67. Kad mēs turam savus vecākus mīļus un dārgus?


Jēzus dziedina triekas ķerto

Viņš kāpa laivā, pārcēlās un nāca Savā pilsētā. Un redzi, pie Viņa atnesa triekas ķertu cilvēku, tas gulēja gultā. Kad Jēzus viņu ticību redzēja, Viņš sacīja uz triekas ķerto: “Ņemies drošu prātu, dēls, tavi grēki tev piedoti.” Un redzi, daži no rakstu mācītājiem sacīja pie sevis: “Šis zaimo Dievu.” Un Jēzus, viņu domas redzēdams, sacīja: “Kāpēc jūs domājat ļaunu savās sirdīs? Kas ir vieglāk – vai sacīt: tev tavi grēki piedoti, – vai sacīt: celies un staigā? Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot.” Viņš saka uz triekas ķerto: “Celies, ņem savu gultu un ej uz mājām.” Un tas cēlās un gāja uz mājām. Bet, kad ļaudis to redzēja, tie brīnījās un slavēja Dievu, kas tādu varu devis cilvēkiem. [Mt.9:1-8]


Šis evaņģēlija teksts mums māca un rāda, kur atrodama grēku piedošana. Tā ir atrodama vienīgi pie Jēzus. Evaņģēlists Marks, aprakstot šo notikumu, atklāj mums arī to, ka triekas ķerto nesa četri vīri un daudzo ļaužu dēļ, kuri bija sapulcējušies ap Viņu, slimo cilvēku nācās nolaist Jēzum priekšā caur jumtā izplēstu caurumu. Tātad, lai arī bija daudz grūtību un šķēršļu, kas traucēja piekļūt Jēzum, tie tomēr nespēja šos cilvēkus atturēt, jo liela bija viņu ticības pārliecība, ka vienīgi Viņš var palīdzēt. Kad bēdas un ciešanas nospiež cilvēku sirdis, tad ceļš pie Jēzus kā vienīgā viņu Glābēja allaž ir bijis daudz īsāks, nekā tiem, kuri dzīvo labklājībā.

Vecās Derības pravieša Jesajas grāmatā mēs lasām: “Bēdās viņi Tevi, Kungs, meklēja; kad Tu viņus piemeklēji, viņi skaitīja steidzīgi lūgšanas.” Vecās Derības tauta, tas ir, jūdi, nedziedināmi slimos (kāds bija arī šis triekas ķertais, jo tolaik šī slimība nebija ārstējama) uzskatīja par nešķīstiem un Dieva sodītiem. Visi grēku piedošanas un slimību dziedināšanas rituāli pēc Mozus bauslības norādēm, šim smagi slimajam un nelaimīgajam cilvēkam nebija līdzējuši. Priesteri savu slēdzienu bijaizdarījuši: vainīgs ­ nešķīsts. Evaņģēlija tekstu lasot, mēs nomanām, ka arī pats slimais cilvēks apzinājās to, ka viņam vajadzīga grēku piedošana. Jēzus viņam teica: “..tavi grēki tev piedoti.” Kādi bija tie grēki, kuri tik smagi bija skāruši šo cilvēku? Vai tie bija iedzimtie vai paša padarītie grēki, to šis evaņģēlijs mums neatklāj. Lai kādi tie būtu bijuši, viņam par tiem nācās smagi ciest. Tās atziņas un secinājumi par viņa slimību, ka pie sava nožēlojamā stāvokļa pats jau vien vainīgs, viņam neko nedeva. Viņam un tiem četriem, kuri viņu nesa, visvairāk interesēja, kur atrast palīdzību? Kas atpestīs no grēkiem un dziedinās? Viņi nekļūdījās ­ Jēzus. “Kad Jēzus viņu ticību redzēja, Viņš sacīja uz triekas ķerto: “Ņemies drošu prātu, dēls, tavi grēki tev piedoti.” Būtisks ir apstāklis, kas jāievēro, proti ­ ka tikai pēc grēku piedošanas seko atveseļošanās. Ko mēs lūdzam? Vai šodienas garu garajās dievkalpojuma lūgšanās visbiežāk nedzirdam no Dieva izlūdzamies veselību, mierinājumu, stiprinājumu neveiksmēs un bēdās? Mēs lūdzamies daudz ko, bet lūgšanas, kurā visvairāk alktu grēku piedošanas, dzirdam vismazāk. Tā ir iekļauta dievkalpojuma sākuma liturģijas daļā, kuru daudzi diemžēl izpilda formāli, jo tāda taču ir noteiktā dievkalpojuma kārtība. Bet cik būtu to, kuri pār visām lietām visvairāk alktu grēku piedošanu?

Apustuļu ticības apliecībā mēs apliecinām: “Mēs ticam uz .. grēku piedošanu”, ja to tā Dieva priekšā apliecinām, tad, tāpat kā tam muitniekam Jēzus teiktajā līdzībā, mums visā pazemībā arī jālūdzas: “Esi man grēciniekam žēlīgs!”

Ķēniņš Dāvids mums atstājis svētīgus vārdus, kurus mēs katrā dievkalpojumā apliecinām, pirms nākam un zemojamies Dieva priekšā grēksūdzes lūgšanā: “Svētīgs ir tas, kam pārkāpumi piedoti, kam grēki apklāti.” Ne formālā, bet patiesā ticībā nožēlotie grēki no Dieva tiek piedoti.

Reformators Luters mūsu luteriskajām draudzēm atstāja divus sakramentus: Kristību un Svēto Vakarēdienu, bet pārējos, katoliskās draudzēs iedibinātos, sakramentus atmeta, ja tajos nebija grēku piedošanas apsolījuma. Luters ar to uzsvēra šo grēku nožēlas un Dieva piedošanas lielo nozīmi Dieva žēlastības līdzekļi lietošanā.

Pēc Jēzus pasludinātajiem grēku piedošanas vārdiem pār triekas ķerto slimnieku: “Tavi grēki tev piedoti”, rakstu mācītāji sevī nodomāja: “Šis zaimo Dievu.” Viņi sprieda kā Vecās Derības rakstu speciālisti, ka vienīgi Dievs var grēkus piedot. Bet viņu garīgā tuvredzība liedza Jēzū saskatīt pašu Dievu. Taču tieši to, ka Viņā mājo visa dievišķā godība ar pasludinātajiem grēku piedošanas vārdiem un dziedināšanas brīnumdarbu,Jēzus visiem klātesošiem vēlējās atklāt. Viņš teica: “Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot.” Viņš šo dievišķo patiesību apliecināja ar šo brīnumdarbu, dziedinot triekas ķerto.

Jēzus jautāja: “Kas ir vieglāk, vai sacīt: tev tavi grēki piedoti, vai sacīt: celies un staigā?” Cilvēkiem vienkāršāk ir apliecināt: tev tavi grēki piedoti, jo neviens to tūdaļ nevar ne pierādīt, ne noliegt, jo reāli neviena miesīgā acs to nespēj saskatīt un izvērtēt. Turpretim, ja teiktu: “celies un staigā”, tad to gan visi redzētu: vai tad tas paralizētais slimnieks celtos un aizietu? Cilvēks to nespēj, bet Dievam visas lietas iespējamas ­ to tad arī Jēzus ar saviem vārdiem un brīnumdarbu gribēja apliecināt. Viņam ir vara grēkus piedot un vainas dziedināt.

Mums visiem vajadzīga grēku piedošana. Tikai caur grēku piedošanu mēs varam saņemt Dieva žēlastību un Viņa svētību. Pat ja ne miesīgi esam slimības skarti, tad tomēr neapšaubāmi tas, ka dvēseles dziedināšana mums nepieciešama katram. Šodien mēs sev vispakārt dzirdam, ka cits citu apsūdz, žēlojās, tiesā, melo, bet vaina ir tā, ka visa mūsu sabiedrība ir slima ar paštaisnības kaiti. Cilvēki netiecas un nepieliek visas pūles, lai atrastu Jēzu, sastaptos ar Viņu, kas vienīgais var atraisīt bezdievīgajā sociālisma laikmetā paralizētos locekļus, prātus un sirdis. Tie nepareizi darbojas, jo slimas ir cilvēku dvēseles.Evaņģēlijs mums liek saprast, ka, vispirms nepieciešama garīgā dziedināšana, jāiemanto grēku piedošanas svētība, tikai tad izzudīs arī citas vainas caur Dieva žēlastību.

Arī mūsdienu medicīna uzsver, ka bez garīgās atveseļošanās nevar būt veiksmīga miesīgā atveseļošanās.

Kur lai mēs meklējam atveseļošanos un palīdzību? Piedāvātāju un aicinātāju šodien būs gana daudz, bet Evaņģēlijs mums māca, ka ne baznīcu dogmas, ne priesterības rituāli, lai cik labi tie būtu pakārtoti Dieva vārdu mācībām, nespēj līdzēt, jo ­ tāpat kā Jēzus dzīves laikā ­ arī vēl šodien spēkā ir tā dievišķā patiesība, ka ticībā Viņa priekšā nožēlotie grēki ir daudzo nelaimju atrisinājums. Vispirms ­ dvēseliskā, tad miesīgā atveseļošanās.

Laika gaitā dažās luteriskajās draudzēs ir iedibinājies tāds jēdziens kā “vispārējā grēksūdze ­ bikts”. Vai vispārpasludinātā grēku piedošana ­ absolūcija, neuzsverot un vērā neņemot galveno rādītāju ­ ticību Jēzum, ­ neizskan tā patukši un nenopietni? Jēzus taču uzlūkoja pirmām kārtām “viņu ticību”, pēc tam teica: “.. ņemies drošu prātu, dēls, tavi grēki tev piedoti.” Viņš turpmākajā dzīvē aizgāja atgriezts, laimīgs un ar Dieva svētību.

Uz mums visiem Jēzus šodien grib teikt: “Mans dēls, mana meita, mana tauta, ­ tavi grēki tev piedoti, celies un ej, dzīvo laimīgi!” Lai tā Viņš varētu uz mums teikt, ­ mums pie Viņa jāatgriežas patiesā ticībā. Atgriešanās bez ticības nav īstena atgriešanās. Pārkārtošanās vai pielāgošanās jaunajām dzīves prasībām nav tas pats, kas Dieva svētīta atgriešanās no grēkiem.

Lai Dievs mums palīdz stiprināt savas sirdis ticībā, tad Viņa svētību mantosim. Āmen.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.