353. Kas bauda Vakarēdienu sev par labu?


Jēzus jūdu avotu gaismā

No vienas puses, jūdu tradicionālo attieksmi pret Jēzu ir noteikuši atsevišķi paziņojumi Talmudā, kas rakstītu formu ieguva starp 200.-500.gadu, un, no otras puses, polemiskais darbs “Pārskati pār Jēzu”. Pēdējais ir pazīstams arī ar nosaukumu “Krustā sistā darbi”.

Jēzus jūdu avotu gaismā


“Pārskati pār Jēzu” parādījās ne agrāk kā V gadsimtā un pēc tam ebreju un jidiša versijās izplatījās jūdu zemnieku vidū. Pat jūdu zinātnieki nevar noteikt tā vēsturisko pamatu; no sākuma līdz beigām tā ir tikai leģenda. Vairums kritiķu to uzskata par radušos VIII gadsimta Itālijas un XI gadsimta krusta karu troksnī, kad plaši izplatīta bija jūdu vajāšana. Tomēr Kairā ir atrasti papirusa fragmenti aramiešu valodā, ko varētu uzskatīt par senākām leģendas versijām. Jūdu profesors Jozefs Klausners izdarīja lielu pakalpojumu savai tautai, grāmatā “Jēzus no Nacaretes” liecinādams, ka šīm polemiskajām anekdotēm nav vēsturiskas vērtības. Tomēr gan slavenais ateists Voltērs, gan arī citi tās uzskatīja par autentiskiem Jēzus dzīves pārskatiem. Agrāk es vienmēr domāju, ka šīs leģendas zina tikai Austrumeiropas jūdi, līdz kāds arābu izcelsmes vīrs man pastāstīja, ka dzirdējis tās bērnībā. Tomēr, neskatoties uz tajās ietverto zaimošanu, tās viņu ietekmēja tā, ka visbeidzot noveda līdz sadraudzībai ar kristiešiem.

“Pārskati pār Jēzu” stāsta, kā Jānis, dievbijīgs vīrs, kas labi zināja Toru un bija no Dāvida nama, bija saderinājies ar kautrīgu un cienījamu kaimiņu atraitnes meitu Mirjamu, kas bija cēlusies no Bētlemes. Tomēr Mirjamā bija iemīlējies arī lempīgais, bet ārēji glītais Pandera. Kādā sabata naktī viņš ieradās pie Mirjamas tās perioda laikā un viņu izvaroja. Mirjama domāja, ka tas ir viņas topošais vīrs, un pēc bezcerīgas cīņas padevās, ļoti pārsteigta par līdz šim dievbijīgā līgavaiņa uzvedību. Kad ieradās īstais līgavainis Jānis, viņa atklāja savas dusmas. Viņš tūlīt sāka turēt aizdomās Panderu un izstāstīja par visu rabīnam Šimonam Ben Šetaham. Mirjama kļuva grūta, un Jānis, zinādams gan to, ka tas nav viņa bērns, gan arī to, ka nespēj pierādīt, kurš ir vainīgais, aizbēga uz Babiloniju.

Galvenā stāsta tēma ir par to, ka Yeshu, kā šķiet, no Tempļa vissvētākās vietas nozaga Shem ha-Mephorash - Dieva vārdu, “kuru nevajag izrunāt”, un ar tā palīdzību darīja brīnumus. Bet “Jūda, vīrs no Keriotas”, kas piedāvājās nodot Yeshu tautas vadoņiem, arī tādā pašā veidā nozaga “neizrunājamo vārdu” un veica tos pašus brīnumus. Kairas fragments aramiešu valodā stāsta, ka Yeshu un Jūda “lidoja gaisā”. Jūda lidoja augstāk nekā Yeshu un lika viņam krist, jo “apšļāca viņu ar savu sēklu, no kā abi kļuva nešķīsti un nokrita zemē”. Šis pretīgais nostāsts atgādina Balaamu, kurš noveda Israēlu netiklībā un kuram sods, pēc Talmuda vārdiem, bija tāds, ka “viņu piesprieda iemest katlā ar vārošu spermu”. Vārds “Yeshu”, ņemot tā saknes burtus par citu vārdu pirmajiem burtiem, tiek skaidrots ar nozīmi Yimmah SHmô Vezichrô – “lai tiek izdzēsts viņa vārds un visas atmiņas par viņu”.

Pēc tam mums tiek stāstīts, kā Yeshu Tibērijā tika apcietināts, bet izbēga un devās uz Antiohiju un Ēģipti, lai iemācītos vēl vairāk burvestību. Atgriezies Jeruzālemē, viņš vēlreiz gribēja nozagt Dieva slepeno vārdu, ko pa to laiku bija aizmirsis. Jehuda (Jūda) par to informēja Jeruzālemes gudros un sacīja, ka nometīsies ceļos viņa priekšā, lai viņi to atšķirtu no mācekļiem, kas bija ģērbti tādas pašas krāsas drēbēs. Un tā Yeshu tika sagūstīts un notiesāts uz pakāršanu dienā pirms Pashā, piektdienā.

Kad viņš bija apglabāts, dārznieks Jehudi paņēma un paslēpa ķermeni sava dārza grāvī. Nevarēdami vairs to kapā atrast, mācekļi pastāstīja ķēniņienei Helēnai, ka viņš ir augšāmcēlies no mirušiem, un tāpēc viņa gribēja nodot nāvē visus Israēla gudros. Tomēr rabīns Tanhuma (Bar Abba) ar Svētā Gara palīdzību ķermeni atrada, tad piesēja zirgam pie astes un aizvilka pie ķēniņienes. Bet tik un tā Yeshu mācekļi izplatīja evaņģēliju par viņu pagāniem. Pie mācekļiem piederēja 12 apustuļi, kas bija dedzīgi jūdu vajātāji.

Mēs varam redzēt, ka “Pārskati pār Jēzu” nekādi nesaskan ar vēsturi. Rabīns Šimons Ben Šetahs dzīvoja Aleksandra Janeja laikā (126.-76 gada pirms Kristus). Talmuds viņu parāda kā cietsirdīgu vīru, kurš spēja pavēlēt vienā dienā Aškelonā piesist krustā 80 sievietes, kas bija apsūdzētas par burvestībām. Tad nu tas bija labs iemesls viņu padarīt par Yeshu maģisko spēju liecinieku. Rabīns Tanhuma, kas tika uzskatīts par “Midrash zīmogu”, darbojās ap 350.-375.gadu. “Ķēniņiene Helēna” acīmredzot attiecas uz Konstantīna Lielā māti kristieti, kura apmeklēja Svēto Zemi un kurai bija milzīga ietekme uz dēlu. Mirjamas līgavainis Jānis šķietami atspoguļo Jāņa Kristītāja darbību. Talmuds norāda uz Yeshu kā Ben Pandera – “Panderas dēlu”, un arī tā lappusēs mēs atrodam pretīgo stāstu par “apšļākšanu”, ko stāsta “Pārskati pār Jēzu”: līdzīgs sods ir jāsaņem tiem, kas “zaimo gudro vārdus”. Senā necenzētā tekstā “Yeshu” tiek pieminēts šādā kontekstā. Kaut arī Talmuds attēlo Yeshu kā tādu, kam ir mūžīgā dzīvība, tomēr konflikts starp baznīcu un sinagogu bieži vien ir izraisījis netaktisku komentāru rašanos, kas atrodami abu pušu senajos rakstos; antisemītiskā noskaņa atklājas, piemēram, dažos katoļu rakstos, ortodoksālajā lūgšanu literatūrā un Lutera polemiskajos darbos. Mums nevajadzētu mēģināt izskaistināt to, kur ir vainīgi kā pagāni, tā jūdi.

Jēzus Talmudā tiek pieminēts reti un ar lielām atstarpēm. Lai salīdzinātu Jaunās Derības vārdus un Talmudā atrodamās tradīcijas, vajadzētu kaut ko pastāstīt par Talmuda raksturu un izcelsmi.

Pēc otrā Tempļa sagraušanas 70.gadā radās briesmas, ka varētu aiziet bojā jūdu garīgais mantojums. Lai no tā izvairītos, rabīns Johanans Ben Zakkai, kuru viņa skolnieki zārkā slepus iznesa no aplenktās Jeruzālemes, nekavējoties uzsāka sapulcināt mācītos farizejus Jabnā, kas labāk ir pazīstama kā Jamnija. Toru viņš izklāstīja vecaja Hillela un Gamaliēla tolerantajā garā. Ar romiešu piekrišanu viņi nodibināja Lielo Padomi, kas darbojās likumīgi kā Augstākā tiesa, un vienlaicīgi sāka apkopot “tēvu tradicionālos priekšrakstus”. Drīz pēc tam sekoja rabīns Akiba, kurš līdz pat nāvei 135.gadā šo tradicionālo materiālu sakārtoja zem dažādiem virsrakstiem. Šo darbu turpināja viņa skolnieks rabīns Meirs, līdz kamēr rabīns Jūda, kas pārstāv ceturto paaudzi pēc Hillela, pabeidza MISHNA apkopošanu. Tajā pašā laikā tika apkopots TOSEPHTA, kas “papildina” zinātnieku paziņojumus pirmajos divos kristietības gadsimtos. Šim Tannaim periodam sekoja Amoraim, kas ilga līdz 500.gadam. Šajā 300 gadu periodā gan Babilonijā, gan Palestīnā tika sastādīts GEMARA, kas “pabeidz” un noved līdz slēdzienam tradīciju salikumu. Mishna un Gemara kopā ir pazīstami kā Talmud jeb “mācība”. Jeruzālemes Talmuds – Israēla zemes mācības – tika apkopots uz 350. gadu, kamēr milzīgā Babilonijas Talmuda 12 sējumi nebija pabeigti līdz 500.gadam. Kad mēs salīdzinām Talmuda zinātnieku vārdus ar Kristus mācībām, vienmēr vajag noskaidrot, kuru periodu katrs zinātnieks pārstāv.

Talmuds par Jēzu runā salīdzinoši maz. Tas labāk sniedz bagātīgas instrukcijas, kā izturēties “pret tiem, kas tic Nacarietim Jēzum” – tā ir vārda Min, kas ir saīsinājums no Ma’aminei Jeshûạ ha-Notsri, vispārēja interpretācija. Talmuds runā par to, kā “Nacarietis Yeshu” darīja brīnumus un maldināja cilvēkus; viņš zaimoja mācītos vīrus, kuri izskaidroja Toru farizeju garā; viņam bija pieci mācekļi; viņš sacīja, ka ir nācis nevis piepildīt, bet iznīcināt bauslību; viņu piesita krustā Pashā priekšvakarā kā kūdītāju uz nacionāliem nemieriem; mācekļi viņa vārdā dziedināja slimos. Uz evaņģēlijiem Talmudā tiek norādīts kā uz “grēcīgiem rakstiem”. Daži rabīni uzskatīja, ka tie būtu jāsadedzina; citi domāja, ka Dieva vārdu pirms sadedzināšanas vajadzētu izņemt. Jūdu zinātnieki uzsver, ka Talmuda kritika parasti nevēršas pret Jēzus personu: Viņu uzskata par jūdu, un pat diskusijā par krustā sišanu tiek atzīts, ka Viņš bija “tuvu Dieva valstībai”. Talmuds nešaubās, ka Jēzus un Viņa mācekļi darīja brīnumus, tas tikai aizliedz pieņemt palīdzību no Minim pat dzīvības briesmās. Kopš otrā kristiešu gadsimta beigām šī attieksme iesakņojās arvien dziļāk.

Mēs itin labi varam saprast Talmuda pūles aizliegt jebkuru komunikāciju ar jūdu kristiešiem. Bija radusies nopietna problēma – kā būtu jāatbild jūdu kristietim? – un vēlēšanās atrast patvērumu no kristietības ietekmes. Tam ir daudz piemēru. Visilustratīvākās varētu būt divas diskusijas Talmudā par “Cilvēka Dēlu” no Daniēla grāmatas, rakstu vietu, kas ir ļoti nozīmīga kristiešiem, jo evaņģēlijos tā parādās 84 reizes un stāsta par Mesijas dievišķo un cilvēcisko dabu. Daniēls (7:13-14) saka: “Nāca kāds kā Cilvēka Dēls, …viņam tad tika piešķirta vara, godība un valdīšana, tā ka viņam pakļāvās visas tautas, tautības un valodas; viņa vara ir mūžīga, viņa ķēniņa valsti neviens nekad nevar iznīcināt.”

Šī rakstu vieta ir pamatā aicinājumam uz vispasaules evaņģēlismu, jo tā skar Mesijas kosmisko un universālo varu.

Reiz pie rabīna Akibas atnāca kāds vīrs un jautāja, kāpēc Daniēla 7:9 runā daudzskaitlī: “Es skatījos tālāk un redzēju, ka nolika krēslus”. “Viens ir Dievam”, atbildēja Akiba, “un otrs Dāvidam”, tas ir, Mesijam. Uz to R. Josi viņu apsauca un sacīja: “Akiba, cik ilgi tu apbēdināsi Dieva garu? Nē. Drīzāk viens ir rezervēts Taisnībai un otrs Taisnīgumam.” Talmuds cenšas izvairīties no visām mesiāniskajām interpretācijām, šo rakstu vietu skaidrojot kā norādi uz “Metatronu”, kuram ir tas pats vārds, kas Dievam, un kuru tiešām bieži identificē ar Mesiju. R. Eliezeru, kas bija labs draugs un svainis Akibam un bija pazīstams arī kā R. Johanana Ben Zakkai skolnieks, galu galā uz visu mūžu izsūtīja uz Lidu, jo tika atklāts viņa pārkāpums, ka viņš ir Min – jūdu kristietis. Viņu izslēdza arī no Jabnes Lielās Padomes. Varētu likties, ka R. Josi baidījās, ka arī Akiba atradīs ceļu uz kristiešu brālību. Tomēr pastāv arī iespēja, ka Akiba tikai pievienoja savu interpretāciju rakstu vietai no Ps. 110, kur ir runa par Mesiju, kas sēd pie Dieva labās rokas, tas ir, tādu interpretāciju, kas rabīniem visumā ir pieņemama, kā redzējām jau sakņu pētījuma pirmajā grāmatā. Daudzās Talmuda rakstu vietās varam redzēt, kā sinagoga aizsargājās no kristietības ietekmes.

Mūsdienu Izraēlas mācību grāmatās pirmoreiz kopš Tempļa sagraušanas tiek sniegta oficiāla nostādne par jūdaisma cildenāko piemēru – Jēzu. Profesors Pinhass E. Lapide izveidoja pētījumu par to, kāda ir desmit galveno mācību grāmatu attieksme pret kristietību un Jēzu. Piecas no tām vispirms parāda Jāni Kristītāju kā tautas varoni un skolotāju, kurš darbojās pirms Jēzus. Septiņās grāmatās Jēzus mācības tiek noliktas līdzās Vecās Derības praviešu vārdiem. Trijās no tām Jēzus vārds parādās pilnā formā – Yeshûạ, kādu izmanto jūdu kristieši un kā uz Viņu norādīja arī RaMBaM; kā mēs jau redzējām, tad saīsinātā forma Yeshu patiesībā ir izsmejoša nostāja. Visās šajās grāmatās tiek uzsvērts Jēzus “jūdaiskums” un tiek izskaidrots, ka Viņš nav tas pats, kas baznīcas “Jēzus”. Visas desmit grāmatas apgalvo, ka sv. Pāvils ar savu Toras mācību baznīcu “atšķēla” no jūdaisma un tādējādi no “sektas” izveidoja “reliģiju” – ebreju valodā tas līdzinās vārdu spēlei: kat – “sekta” kļuva par le-dat – “reliģiju”.

Runājot par Jēzus mācībām, septiņas grāmatas uzsver, ka Viņš sludināja “Dieva valstības” tuvošanos; piecas akcentē Viņa uzticību Torai; trīs paziņo, ka Viņš bija viens no farizejiem; tikai viena no tām pavēsta, ka Viņš izrādīja pretestību Sava laika mācītajiem vīriem. Jēzus sludināja sociālo taisnīgumu un brālīgu mīlestību; Viņš sacīja, ka mums vajadzētu mīlēt pat ienaidniekus; it īpaši Viņš izteicās pret liekulību un ārējo izrādīšanos. Tikai vienā ir teikts, ka Viņš ticēja Sev kā Mesijam.

Kas attiecas uz kvantitāti, tad viena no šīm grāmatām Jēzus pieminēšanai veltī ne vairāk kā divas rindas, kaut arī četrarpus lappuses apraksta Mesijas gaidīšanu otrā Tempļa laikā. Visplašākais Jēzus apskats ir pilnas četras lappuses. Kopumā grāmatās tiek citēti 18 atsevišķi Jaunās Derības panti, visvairāk uzmanības veltot Kalna sprediķim. Tikai vienu reizi tiek norādīts uz Talmuda diskusiju par Jēzu*, un “Pārskati pār Jēzu” nav pat pieminēts.

1970. gadā Izraēlas Izglītības ministrija publicēja vadlīnijas, kā vajadzētu mācīt šo materiālu. Šī grāmata par “Agrīno kristietību” aplūko šādas tēmas: a) “Jēzus un pirmie kristieši” – apmēram 8 lappuses; b) “Kā kristietība kļuva par Romas impērijas oficiālo reliģiju” – 12 lpp.; c) “Kristietība un baznīca” – 10 lpp.; d) “Baznīca un jūdi” – 5 lpp. Instrukcijas tika dotas apmēram 12-13 gadus vecu bērnu apmācībai.

Pētījuma beigās profesors Lapide paziņo, ka Izraēlas mācību grāmatās “ir attēlots daudz pozitīvāks viedoklis par Jēzu nekā jūdu bērni jebkad ir guvuši no saviem skolotājiem”. Varbūt te arī mēs varētu piebilst, ka kopš 1930. gadiem Jeruzālemes universitātē Jaunā Derība tiek lasīta kā jūdu literatūra. Turklāt Izraēla ir vienīgā valsts Tuvajos Austrumos, kurā ir daudzpartiju sistēma un kura mēģina, vismaz formāli, ievērot runas brīvības principu. Līdz ar to ir iespējama atklāta diskusija starp jūdiem un kristiešiem un būtu iespējams pat dziedināt attiecības, kas ir gadsimtiem ilgi slikti vērpušās.


* – kur mēs varam lasīt par Jēzus krustā sišanu Pashā priekšvakarā, Viņa pieciem mācekļiem un to, ka Viņš ir “tuvu Dieva valstībai”.

Birkas: , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.