116. Kādai sirdij mums ir jābūt, vadoties pēc Dieva Vārda?


Jēzus Kristus ir dzimis jūds

Bet ir kādi jauni meli, kas par mani tikuši izplatīti: es esot sludinājis un rakstījis, ka Marija, Dieva māte, nav bijusi jaunava pirms un pēc dzemdībām, bet gan – Kristus ir dzimis no Jāzepa un vēlāk tiem dzimuši vēl citi bērni. Tad nu es esot sludinājis vēl kādu jaunu ķecerību, proti, ka Kristus ir no Ābrahāma dzimuma. Cik ļoti šie meli glaimo maniem mīļajiem draugiem, pāvesta piekritējiem! Un proti: tādēļ, ka viņi atmet Evaņģēliju, tie neko labāku nav pelnījuši, kā apmierināt savu siržu kārības, priecājoties par meliem. Bet es nevarētu likt galvu ķīlā, ka starp šiem meļiem, kuri tik lielu nozīmi piešķir Dievmātes godināšanai, atradīsies kāds, kas, no sirds ticēdams šim artikulam, varētu sacīt tādus melus un tomēr vēl palikt kristīgā ticībā.

Tomēr tie ir tik klaji meli, ka es nemaz negribētu atbildēt uz tiem. Jo šo triju gadu laikā esmu jau pieradis dzirdēt apmelojumus, ari no mūsu tuvāko kaimiņu puses; un viņi, savukārt, ari ir pieraduši pie šīs savas augstās tikumības, vairs nesarkst un nekaunas, kad viņu meli tiek atklāti, tie ļauj saukt sevi par meļiem un turpina melot; un tomēr – viņi ir paši kristīgākie ļaudis, kas gatavi izskaust ikkatru ķecerību.

Bet, ja nu citu labā esmu spiests atspēkot melus, esmu nodomājis reizē uzrakstīt ari ko derīgu, lai velti netērētu lasītāja laiku ar šīm tukšajām, garlaicīgajām piedauzībām. Tādēļ gribu uz Rakstu pamata izklāstīt cēloņus, kuri mudina mani ticēt, ka Kristus ir jūds, dzimis no jaunavas, lai gan es varbūt gribētu aicināt ari kādus jūdus nākt pie kristīgās ticības. Jo mūsu neprātīgie pāvesti, bīskapi, sofisti un mūki, šie rupjie muļķi, līdz šim pret jūdiem izturējušies tā, ka īstam kristietim būtu bijis labāk kļūt par jūdu. Un, ja es būtu bijis jūds un redzējis šos lempjus un nejēgas pārvaldām kristīgo ticību, tad es gan drīzāk būtu kļuvis par cūku, nevis par kristieti

Jo viņi ar jūdiem izrīkojušies tā, it kā tie būtu suņi, nevis cilvēki: nezinādami darīt neko citu, kā vien lamāt jūdus un atņemt viņiem mantu pēc tam. kad tika tos kristījuši; neapliecinot viņiem ne kristīgu mācību, ne dzīvi, bet gan vienīgi pakļaujot šos ļaudis pāvesta un mūku varai. Kā tad nu, redzēdami, ka jūdu mācībai ir tik stingrs pamats Rakstos, bet kristiešu mācība izrādījusies esam tukša pļāpāšana, kas Rakstus pat nepiemin, – kā gan jūdi būtu varējuši klusināt savas sirdis un kļūt par patiesi labiem kristiešiem? Es pats esmu dzirdējis no dievbijīgiem kristītiem jūdiem: ja viņi nebūtu izdzirdējuši Evaņģēlija pasludinājumu mūslaikos, tad visu mūžu tā ari paliktu jūdi kristiešu drānās. Jo viņi atzīst, ka no saviem kristītājiem un mācītājiem par Kristu neko nav dzirdējuši.

Es ceru, ka, ja pret jūdiem izturētos laipni un šķīsti pamācītu viņus, kā sacīts Svētajos Rakstos, tad daudzi no viņiem kļūtu patiesi kristieši un atkal atgrieztos pie savu tēvu, praviešu un patriarhu ticības; turpretī tagad viņi top tikai vēl vairāk izbiedēti, kad viņu lietas top atmestas, neatstājot neko no tā visa, un izturēšanās pret jūdiem vienmēr ir augstprātības un nicinājuma pilna. Ja apustuļi, kas taču ari bija jūdi. būtu tā izrīkojušies ar mums, pagāniem, kā mēs, pagāni – ar jūdiem, tad neviens no pagāniem nekad nebūtu kļuvis par kristieti. Un, ja viņi pret mums, pagāniem, izturējušies kā brāļi, tad ari mums jāizturas pret jūdiem brālīgi, ja vēlamies, lai kādi no viņiem atgrieztos, jo ari paši vēl visi neesam to izdarījuši, tādēļ būsim klusi.

Un, lai kā mēs lielītos, tomēr esam pagāni, bet jūdi ir Kristus asinsradinieki; mēs esam svaiņi un svešinieki, viņi – mūsu Kunga dzimta, Viņa radi un brāļi. Tādēļ, ja būtu jālepojas ar miesu un asinīm, jūdi stāv tuvāk Kristum nekā mēs, kā arī Sv. Pāvils saka Vēstulē romiešiem, 9.nodaļā. Pats Dievs to pierādījis ar saviem darbiem; jo nevienai pagānu tautai Viņš nekad nav parādījis tādu godu kā jūdiem. Jo no pagāniem nav cēlies neviens patriarhs, neviens apustulis, ne pravietis, un turklāt pavisam maz patiesu kristiešu nākuši no pagānu vidus. Un, lai ari Evaņģēlijs ir pasludināts visai pasaulei, tomēr nevienai citai tautai nav doti Svētie Raksti – tas ir, bauslība un pravieši -, kā vien jūdiem, kā lasām Sv. Pāvila Vēstulē romiešiem 3:2 un Ps.147:19-20.pantā: “Viņš pasludināja Jēkabam savu vārdu un Israēlam savus likumus un tiesas. Tā Viņš nav darījis nevienai citai tautai. Tādēļ tām ir svešas Viņa tiesas.”

Tā nu es lūdzu manus mīļos pāvesta piekritējus – ja viņi beidzot pagurs lamāt mani par ķeceri, lai tad nu sauc mani par jūdu. Jo es varbūt kļūšu ari par turku vai vēl ko citu, kā vien mani junkuri vēlas.

Visupirms, apsolījums par Kristu ir dots jau neilgi pēc Ādama krišanas, kad Dievs sacīja čūskai: “Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī” (1.Moz.3:15). Man šķiet, šeit ir vietā pierādīt, ka čūska runājusi, būdama velna apsēsta, jo neviens bezprāta dzīvnieks nevar būt tik gudrs, ka tas varētu runāt cilvēku valodā un saprast to, un – vēl jo mazāk – teikt un jautāt par tik augstām lietām kā Dieva pavēle, par ko čūska šeit runā; tādēļ tam noteikti bija jābūt kādam saprātīgam, ar augstu prātu apveltītam un varenam garam, kas spēj runāt cilvēku valodā un tik meistarīgi rīkoties ar Dieva pavēli, grozīt un vadīt cilvēka prātu.

Kā ir skaidrs, ka gars ir augstāks nekā cilvēks, tāpat skaidrs ari, ka šis ir bijis ļauns gars un Dieva ienaidnieks; jo tas pārkāpj Dieva pavēli un rīkojas pret Viņa gribu; tātad tas noteikti ir velns. Tā Dieva vārds par to, ka čūskas galva tiks sadragāta, teikts ari par velna galvu, nevis par čūskas galvu, jo Dievs ar šo vārdu uzrunā vienlaikus velnu un čūsku kā vienu būtni; tādēļ tas sacīts par viņu abu galvām. Bet velna galva ir viņa vara, ar kuru tas valda, tas ir, grēks un nāve, caur kuru velns pakļāvis sev Ādamu un visus Ādama bērnus.

Tā kā viņam jāsadragā velna vara, grēks un nāve, jo visi cilvēki ir pakļauti velnam caur grēku un nāvi, tādēļ šis sievas dzimums nevar būt parasts cilvēks, tātad šim cilvēkam noteikti jābūt bez grēka. Bet cilvēka daba sevī nenes šādu dzimumu jeb augli, jo, kā jau sacīts, tā visa ir pakļauta velnam grēka dēļ. Kā gan tas var notikt? Šim sievas dzimumam ir jābūt bērnam, kas dabīgi piedzimis sievai; citādi viņš nevarētu būt sievas dzimums, nedz saukties šai vārdā. Turpretī cilvēka daba un dzimšana nespēj dot šādu dzimumu, kā ari sacīts iepriekš. Tā nu paliek viena vienīga iespēja: ka šis dzimums ir gan patiesi sievas dēls, taču nevis dabīgā veidā nācis no sievas, bet gan -caur īpašu Dieva darbu, tā, lai piepildītos Rakstu vārds, ka Viņš ir vienīgi sievas un nevis vīra dzimums, kā Rakstos skaidri atklāts, ka tas būs sievas dzimums.

Tā nu šeit pirmo reizi Dieva vārdā šī bērna māte tiek apzīmēta kā jaunava, izsakot to, ka viņa gan patiesi ir īsta māte un tomēr – viņai jātop grūtai un jādzemdē tikai no Dieva, pārdabiskā veidā, bez vīra, lai viņas bērns būtu īpašs cilvēks – bez grēka un tomēr ar miesu un asinīm, kādas ir visiem pārējiem cilvēkiem; bet tas nevarētu notikt, ja bērns būtu ieņemts no vīra kā pārējie cilvēki, – tādēļ ka miesa ir samaitāta kārībās, tās dabīgais darbs nevar notikt bez grēka, un sieva, kas caur miesas darbu apaugļota un tapusi grūta, nes arī miesīgu un grēcīgu augli. Sv. Pāvils Ef.2:3 par to saka: pēc savas dabas mēs visi esam Dieva dusmības bērni.

Šis vārds tad nu ir pats pirmais Evaņģēlijs virs zemes. Jo, kad Ādams un Ieva, velna pavedināti, bija krituši un Dievs saucis viņus tiesas priekšā, kā lasām 1.Moz.3:9, viņi stāvēja nāves briesmās un elles šausmās, redzēdami, ka Dievs nostājas pret viņiem un nolād tos, tā ka viņi labprāt būtu bēguši un tomēr – nevarēja izbēgt. Ja Dievs būtu atstājis viņus šajās bailēs, tie pavisam drīz būtu krituši izmisumā un miruši. Bet, kad pēc šī šausmīgā soda Dievs teica mierinājuma vārdu – ka no sievas sēklas Viņš uzcels dzimumu, kas sadragās čūskas galvu,- cilvēku gars atkal tapa atspirdzināts, viņi smēlās mierinājumu šajā vārdā un ieguva stingru ticību uz gaidāmo svētīgo sievas dzimumu, kuram būs lemts sadragāt čūskas galvu – grēku un nāvi, kas viņus pašus bija satriekusi un pazudinājusi.

Šo Evaņģēliju tēvi ir sludinājuši un turējuši kopš Ādama laikiem, tādā kārtā arī atzīdami un ticēdami uz šo gaidāmo sievas dzimumu, un tātad – caur ticību viņi turējās pie Kristus gluži tāpat kā mēs; arī viņi ir bijuši īsti kristieši kā mēs; kaut ari viņu laikos Evaņģēlijs vēl nebija tapis visai pasaulei pasludināts, kā tam bija jānotiek pēc Kristus atnākšanas, bet šis vārds palika dievbijīgajiem tēviem un viņu pēcnācējiem līdz Ābrahāmam.

Apsolījums par Kristu ir dots ari Ābrahāmam 1.Moz.22:18, kur Dievs runā: “Un, tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas..”. Ja visiem pagāniem jātop svētītiem, tad skaidrs, ka citādi tie visi ir bez svētības un nolikti zem lāsta, izņemot vienīgi šos Ābrahāma pēcnācējus. Bet tas nozīmē, ka cilvēka daba spēj turpināt vienīgi nolādēto cilti un nes augļus, kam nav svētības, citādi nebūtu vajadzīgs, lai visas tautas taptu svētītas caur Ābrahāma dzimumu. Kas saka “visi”, tas neizslēdz nevienu. Tādēļ it visi, izņemot Kristu, ir nolādēti, grēkos un nāvē pakļauti velna varai, visi, kas ir cilvēku dzemdināti.

Bet Dieva māte šeit tiek parādīta kā šķīsta jaunava. Dievs nevar melot, tādēļ ir jānotiek tā, ka Kristus nāk no Ābrahāma pēcnācējiem, tas ir, manto viņa miesu un asinis kā visi Ābrahāma bērni. No otras puses, tā kā Viņam jākļūst par svētītu dzimumu, kuram būs svētīt visus pārējos, Viņš nevar būt vīra radīts. Jo šādi bērni, kā sacīts, nevar tapt ieņemti bez grēka – samaitātās un saindētās miesas dēļ, kura nespēj izdarīt savu darbu bez indes un grēka.

Tā nu vārds, kurā Dievs apsola Kristu Ābrahāma pēcnācējiem, prasa, lai Kristus būtu dzimis no sievas kā viņas īstais bērns. Jo Viņš nav radīts no zemes kā Ādams, nedz arī no Ādama kā Ieva; bet Kristus nāk kā sievas bērns un ir no viņas dzimuma. Jo zeme nebija dabīga sēkla Ādama miesai, tāpat Ādama riba nebija dabīga sēkla Ievas miesai; bet jaunavas miesa un asinis, no kā arī visas citas sievas dzemdē bērnus, bija dabīga sēkla Kristus miesai, un tā bija cēlusies no Ābrahāma pēcnācējiem.

No otras puses, vārds, kurā Dievs apsola savu svētību Kristū visām pagānu tautām, nepārprotami saka, ka Kristus nevar nākt no vīra jeb caur vīra darbu. Jo miesas darbs, kas ir zem lāsta, nekādi nav savienojams ar to, kas ir svētīts un pati svētība. Tātad šim svētītajam auglim jābūt tikai sievas miesas auglim, bet ne vīra; lai arī šī pati sievas miesa cēlusies no vīra, jā, arī no Ābrahāma un Ādama, tā ka šī māte ir jaunava un tomēr – īsta māte; viņa kļūst māte ne caur dabīgo spēku, bet vienīgi caur Svēto Garu un Dieva spēku.

Šie vārdi ir bijuši Evaņģēlijs no Ābrahāma līdz Dāvidam, arī līdz Kristum, un, lai gan īss ir šis izteikums, tas ir patiess Evaņģēlijs, kas caur tēviem vēlāk brīnišķīgi tapis saglabāts un mācīts – gan rakstot, gan sludinot. Daudzi tūkstoši sprediķu sacīti par šo vārdu, un neskaitāmas dvēseles caur to atgriezušās. Jo tas ir dzīvs Dieva vārds, uz kuru ticējis Ābrahāms līdz ar visiem saviem pēcnācējiem, un caur to viņi tikuši atpestīti no grēkiem, nāves un visas velna varas, kaut ari šis vārds vēl nebija atklāti pasludināts visas pasaules priekšā – kā noticis pēc Kristus atnākšanas, bet palicis tēvu un viņu pēcnācēju vidū.

Bet šeit uzlūkosim aplamos Dievmātes godinātājus: kālab tie tik stingri turas pie Marijas jaunavības? Uz šo jautājumu viņi patiesi nevarētu atbildēt. Jo neprātīgie elku kalpi nedara neko vairāk, kā vien godina Dieva māti, ceļ viņu slavas augstumos jaunavības dēļ, pat padarīdami to par elku. Bet Svētie Raksti šo jaunavību nav cildinājuši Marijas dēļ; un viņa ari saglabājusi jaunavību ne sevis dēļ; jā, nolādēta būtu šī un jebkura jaunavība, kur tā pastāvētu sevis dēļ un neko labāku nespētu dot, kā vien slavu un labumu pati sev.

Turpretī Gars cildina šo jaunavību tādēļ, ka tā bijusi nepieciešama, lai ieņemtu un dzemdētu svētīto augli. Jo citādi no samaitātas miesas tāds svētīts auglis nevarētu nākt, kā vien – caur jaunavu. Tā nu šī liegā jaunavība ir kalpojusi gluži svešādā veidā – Dievam un nevis sev pašai par godu. Un, ja būtu varējis notikt, ka Kristus nāktu parastā veidā no sievas, tad Dievs nebūtu izvēlējies jaunavu; tādēļ ka jaunavība ir pretēja iestādītajai dabiskajai kārtībai un senlaikos bauslībā bijusi nolādēta; un nu tā top cildināta vienīgi tādēļ, ka miesa ir saindēta un tās daba nevar dot savu augli bez nolādētiem darbiem.

Tālāk redzam ari, ka Sv. Pāvils Dieva māti nesauc par jaunavu, bet gan tikai par sievu, teikdams Gal.4:4: “..Dievs sūtīja savu Dēlu, dzimušu no sievas..”. Ne tādēļ, ka apustulis būtu gribējis sacīt, it kā Marija nebūtu jaunava, bet gan – viņš vislabākajā veidā cildina viņas jaunavību, izteikdams tās īsteno godu; tas ir, it kā viņš sacītu: šī piedzimšana ir tikai no sievas, ne no vīra, proti, ka sievai ir bijis viss, kas vajadzīgs, lai ieņemtu, dzemdētu, zīdītu un izlolotu bērnu – paveiktu to, ko neviens vīrietis nevar darīt; tādēļ, ka jaundzimušais ir tikai sievas bērns, viņai, bez šaubām, jābūt jaunavai.

Raksti neko nesaka par Marijas jaunavību pēc dzemdībām, tomēr svētuļi par to raizējas tik ļoti, it kā tā viņiem būtu pati nopietnākā lieta, no kā atkarīga viņu pestīšana; bet, ja tā, tad taču pietiktu uzskatīt, ka viņa palikusi jaunava arī pēc dzemdībām, jo Raksti neko par to nesaka, un, bez šaubām, nevajadzētu nevienu tik ļoti iebiedēt, ka bez Rakstu pamata, savā paša prātā uzdrošinātos apgalvot, ka viņa nav palikusi jaunava. Bet Raksti paliek pie tā, ka Marija ir bijusi jaunava pirms un līdz dzemdībām. Jo tik ilgi viņas jaunavība bija nepieciešama Dievam, lai Viņš varētu mums dot apsolīto dzimumu, kas ir bez grēka.

Trešais vārds ir sacīts Dāvidam 2.Sam.7:12-14: “Kad tavs laiks būs piepildījies un tu dusēsi līdz ar saviem tēviem, tad Es uzcelšu tavu dzimumu pēc tevis, kas nāks no tavām miesām, tam Es nostiprināšu viņa valstību. Un tas uzcels namu Manam vārdam, un Es nostiprināšu Viņa valstības troni uz mūžīgiem laikiem. Es viņam būšu par tēvu, un Viņš Man būs par Dēlu.”

Šie vārdi nevar būt sacīti par Salamanu. Jo Salamans nav nācis no Dāvida un nav dzimis pēc viņa nāves. Tāpat arī pēc Salamana (kas bija jau dzimis un tapis par ķēniņu Dāvida laikā) Dievs nevienu nav saucis par savu Dēlu, nedz devis kādam savu valstību vai licis uzcelt sev namu. Tādēļ tas viss ir sacīts par Kristu. Taču, tā kā šī Rakstu vieta ir pārāk plaša un prasa daudz paskaidrojumu, pašalaik atstāsim to. Jo šeit būtu nepieciešams norādīt, ka Kristum tai pašā laikā jābūt tikai sievas dzimumam, lai Viņš taptu saukts par Dieva Dēlu, kas nevarētu un ari nedrīkstētu nākt no nolādēta miesas darba.

Ceturto apsolījumu lasām Jes.7:14: “..Tas visuvarenais Kungs pats jums dos zīmi: redzi, jaunava kļūs grūta un dzemdēs dēlu..”. Tas nevar būt sacīts par kādu jaunavu, kurai vēl tikai jākļūst par līgavu. Jo kas gan tā būtu par varenu zīmi, ka jaunava pēc gada kļūs grūta, ja šāds dzīves dabīgais gājums ik dienas ir mūsu acu priekšā? Tādēļ, ja tai jābūt Dieva zīmei, tad šis notikums būs īpašs un dižens, tāds, kas neiekļaujas dabīgajā dzīves gājumā – tā notiek allaž, ja Dievs dara zīmes.

Šeit nelīdz ari tas, ka jūdi mēģina izvairīties, atrunādamies: šī zīme esot jāuzlūko tā, ka Jesaja runā par dēlu, nevis par meitu. Tādējādi zīme nebūtu attiecināma uz jaunavu, bet gan – uz pravieti Jesaju, it kā viņam ticis atklāts, ka jaundzimušais nebūs meita. Tā nu tekstam par Jesaju vajadzētu skanēt šādi: redziet, Dievs pats jums dos zīmi, proti, atklās Jesajam, ka jaunā sieva gaida dēlu un nevis meitu. Bet tas ir bērnišķīgi un apkaunojoši.

Bet Dieva vārds vareni parāda, ka zīme notiek pie šīs sievietes un skaidri saka: tā būs zīme, ka viņa taps grūta un dzemdēs dēlu. Bet tā nav nekāda zīme, ja kāda sieva ir grūta, vai tā būtu Ecēhiēla māte vai kāda cita sieva, lai nu kā jūdi to skaidrotu, bet gan – tam jābūt kaut kam jaunam un gluži citādam, īpašam un lielam Dieva darbam, ka šī sieva ir grūta; zīme ir tieši tā, ka viņa top grūta. Nedomāju, ka kāds jūds būtu tik neizglītots, lai domātu, ka Dievam nepietiek spēka darīt tā, ka jaunava dzemdētu bērnu, jo viņiem taču jāatzīst, ka Viņš radījis Ādamu no zemes un Ievu no Ādama, kas taču prasīja ne mazāk varenu spēku.

Bet viņi apgalvo, ka ebreju valodā šai vietā nav sacīts: jaunava taps grūta, bet gan lietots vārds עלמה. Vārds “jaunava” ebreju valodā ir nevis עלמה, bet gan בתולה Ar vārdu עלמה apzīmē jaunu meitu. Tad nu šāda jauna meita varot būt sieva un bērna māte.

Kristiešiem viegli rast atbildi Mt.1:22-23 un Lk.1:31, kur abās vietās Jesajas vārdi attiecināti uz Mariju un vārds עלמה tulkots kā “jaunava”, un šiem Evaņģēlija vārdiem jātic vairāk nekā visai pasaulei, nerunājot nemaz par jūdiem. Pat tad, ja ari eņģelis no debesīm sacītu, ka vārds עלמה nenozīmē “jaunava”, mēs tomēr nedrīkstētu tam ticēt Jo Dievs Svētais Gars ir runājis caur Mateju un Lūku un mēs esam pārliecināti, ka Viņš labi saprot ebreju valodu un vārdus.

Bet, tā kā jūdi nepieņem evaņģēlistus, pret viņiem mums jāizturas citādi un visupirms šeit jāsaka, kā jau minēts, ka nevar runāt par brīnumu, nedz zīmi, ja jauna sieva top grūta; tad jau ar pilnām tiesībām varētu izsmiet pravieti Jesaju un sacīt: kādas sievas tad lai taptu grūtas, ja ne jaunās? Vai tu esi piedzēries? Vai ari tev šķiet tik savādi, ka jauna sieva gaida dēlu? Tādēļ šāda jūdu atbilde nav nekas vairāk, kā tikai aizstāvēšanās, lai nevajadzētu klusēt.

No otras puses, lai ari būtu tā, ka vārds בתולה un nevis עלמה nozīmētu “jaunava”, tomēr visa šī atrunāšanās ir tikai tukši, veltīgi aizstāvēšanās vārdi. Jo šie jūdi tikai izliekas nezinot, ka nekur Svētajos Rakstos vārds עלמה nav lietots, runājot par nevainību zaudējušu sievieti, to taču viņi labi zin, ka šai vārdā it visur tiek saukta jauna meita, kas nav zaudējusi nevainību, nav grēkojusi ne ar vienu vīrieti, tā, kas patiesi saucama par jaunavu, kā arī Sv. Matejs un Lūka tulko Jesajas vārdus.

Un, ja nu viņi tā cīnās par vārdiem un tik stingri turas pie burta, mēs varam pieļaut, ka בתולה un עלמה ir divi atšķirīgi vārdi. Taču ar to viņi vēl nebūs izcīnījuši neko vairāk, kā vien to, ka šī sieviete minētajā vietā nosaukta nevis par jaunavu, bet citā vārdā, kas ari nozīmē to pašu – sievieti, kura vēl ir jauna un nevainīga. Tad nu sauciet, kā gribat, viņa tomēr ir jaunava. Bet ir bērnišķīgi un apkaunojoši tā žonglēt ar vārdiem, ja to nozīme ir vienāda.

Labi, ja jūdiem tā tīk, ja mulsina vārds “jaunava” (vācu “Jungfrau“), varam tulkot Jesajas vārdus nevis: “Redzi, jaunava taps grūta”, bet: “Redzi, meita (vācu “Magd“) taps grūta”. Ari vācu valodā vārds “Magd” apzīmē jaunu sievieti, kas ar godu nēsā savu vainagu, ka par viņu saka: tā ir vēl meita, nevis sieva,- lai ari šie divi vārdi neskan vienādi; tā ari ebreju valodā vārds elem apzīmē jaunekli, kuram vēl nav sievas, un עלמה – meitu, kam vēl nav vīra; tā nav vis kalpone, bet meita, kura vēl ir vainagā. Tāpat Mozus māsa (2.Moz.2:8) un Rebeka (1.Moz.24:16) tiek nosauktas vārdā עלמה, jo viņas bija vēl jaunavas.

Ja nu es vācu valodā teiktu: Hanss ir saderinājies ar šo meitu, un kāds gribētu sacīt: tad jau viņš saderinājies ar jaunavu, ikviens pasmietos par šādu veltīgu vārdu cīņu, kur kāds negrib ļaut lietot vienu no abiem vārdiem, kas izsaka vienu un to pašu. Gluži tāpat ir, ja ebreju valodā jūdi spriež par šiem Jesajas vārdiem, sacīdami: Jesaja nelieto vārdu בתולה, bet gan – עלמה . Lai nu paliek uz viņu pašu sirdsapziņas, vai tas tā ir. Lai viņi saka, ko grib – בתולה vai עלמה, – tomēr Jesaja runā par meitu, kas ir precību gados un vēl vainagā, tieši tāda, kuru vācu valodā saucam vārdā “Magd“. Tādēļ par Dievmāti var sacīt ari “šķīstā meita”, tas ir, šķīstā עלמה.

Un arī tad, ja es pats būtu varējis pamācīt Jesaju, ko teikt, viņš būtu sacījis tieši tā, kā ir sacījis – nevis בתולה, bet עלמה. Jo vārds עלמה šeit iederas labāk nekā בתולה. Ari vācu valodā skan skaidrāk, ja saku: “redzi, meita (Magd) ir grūta”, nekā, ja sacītu: “redzi, jaunava (Jungfrau) ir grūta”. Jo “Jungfrau” ir plašākas nozīmes vārds, kas tikpat labi var apzīmēt piecdesmit, sešdesmit gadu vecus sievieti, kas nespēj dzemdēt bērnus. Bet “Magd” saka tieši par jaunu sievieti, kas ir precību gados, spēj dzemdēt bērnu, bet ir vēl nevainīga, tā ka šis vārds ietver sevī ne vien jaunavību, bet ari jaunību un miesas auglīgumu.

Tā nu skaidrs, ka Jesajas tekstu vācu valodā vispareizāk būtu tulkot šādi: “Siehe, eine Magd geht schwanger” (Redzi, meita ir grūta). To, ka ebreju valodā lietoti šie paši vārdi, nenoliegs jūds, kas citādi saprot vācu un ebreju valodas. Jo, mēs, vācieši, nesakām vis concepit, sieva ir ieņēmusi,- sludinātāji ir mēģinājuši tā tulkot šos latīņu vārdu, – vācietis savā mātes valodā saka: sieva ir grūta.

Bet šai vietā ebreju valodā lasām nevis: “redzi, meita taps grūta” – it kā viņa vēl tāda nebūtu; bet gan: “redzi, meita ir grūta” – viņa jau nes augli savā miesā, un tomēr vēl ir jaunava. Uzlūko pravieti, redzi, cik viņš ir pārsteigtrs, redzēdams savā priekšā jaunavu, kas nēsā bērnu savās miesās, pirms vēl pazinusi vīru; viņai gan bija lemts iziet pie vīra, taču, pirms tas notiek, viņa jau ir māte. Tā ir gan neparasta brīnuma zīme.

Tā Sv. Matejs par šo apsolījumu saka: “kad Viņa māte Marija bija saderināta ar Jāzepu, notika, pirms tie nāca kopā, ka viņa kļuva grūta no Svētā Gara” (Mt.1:18).

Kas gan cits ar to ir izteikts, ja ne šis brīnums: viņa bija jauna meita, kas nebija vēl atzinusi vīru un tomēr būtu spējusi to darīt, bet, pirms vēl atzinusi vīru, tā bija jau grūta? Tā ir brīnumaina lieta, jo neviena meita netop grūta, pirms nākusi kopā ar vīru; evaņģēlists uzlūkojis šo jaunavu tāpat kā pravietis un rāda viņu mums kā brīnumu un zīmi.

Šeit jāatspēko arī nepareizu izpratni, kuru daži izteikuši, pamatodamies uz Mateja vārdiem: “..notika, pirms tie nāca kopā, ka viņa kļuva grūta..”. Viņi skaidro to tā, it kā evaņģēlists teiktu: pēc tam Marija nāca kopā ar Jāzepu kā katra sieva un pārgulēja ar viņu, bet, pirms tas notika, viņa jau bija grūta – ne no Jāzepa. Tālāk 25. pantā lasām: “Un viņš to neatzina, līdz kamēr viņa bija dzemdējusi dēlu..”. To viņi skaidro, it kā evaņģēlists sacītu: Jāzeps atzina Mariju, taču tikai pēc tam, kas viņa bija dzemdējusi pirmdzimto dēlu. Šim uzskatam piekritis Helvīdijs un to nosodījis Sv. Hieronīms.

Jo šādas miesīgas pārdomas nesaistās ar evaņģēlistu uzskatiem. Kā jau sacīts, evaņģēlists, tāpat kā pravietis Jesaja, grib rādīt un pasludināt ikvienam šo lielo brīnumu, šo tik neparasto lietu, ka jaunava top grūta, pirms tā nākusi kopā ar vīru un vīrs viņu nav atzinis, pirms tā dzemdējusi dēlu, kuru tā jau nēsājusi savā miesā, pirms vīrs viņu atzinis.

Tātad šie evaņģēlista vārdi nepavisam neattiecas uz to, kas noticis pēc dzemdībām, bet gan runā tikai par to, kas bijis pirms Kristus piedzimšanas. Jo gan pravietis, gan evaņģēlists, tāpat arī svētais Pāvils runā par jaunavu tikai līdz tam brīdim, kad tā devusi augli, kura dēļ viņai jābūt jaunavai. Tālāk viņi runā tikai par šo augli un nestāsta, kas noticis ar māti. Tā nu no šiem vārdiem nevar izdarīt secinājumu, ka Marija pēc dzemdībām kļuvusi par sievu, tādēļ mēs nevaram to sacīt, nedz ari tam ticēt. Jo Dieva vārds norāda tikai uz brīnumu, ka Marija tapusi grūta un dzemdējusi, pirms nākusi kopā ar vīru.

Ari vienkāršā valodā mēdz izteikties šādā veidā, kā, piemēram, ja es sacītu: faraons neticēja Mozum līdz pat tam brīdim, kad noslīka Sarkanajā jūrā. No šiem vārdiem nevar secināt, ka faraons būtu sācis ticēt, kad bija noslīcis, bet gan – gluži pretēji – viņš tā ari nekad nesāka ticēt. Tāpat, ja Matejs saka, ka Jāzeps neatzina Mariju, līdz viņa bija dzemdējusi dēlu, nevar secināt, ka pēc tam viņš to atzinis, bet gan – gluži pretēji – ka viņš nekad nav viņu atzinis.

Tāpat: Sarkanā jūra gāzās pār faraonu, pirms viņš bija iznācis no tās. No tā neizriet, ka faraons būtu iznācis no jūras pēc tam, kad tā sakļāva savus ūdeņus pār viņu, bet drīzāk gan tas, ka faraons no jūras neiznāca. Tāpat, kad Marija saka: “..notika, pirms tie nāca kopā, ka viņa kļuva grūta no Svētā Gara” (Mt.1:18), nevaram secināt, ka pēc tam Marija gulējusi ar savu vīru, bet gan drīzāk gan – ka viņa to nav darījusi.

Šādā pat veidā Svētie Raksti runā 110.psalmā 1.pantā: ‘Tā Kunga vārds manam kungam: “Sēdies pie manas labās rokas, tiekam Es lieku tavus ienaidniekus par pameslu tavām kājām.”" Tas nenozīmē, ka Kristus nesēdētu pie Tēva labās rokas pēc tam, kad Viņa ienaidnieki ir likti pie Viņa kājām. Tāpat 1.Moz.28:15 lasām: “..Es tevi neatstāšu, līdz būšu piepildījis visus solījumus, kādus Es esmu devis.” Dievs nav atstājis viņu ari pēc tam, kad šie apsolījumi ir piepildīti. Un Jes.42:4: “Viņš nepagurs un nekritīs, kamēr viņš nenodibinās taisnību virs zemes.” Un līdzīgu vārdu ir vēl daudz; tā nu redzam, ka Helvīdija pļāpāšanai nav pamata, turklāt viņš nav ievērojis un cienījis ne Svētos rakstus, nedz ari parasto valodu.

Ar to šoreiz pietiktu, lai būtu gana stingri pierādīts, ka Marija ir šķīsta jaunava un Kristus no Ābrahāma dzimuma patiess jūds. Jo, lai arī šeit varētu minēt vēl citas Rakstu vietas, tomēr šīs ir pašas skaidrākās. Turklāt, ja kāds netic vienam dievišķās Majestātes vārdam, jādomā, ka viņš neticēs ari nevienam citam, mazāk skaidram vārdam.

Tā nu neviens nevar apšaubīt, ka Dievam nav eiespējami darīt jaunavu grūtu bez vīra, tādēļ ka Viņš radījis visas lietas no nekā. Tālab jūdiem nav pamata to noliegt, jo viņi atzīst Dieva visvarenību un Jesaju kā pravieti.

Turpinājums sekos »



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.