24. Kas ir patiesa dievbijība?


Jēzus Kristus – pestīšanas vēstures centrālā ass

Jāņa atklāsmes grāmatas 5.nodaļā mēs lasām par to, kā tiek atvērts no abām pusēm aprakstīts rakstu rullis jeb opistogrāfs ar septiņiem zīmogiem, kas visdrīzāk simbolizē Dieva noteikto pasaules vēstures gaitu. Neviens – ne debesīs, ne virs zemes, ne zem zemes – nevarēja šo ārkārtīgi nozīmīgo rakstu rulli paņemt no Dieva rokas un nevienam nebija pienācīgas autoritātes atvērt tā septiņus zīmogus, kā vienīgi Jēzum Kristum.

Jēzus Kristus – pestīšanas vēstures centrālā ass

Ar zīmogu atvēršanu iesākas Atklāsmes grāmatas pravietiskais vēstījums par pasaules vēstures gaitu līdz pat Kristus otrreizējai atnākšanai un Pēdējai tiesai. Tādējādi, ar savu nāvi un augšāmcelšanos dāvājis cilvēkiem pestīšanu, Kristus tiek atklāts kā pasaules vēstures iniciētājs, īstenotājs un virzītājs pretī Dieva noliktajam mērķim. Tāpēc pasaules vēsture nevar tikt adekvāti saprasta ārpus Dieva dāvātās pestīšanas Kristū apjausmas. Var sacīt, ka pasaule nav tik daudz multiidejiska un plurālistiska, kā to mēģina iegalvot postmodernisti, cik monistiska un kristocentriska. Mūsu turpmākais apskats to ilustrēs.

Mēs redzam, ka Dieva virzītais un Svētajos Rakstos atklātais pasaules vēstures scenārijs ir saistīts ar dažādu civilizāciju veidošanos. Pasaules vēstures virzība ir civilizēta – no Ēdenes dārza līdz Jauno Jeruzalemi. Turklāt mēs saprotam, ka mūsdienu civilizācija nozīmē ne tikai kādu politiski un ekonomiski augsti organizētu kopā dzīvošanas veidu, kas izplatās plašā ģeogrāfiskā areālā un ko apvieno kopēja vēsture, reliģija un kultūra, bet arī noteiktu kopējo zināšanu un spēju progresējošu attīstību, lai tādējādi dažādās civilizācijas gara un materiālās izpausmes formās iespējami realizētos cilvēkam un visai sabiedrībai Dieva dotais potenciāls.

Ielūkojoties vēsturē vērīgāk, nevar nepamanīt, ka cik vien tālu senatnē sniedzas mūsu skats, daudzās pagātnes un tagadnes civilizācijas – gan sen izzudušās, gan vēl aizvien esošās – it kā mīņājas uz vietas. Ar visu savu augsto organizētību, kolosālo cilvēku resursu potenciālu, zināšanām, tehniskajām iemaņām, garīgumu, morāli un atšķirīgajām reliģijām un ideoloģijām tās itin kā eksistē ārpus laika. Proti, tām ir gan sava vēsture (izcelsme, izaugsme, ziedu laiki un noriets), gan noteikts ģeogrāfiskais varas izplatības areāls, taču laiks ir itin kā apstājies – šīs civilizācijas var vienu no otras šķirt gadu simti un tūkstoši, bet starp viņām nav principiālas atšķirības, vismaz tādas, ko mēs varētu saistīt ar attīstību un virzību pretī tā civilizācijas potenciāla realizācijai, ko Dievs cilvēkam devis! Tās ir kā pļavas ziedi, kas izaug, uzzied un novīst – un tā katru gadu no jauna. Ziedi ir tādi paši kā iepriekš!

Turklāt līdz noteiktam laikam valdošais vispārējs priekšstats par sākotnējo, seno “zelta laikmetu” parāda pašu seno cilvēku dzīves izjūtu, kas ir diametrāli pretēja mūsējai. Ja mēs šodien pilnīgi skaidri apzināmies, ka nekad agrāk cilvēki nav dzīvojuši tā, kā mēs dzīvojam šodien, nekad visā vēsturē civilizācijas sasniegumi un cilvēkiem sniegtie labumi nav bijuši tādi, kā šodien. Zinātne, tehnoloģijas un vispārējais dzīves līmenis neaptverami pārsniedz visu, kas vien bijis pasaules vēsturē. Senā cilvēka dzīves izjūta ir pilnīgi pretēja – nekas nesniedz līdz tam, kas reiz bija senatnē.

Šādu izpratni par civilizāciju degradāciju laika gaitā apstiprina arī Bībele. Mums labi zināmajā ķēniņa Nebūkadnecara sapņu tēlā (Dan.2) – pasaules senās lielvaras nomaina viena otru lejupejošā secībā: zelts – sudrabs – varš – dzelzs – dzelzs jaukta ar māliem. Tā vien šķiet, ka vēstures gaitā civilizācijas it kā mīņājas pie starta līnijas, bet skrējienu tā arī neuzsāk. Vēsture atkārtojas cikliski atkal no jauna, bet šī, ja tā drīkst sacīt, neproduktīvā mīņāšanās ar laiku apdzēš entuziasmu un aizvien vairāk tās nogurdina.

Kā tas kļuva iespējams, ka tieši kristīgā civilizācija ir varējusi salauzt mūžseno sālamanisko rezignāciju: Kas jau ir bijis, tas atkal būs, kas jau ir noticis, tas atkal notiks – nekā jauna nav zem saules. Saka par kaut ko: redzi, tas ir jauns! – Bet tas bija jau laikos, kas bija pirms mums. (Sal.māc.1:9-10)? Arī attiecībā uz vēsturi un civilizāciju spēkpilni parādās Jēzus vārdi: Es esmu Alfa un Omega, Pirmais un Pēdējais, Sākums un Gals! un: Redzi, es visu daru jaunu! (Atkl.22:13; 21:15) Tiešām, vēl šajā grēka pasaulē kristīgā civilizācija ir spējusi sasniegt ko pilnīgi jaunu un nebijušu!

[Pārpublicēts no SciRePrints arhīva]

Birkas: , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.