347. Kādēļ Kristus vārdus "tā ir mana miesa" un "tās ir manas asinis " mēs nedrīkstam saprast kā līdzību?


Jēzus debesbraukšana

“Darait par mācekļiem visas tautas”; “eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai”; sludiniet Manā Vārdā “atgriešanos un grēku piedošanu visām tautām, iesākot no Jeruzālemes” (Mt.28:19; Mk.16:15; Lk.24:47). Šie ir vieni no pēdējiem vārdiem, ar kuriem Jēzus vērsās pie Saviem mācekļiem, pirms Viņš devās prom no šīs pasaules. Jēzus pēdējie vārdi būtiski atšķiras no imperatoru, karavadoņu un seno filozofu pēdējiem vēlējumiem, jo neviens no viņiem nav izteicis cerības, ka viņa dzīves veikums varētu kļūt nozīmīgs visai cilvēcei. Piemēram, varenais Romas imperators Augusts no šīs pasaules atvadījās kā aktieris no skatītājiem lugas beigās: “Vai savu daļu no dzīves farsa es esmu nospēlējis pietiekami labi? Tad sitiet plaukstas un nesiet mani prom no skatuves.”


Atšķirībā no ikviena cita cilvēka Jēzus došanās prom no šīs pasaules nesaistās ar tās pamešanu, bet jaunu, īpaša veida klātbūtni, kas pamatojas Viņa cilvēka dabai piešķirtajā dievišķajā godībā: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes.. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mt.28:18, 20). “Pārsteidzošāks par šiem vārdiem ir vienīgi fakts, ka tie ir tikuši piepildīti,” secina vēsturnieks P. Maiers. Evaņģēlists Marks apstiprina, ka Jēzus Savu solījumu baznīcai ir turējis jau no paša iesākuma: “Un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.” (Mk.16:20) Evaņģēlija sludināšanai līdzejošās zīmes Kristus baznīcā, ar kurām tiek apstiprināts sludinātais vārds, ir Svētā Kristība, Svētais Vakarēdiens un Grēku atlaišana. Tā ir jaunā Jēzus apsolītā īpašā klātbūtne. Ikviens māceklis Viņu tagad var sastapt sludinātajā Vārdā un izdalītajos žēlastības līdzekļos.

Šāda Jēzus klātbūtne nav saprotama un aptverama cilvēka prātam. Tur, kur cilvēki ir mēģinājuši izskaidrot Dieva klātbūtni cilvēciskās kategorijās, viņi to parasti ir pazaudējuši. Aizstājot dievišķo atklāsmi ar filozofiskām spekulācijām, Jēzus debesbraukšana kļuva par Viņa došanos kaut kur prom aiz zvaigznēm, un tādēļ Kristus miesas klātesamība šeit uz zemes tika pasludināta par filozofiski neiespējamu. Arī viduslaiku teoloģiju raksturoja telpiska debesu izpratne – priekšstats, kas tomēr nav sastopams Jaunajā Derībā. Evaņģēlista Marka vārdi, kas apraksta Jēzu kā sēdošu pie Dieva labās rokas, nav jāsaprot burtiskā nozīmē, jo Dieva “labā roka” ir idiomātisks izteikums, kura nozīme ir – Dieva godība, varenība un spēks. Tādēļ luteriskā ticība Jēzus debesbraukšanu neuzskata par sava veida kosmisku ceļojumu, kur Viņš pārvietotos no vienas vietas uz otru, bet vienkārši kā Jēzus aiziešanu no mācekļu fiziskā skatījuma. Jēzus debesbraukšana ir atbrīvošanās no pēdējiem ierobežojumiem, kādiem Viņš bija Sevi labprātīgi pakļāvis pazemošanās stāvoklī šajā radītajā pasaulē. Jēzus debesbraukšana, tāpat kā Viņa miesā nākšana, nav saistīta ar pārvietošanos no vienas vietas uz otru. Neatkarīgi no telpas Kristus turpina būt klātesošs Savai baznīcai gan ar Savu cilvēka, gan Dieva dabu, jo Viņa persona ir viena un nedalāma. “Jo, ja Viņš būtu palicis redzamā veidolā un dzīvojis uz zemes, Viņš nebūtu varējis tik daudz paveikt. Ne visi ļaudis varētu būt pie Viņa un Viņu dzirdēt. Tādēļ Kristus ir izvēlējies veidu, kā Viņš var būt pie visiem un valdīt visos – sludināt visiem un panākt, lai visi Viņa sludināšanu dzirdētu. Tādēļ tev šeit jāuzmanās – neiedomājies, ka nu Kristus ir aizgājis tālu prom no mums. Ir gluži pretēji: kad Kristus dzīvoja uz zemes, Viņš bija pārāk tālu no mums; tagad Viņš ir mums pat pārāk tuvu.” (M. Luters)

Mūsdienās cilvēka prāta iebildumi pret Kristus debesbraukšanu ir mainījušies un kļuvuši līdzīgi tiem, kas saistīti ar Viņa augšāmcelšanos. Cilvēki, kuriem Jēzus augšāmcelšanās nav vis vēsturisks notikums, bet tikai mīts, arī Viņa debesbraukšanu uztver kā mītu. Tomēr Svētie Raksti nerunā par simbolisku debesbraukšanu, kas līdzīga, piemēram, Romas imperatora Tita bērēs debesīs palaistajam ērglim. Rakstu mācība stipri atšķiras no šādiem cilvēciskiem prātojumiem.

Svētajos Rakstos Jēzus debesbraukšanai gan nav pievērsta tik liela uzmanība kā Viņa augšāmcelšanai. Tikai evaņģēlisti Lūka un Marks sniedz ziņas par šo notikumu, kam ir liela dogmatiska nozīme (Lk.24:50-53; Ap.d.1:9-11; Mk.16:19-20). Lai gan Lūka ir vienīgais, kurš mums sniedz vēsturiskas ziņas par Jēzus debesbraukšanu, tomēr debesbraukšana jau bija daļa no paša Jēzus sludināšanas: mazajā apokalipsē (Mt.25:31-46) Viņš runā par Sevi kā par nākošo pasaules tiesnesi; atbildot uz augstā priestera jautājumu, vai Viņš ir Dieva Dēls, Jēzus Sevi identificē ar Cilvēka Dēlu, kas sēdēs uz debesu padebešiem (Mt.26:24; Mk.14:62); pēc Savas augšāmcelšanās Jēzus stāsta par Savu aiziešanu pie Dieva (Jņ.20:17); Viņš ir Cilvēka Dēls, kas var doties atpakaļ uz debesīm, jo no tām Viņš ir nācis (Jņ.3:13).

Arī agrīnās baznīcas sludināšanā Jēzus debesbraukšana netiek īpaši uzsvērta, tomēr tā tiešā veidā izriet no vēsts par Viņa otro atnākšanu. Jēzus atgriešanās tiesāt šo pasauli notiks tādā pašā veidā kā Viņa aiziešana no šīs pasaules: “Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam.” (Ap.d.1:11) Jau apustuļu laikā mācība par Jēzus debesbraukšanu bija arī daļa no baznīcas ticības apliecības. 1.Pēt.3:22 lasāms, ka Jēzus atrodas pie Dieva labās rokas, jo Viņš ir “uzkāpis debesīs”. Tiek uzskatīts, ka 1.Pētera vēstule tikusi sarakstīta Romā, tāpēc ir visai ticams, ka tā kalpojusi par paraugu Apustuļu ticības apliecībai, kas veidota uz Romas ticības simbola pamata. Šī ticības apliecība bija jāapliecina katram, kurš vēlējās tikt kristīts. Tādējādi kristāmajiem senajā baznīcā bija jāapliecina ne tikai Jēzus nāve un augšāmcelšanās, bet arī Viņa debesbraukšana.

Līdzīgi kā augšāmcelšanās, debesbraukšana pieder vienlaicīgi šīs pasaules vēsturei un ir arī tāds notikums, kas attiecas uz pēdējiem laikiem. “Kā vēsturisks notikums tā ir daļa no mūsu vēstures, bet kā pēdējo laiku notikums tā pastiprina augšāmcelšanos kā jaunas cilvēces ēras iesākumu un sagatavo cilvēci Kristus otrajai atnākšanai. Tas, kurš uzkāpj debesīs, ir Tas pats, kurš atkal atnāks. Tādējādi krustā sišana, augšāmcelšanās un debesbraukšana sasaistās vienā kopīgā līnijā. Debesbraukšana nozīmē, ka krustā sistais un augšāmceltais valda Savu baznīcu, kas gaida uz Viņa atkal atnākšanu (1.Kor.15:25, Ef.1:20-23, Fil.2:9-11),” norāda luterāņu teologs D.Skērs.

Pēc debesbraukšanas Kristus klātesamība baznīcai turpinās, bet tā notiek jaunā veidā. Jau četrdesmit dienu laikā pēc augšāmcelšanās Jēzus gan pēkšņi ierodas pie Saviem mācekļiem, gan tikpat pēkšņi pazūd. Viņa debesbraukšana iezīmē šā četrdesmit dienu perioda beigas. Dramatiskā debesbraukšanas notikuma, ko pavada eņģeļu paskaidrojums, nozīme ir tā, ka Jēzus pārtrauc šāda veida regulāru parādīšanos mācekļiem. Tas gan nenozīmē, ka šādas parādīšanās vairs nenotiks vispār. Jēzus parādās gan Pāvilam uz Damaskas ceļa, gan Ananijam, gan apustulim Jānim Patmas salā, taču šīs ir jau nedaudz citādas parādīšanās nekā tās, kas notika četrdesmit dienu laikā un pārliecināja mācekļus par Jēzus augšāmcelšanos, lai viņi varētu kļūt Viņa augšāmcelšanās liecinieki.

Jēzus debesbraukšanas nozīmi palīdz saprast arī Apustuļu ticības apliecības frāze – “sēdies pie Dieva Visuvaldītāja Tēva labās rokas”. Šie vārdi ir ņemti no 110.psalma: “sēdies pie Manas labās rokas, tiekams Es lieku tavus ienaidniekus par pameslu tavām kājām!” Tie citēti Marka 12:36-37; Mateja 22:41-43; Lūkas evaņģēlijā 20:41-43, kā arī Apustuļu darbos 2:34-35; 1.vēstulē korintiešiem 15:25 un Vēstulē ebrejiem 1:13. No šejienes senās baznīcas tēvi tos ievietojuši Apustuļu ticības apliecībā, lai apliecinātu, ka augšāmceltais Jēzus ir Kungs, ar kuru Tēvs dalās Savā mūžībā, visuresamībā un visvarenībā. Paaugstinātais Kristus ir Pirmais un Pēdējais, Iesākums un Gals, Alfa un Omega, “kas ir, kas bija un kas nāk” (Atkl.1:4, 8), “vakar un šodien tas pats un mūžīgi” (Ebr.13:8).

Jēzus Kristus mūžīgums tādējādi ir vēl viens jautājums, par ko jārunā Viņa debesbraukšanas sakarībā. Lai pareizi saprastu Kristus mūžīgumu, tas ir jāatšķir no austrumnieciskās mūžības izpratnes. Austrumu astroloģijas ietekmē mūžība tiek saprasta kā dažādu laikmetu summa vai, citiem vārdiem sakot, kā laiks, kas nekad nebeidzas. Bībeles izpratne ir citāda – Dievs ir mūžīgs, un Viņa mūžība ir atšķirīga no šīs pasaules laika, kas ir saistīts ar radīšanu un kam reiz pienāks beigas. Mūžība ir nevis laiks, kas nekad nebeidzas, bet laika pretstats – mūžība izdzēš laiku. Šī mūžība ir tā, kas Vēstulē ebrejiem un Atklāsmes grāmatā ir aprakstīta kā Kristus mūžība. Jēzus Kristus, būdams patiess cilvēks un patiess Dievs, pieder gan laikam, gan mūžībai, un tas, kas ar Viņu notiek laikā, reizē notiek arī mūžībā. Visu to, ko mēs redzam notiekam laikā, Dievs redz notiekam mūžībā. Tas ir grūti aptverams mūsu cilvēciskajam prātam, bet, trūkstot šai atziņai, mēs pazaudējam vai nu Kristus dievišķumu, vai cilvēciskumu – faktu, ka mūžīgais Dievs patiesi ienāca cilvēces vēsturē un turpina to darīt vēl joprojām caur sludināto Vārdu un izdalītajiem sakramentiem (H.Zasse).

Kristus mūžīgumam ir tieša saikne ar mūsu – kristiešu dzīvi. Caur Svēto Kristību arī mēs kļūstam līdzdalīgi Kristus mūžībā. Absolūcijā mēs jau dzirdam pastarās tiesas spriedumu un Svētajā Vakarēdienā vienlaicīgi atrodamies gan Jeruzalemes augšistabā, gan sēžam pie Jēzus galda Viņa debesu valstībā. Tādējādi, lai gan no debesbraukšanas brīža Jēzus vairs nav ieraugāms mācekļu fiziskajām acīm un satverams ar citām maņām, tomēr Viņa klātiene baznīcā turpinās, un tā ir ne mazāk reāla kā tad, kad Viņš staigāja pa šo zemi, ēda, dzēra un gulēja kopā ar Saviem mācekļiem. Šajā nozīmē debesbraukšana iezīmē jauna veida Jēzus klātienes sākumu Viņa baznīcā. Protams, šis dziļais un lielais noslēpums saprotams un uztverams tikai ticībā. Neticīgam pasaules cilvēkam tas viss šķiet tikai kaut kādas reliģiskas fantāzijas, bet ticība dzīvo šajos vārdos, smeldama tajos prieku, drošību un paļāvību pat nāves priekšā. Pēc debesbraukšanas un dievišķās godības piešķiršanas Jēzus cilvēka miesai Viņa klātiene ir visaptveroša. Viņš ir vienlaicīgi klātesošs katrā vietā, kur divi vai trīs Viņa vārdā saka lūgšanu; Viņš ir klātesošs Svētajā Kristībā, Grēku atlaišanā un Svētajā Vakarēdienā, kā arī visur tur, kur kāds kristietis ar Evaņģēliju brālīgi mierina otru. Šādi pēc debesbraukšanas piepildās Jēzus pēdējais apsolījums: “Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mt.28:20) Ik dienas ar savu dievišķo varu Jēzus rūpējas par Savu baznīcu, sargājot to no visām bēdām un briesmām.

Birkas: , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.