papildina 1:16-17: “Viņā radītas visas lietas debesīs un virs zemes, redzamās un neredzamās… Viss ir radīts caur Viņu un uz Viņu, bet Viņš pats ir pirms visa, un viss pastāv Viņā“. Šeit mēs varētu pieminēt, ka tā pati formula ir atrodama 1. Kor. 8:6 vārdos par Tēvu, “no kura visas lietas un kurš ir mūsu ilgu mērķis“, un par Kungu Jēzu, “caur kuru visas lietas, arī mēs caur Viņu”. Līdzīgā kārtā Atklāsmes 4:11 pieraksta Kungam “slavu, godu un spēku, jo Tu esi radījis visas lietas, ar Tavu gribu visas lietas bija un ir radītas.”

Vēstule ebrejiem sākas ar prologu, kas atgādina Jāņa stilu. Lai atvieglotu salīdzināšanu, es paņemšu rakstu vietu no otrā un trešā panta:

“Šinīs pēdīgajās dienās uz mums ir runājis caur Dēlu, ko Viņš ir iecēlis par visu lietu mantinieku, caur ko Viņš arī pasauli radījis. Tas, būdams Viņa godības atspulgs un būtības attēls [imago Dei jeb ebreju valodā Tselem Elohim], nesdams visas lietas ar Savu spēcīgo vārdu”.

Zīmīgi ir tas, ka teologi jau ļoti ilgi ir bijuši tik akli, ka nav saskatījuši prologa jūdaisko pamatu Jaunajā Derībā un ārpus tās. Kā mēs jau atzīmējām, Jāņa evaņģēlija iesākuma vārdi atgādina Midrash “uvertīru”, aramiešu valodā petihta. Jūdi zina šo formu no katru dienu izmantotās svētības, ar ko viņi svētī ūdens dzeršanu atsevišķi no ēdienreizes: “Svētīts esi Tu, ak, visuma Ķēniņ: viss tika radīts caur Viņa vārdu” – hakkôl nihyah bidvarô. Ikviens jūds zina no galvas šo lūgšanu, kura ir atrodama gan Sidûr lūgšanu grāmatā, gan Mishna.

Visdabiskāko izejas punktu tomēr piedāvā mimra jēdziens, kas ir iemīļots aramiešu Vecās Derības skaidrojošos tulkojumos. Kaut arī šajos Targumos atkārtots 596 reizes, tas ne reizi neparādās Talmudā. Vārds Mimra ir tiešs vārda Logos līdzinieks. Kad sāka izplatīties kristiešu Logos skaidrojums, rabīni izvairījās lietot vārdu Mimra un cenzēja to no saviem rakstiem. Mimra jeb radošais Dieva vārds bija pirms radīšanas. 5. Moz. 33:27, piemēram, ir teikts: “Mūžīgais Dievs ir patvērums, un pāri ir mūžīgas rokas”. Onkelosa Targums, kas ir vienīgais sinagogas oficiāli atzītais Targums, par to saka: “Šīs “mūžīgās rokas” ir Mimra, caur kuru pasaule tika radīta“. Arī cilvēks tika radīts caur Mimru.

Jūdu filozofam Filonam Logos nozīmēja “Dieva pārstāvi, Viņa emisāru un eņģeli, kurš darbojas kā Augstais Priesteris un lūdz Dieva priekšā par Israēlu un pasauli.”

Mimra bieži tiek identificēts arī ar Dievu. Targumos Jēkabs apsola, ka Mimra būs viņa Dievs, ja viņš tiks sargāts savā ceļā; Ābrahāms tiek taisnots caur Mimru; Mozus lūdz Mimru, Israēla sēkla tiek taisnota caur Mimru, Mimra to atbrīvos, un, kā mēs jau redzējām, arī pasaule tika radīta caur Mimras darbu – šķiet, ka visa Logos teoloģija ir saistīta ar šo seno jūdu interpretāciju. Tādā gadījumā Jānis drīzāk ilustrē jūdu nekā helēņu domāšanu.

Jēzus laika jūdi augstu vērtēja Enoha grāmatu, kas tiek datēta ar I gadsimtu pirms Kristus dzimšanas. Tajā mēs atrodam, ka “Mesija, Dieva Dēls, bija Dieva izvēlēts un apslēpts pirms pasaules radīšanas” (48:6). “Pirms tika radīta saule un zvaigžņu ceļi, debesis un zvaigznes, Mesijas vārdu noteica garīgo spēku Kungs” (48:3). Uz Enoha grāmatu daļēji balstās rabīnu skaidrojums par Mesijas iepriekšējo eksistenci un radīšanu, diskutējot par Mihas 5:1 un Psalmu 72:17.

Tad vēsture nesākas ar radīšanas pārskatu. 1. Mozus izmanto vārdu reshîth kā “iesākumā”. Logos – Dieva radošais vārds – Mimra pastāvēja vēl iepriekš. Kristus, pēc Jāņa evaņģēlija, ir “visa iesākums”. “Caur viņu ir radītas visas lietas.” Vārds reshîth nāk no rôsh – “galva”. Vēstulē kolosiešiem tiek izmantota vārdu spēle par šiem vārdiem, 1:18 sakot, ka Kristus ir “Savas miesas, proti, draudzes, galva, sākums, pirmdzimtais starp mirušiem, lai starp mirušiem būtu pats pirmais…” “Viņš ir neredzamā Dieva attēls, visas radības pirmdzimtais” (1:15).

Jāņa evaņģēlija petihta raksturu tālāk akcentē tas veids, kādā prologs jeb “uvertīra” uzskaita elementus, kuri atkal un atkal parādīsies visā evaņģēlijā. 18 sākuma panti atkārtoti piemin Jēzu kā Dieva vienīgo Dēlu, kā Dzīvību, Patieso Gaismu, kā Godību, Žēlastību un Patiesību. Grieķu vārda monogenes precīzā nozīme ir “vienpiedzimušais” jeb “unikālais”. Nikajas-Konstantinopoles ticības apliecība to interpretē tā, ka Jēzus bija “dzemdināts no Tēva pirms laiku sākuma” un ka Viņš “pieņēma cilvēka izskatu caur Svēto Garu jaunavā Marijā”.

Mēs gluži apzināti esam pievērsušies Jēzus iepriekšējās eksistences problēmai. Neviens cits jūds nav uzdrīkstējies paziņot tā kā trīsdesmit gadus vecais Galdnieks no Nacaretes: ,,Pirms Ābrahāms tapa, esmu Es” (Jāņa 8:58). Jāņa 17 augstā priestera lūgšanā Viņš lūdza: “Un tagad apskaidro Tu Mani, Tēvs, ar to skaidrību, kas Man bija pie Tevis, pirms pasaule bija” (5.p.), un “Tu Mani esi mīlējis, pirms pasaule bija radīta” (24.p.). Frāze Cilvēka Dēls, ko Jēzus evaņģēlijos izmantoja 84 reizes, ar Daniēla 7:14 vārdiem stāsta, ka “viņa vara ir mūžīga, viņa ķēniņa valsti neviens nekad nevar iznīcināt”. Arī mums tas kalpo kā atgādinājums par Viņa inkarnācijā iesaistīto visžēlību.

Vārds “Kungs” evaņģēlijos uz Jēzu tiek attiecināts 58 reizes, vārds “Kristus” 55 reizes, “Dēls” 32, “ķēniņš” 25, “Dieva Dēls” 19 un “Dāvida Dēls” – 9 reizes. Lūkas iemīļotais nosaukums “Skolotājs” – grieķu valodā epistates – nāk no vārda ephistamai – “stāvēt līdzās”. Šis vārds, kas Lūkas evaņģēlijā ir atrodams sešas reizes, liek domāt par skolotāja lomu kā stāvēšanu līdzās skolēnam, lai viņu atbalstītu. [Lk.5:5, 8:24, 8:45, 9:33, 9:49 un 17:13] Jau pati terminoloģijas bagātība runā par Viņa diženumu.

Būtu vērtīgi paraudzīties uz Jāņa petihta vēsti tā, kā to bieži izjūt jūdi. Tas, ka Jēzus norādīja uz Sevi kā “Dzīvību,” bija īpaši drosmīgi. Jānis šo frāzi atkārto 40 reizes. Arī Apustuļu darbi norāda uz Jēzu kā “dzīvības Valdnieku” (3:15). Jānis uzsver, ka Jēzū ir “dzīvība” (1:4, 3:15 un 36, 5:24, 10:10 u.c.), ka Viņš ir “dzīvības maize” (6:35 un 48), ka Viņš ir “augšāmcelšanās un dzīvība” (11:25) un “ceļš, patiesība un dzīvība” (14:6). Pēdējā frāzē bijušais galvenais Stokholmas rabīns Gotlībs Kleins juta kādu noslēpumainu norādi. Viņš rakstīja, ka Jēzus laikā jūdi daudz nodarbojās ar Gematria, aprēķinot vārda burtu skaitlisko vērtību un izdarot noteiktus secinājumus. Tam par iemeslu bija kāds paziņojums “Salamana gudrības grāmatā”, kura, kā liekas, ir radusies Ēģiptē II gadsimtā pirms Kristus dzimšanas. Pantā 11:20 lasām: “Tu esi iekārtojis visu pēc mēra, skaita un svara”.

Kleins saka:

“Vārds “mīlestība” ebreju valodā ir ahavah ar burtu skaitlisko vērtību 1, 5, 2, 5, kopsummā 13. Vārdam “viens” – ehad – (1,8,4) ir tāda pati vērtība, un tāpēc tika uzskatīts, ka ahavah – “mīlestība” – ietver “Vienu”, tas ir, Dievu. Sākuma burti no vārdiem emet – “patiesība”, hayyim – “dzīvība” – un derekh – “ceļš” – arī izveido vārdu ehad – “viens”. Tādējādi Jēzus uzsver savienību starp Sevi un Tēvu.”

Tomēr diez vai Jēzus Savu mācību balstītu uz tādām noslēpumainām saistībām. Jūdaismā skaitlis 1 tiešām nozīmē “Dieva vienotību”, skaitlis 3 – Dieva “esamību” jeb “būtību”, skaitlis 7, kas Bībelē atrodams 754 reizes, attēlo pilnību, tāpat kā 10 ir “pilnības skaitlis”, arī izglītības pasaulē. Tādējādi skaitlis 13 nenozīmē neveiksmi, kā tic Rietumos, bet drīzāk Dieva mīlestību.

Arī vārdi “patiesa gaisma” un “godība” ietver Mesijas motīvu. Jūdu literatūrā gaismas ideja tiek saistīta ar Mesiju, aplūkojot 1. Moz. 1:3, Ps. 36:10, Jes. 49:6 un 60:1, Dan. 2:22 un citas Rakstu vietas. Turklāt tā ir viena no visizplatītākajām Jaunās Derības tēmām, kas Jāņa evaņģēlijā vien atrodama vairāk nekā 20 reizes, kā arī Jāņa vēstulēs, kur viņš runā par “staigāšanu” un “palikšanu” gaismā. Mēs atrodam arī ar to saistītu Gematria: ôr – “gaisma” – skaitliskā vērtība ir 1 + 6 + 200 = 207; tādu pašu summu sasniedz Dieva epiteti râz (200 + 7) – “noslēpums” – un zêr (7 + 200) – “kronis”; piedevām šiem vārdiem ên sôph – “bezgalīgs” (1 + 10 + 50 un 60 + 6 + 80 = 207) un frāze adôn ha-Ọlam - “Visuma Ķēniņš” (1 + 4 + 6 + 50 un 70 + 6 + 30 + 40 = 207), kas tiek atkārtota visā Sidûr lūgšanu grāmatā un izveido to pašu kopsummu. Saskaņā ar šo interpretāciju, Kristus ir dievišķības noslēpums, radīšanas Kronis, Visuma Kungs, Bezgalīgais, Patiesā Gaisma. Tomēr caurmēra lasītājam, bez šaubām, pilnīgi pietiktu ar zināšanām, ka Vecā Derība nepārprotami runā par Kristu kā “pagānu gaismu”.

Jānis parāda Kristu kā Patieso Gaismu, kas nākusi pasaulē, un Jēzus pats paziņoja: “ES ESMU pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma” (8:12) un “Vēl mazu brīdi gaisma ir pie jums. Staigājiet, kamēr jums ir gaisma… Ticiet gaismai, kamēr jums ir gaisma, ka jūs topat par gaismas bērniem” (12:35-36). Diez vai Viņš būtu varējis izteikt Sevi vienkāršākos apzīmējumos.

Patiesība” un “Žēlastība” atkārtojas gan petihta, gan visā Jāņa evaņģēlijā. Jēdziens “patiesība” Jāņa evaņģēlijā parādās apmēram 25 reizes, un ievadā šie divi vārdi divreiz atrodas kopā, kad lasām, ka Jēzus bija “pilns žēlastības un patiesības” un “žēlastība un patiesība” nāca caur Viņu. Tālāk mēs lasām, ka Viņa mācekļiem bija jālūdz Tēvs “garā un patiesībā”. Viņi atzīs “patiesību”, un “patiesība” darīs tos brīvus. Viņš lūdza: “Tēvs, svētī viņus patiesībā, Tavs vārds ir patiesība”. Pilāta priekšā Jēzus atkal sacīja, ka Viņš “apliecina patiesību” un ka “ikviens, kas ir no patiesības, dzird Manu balsi”. Visa Jaunā Derība ir saskaņā ar to; Pāvils, piemēram, to atkārto apmēram 50 reizes.

Paralēle “žēlastība un patiesība” ir atrodama 2. Mozus 34:6 kā himna Dieva līdzjūtīgajai dabai un pēc tam daudzreiz tiek atkārtota gan pravietiskajā literatūrā, gan psalmu grāmatā: “Tas Kungs, Tas Kungs, apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā…”

Vārds, kas šeit ir tulkots kā “uzticība”, ebreju valodā ir emet ar pamatnozīmi “patiesība”. Rabīni reizēm diezgan pedantiski izskaidro, ka šis vārds ietver pirmo, vidējo un pēdējo ebreju alfabēta burtus, un patiesībai ir jābūt viscaur uzticības cienīgai. Evaņģēlijos mēs ievērojam to, ka cilvēki juta, ka Jēzus stāv par nelokāmu patiesību. Piemēram, Matejs mums stāsta, ka Hēroda ļaudis sacīja Jēzum: “Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs, māci Dieva ceļus patiesībā, jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu” (22:16). Tomēr ar to vienmēr tiek saistīta cita Dieva dabai raksturīga īpašība – “žēlastība”.

Arī Nāves jūras pergamentu raksturojums apkopo šos divus jēdzienus – “žēlastība* un patiesība”. “Disciplīnas rokasgrāmatā” lasām, ka sabiedrībai “reiz ir jābalstās uz patiesām vērtībām un veidojošos pazemības izjūtu, uz žēlastību un savstarpējo godīgumu”, …”ja kādam ir kāda apsūdzība pret savu tuvāko, tā ir jāizvirza patiesīgi, pazemīgi, parādot žēlastību pret viņu”.

Mēs jau redzējām, ka Jāņa evaņģēlija prologs faktiski ir petihta jeb “uvertīra” tādā pašā veidā kā tas atrodams Midrash literatūrā, koncentrētā formā apkopojot visu, kas parādīsies pašā evaņģēlijā. Pēc stila tas atgādina Vecās Derības pirmo pantu. Prologā mēs atrodam Logos jēdzienu, kas ir pazīstams grieķu domāšanā, bet, būdams tālu no helēņu ietekmes atklāšanas, tas ir cēlies no rabīnu ekvivalenta Mimra, ko bieži identificē ar Mesiju.

Bīskaps Viljams Templs sacīja, ka Jēzus Kristus inkarnācijā, kas ir Viņa dzīves vēsturisks notikums, mēs varam redzēt “Dieva pašatklāsmi, kurā sastopam mūžīgo realitāti pārejošā notikumā”.


* – Ebreju vārds hesed nozīmē gan “žēlastība”, gan “žēlsirdība”.

Birkas: , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

  * - ievadot atsauci ar linku, tā var parādīties ne uzreiz