4. Kas ir Bībele?


Jēzus augšāmcelšanās pierādījumi

Mēs jau agrāk parādījām, ka augšāmcelšanās bija viena no Mesijas uzdevuma sastāvdaļām: Mesijam ir augšāmcelšanās atslēgas, un reiz Viņš aprīs nāvi. Tāpat mēs redzējām, kāda nozīme Midrash literatūrā ir norādei uz trešo dienu kā augšāmcelšanās zīmi. Tāpat par trešo dienu Jēzus izteicās diezgan noslēpumaini, norādot uz Savām ciešanām.

Jēzus augšāmcelšanās pierādījumi


Augšāmcelšanās pierādījumus var iedalīt trīs grupās: ārējās zīmes, augšāmcelšanās parādīšanās un apustuļu sludināšanas liecība.

Ar Jēzus nāvi un augšāmcelšanos ir saistītas daudzas ārējās zīmes, kuras pēc tam tika garīgi interpretētas ar ticības acīm. Apmēram deviņos Jēzu piesita krustā (Mk.15:25). No 12 līdz 3 pēcpusdienā pār visu zemi nāca tik neparasta tumsa (Mt.27:45-46), ka to nevar izskaidrot vienkārši kā radušos no smilšu vētras, kas varēja būt notikusi tajā laikā. Uz to norāda arī samariešu izcelsmes vēsturnieks Talls, kurš rakstīja ap 52.g. p.Kr. Trijos pēcpusdienā, Jēzus nāves brīdī, notika brīnums, par kuru runā visi sinoptiskie evaņģēliji (Mt.27:51, Mk.15:38, Lk.23:45):

“Tempļa priekškars pārplīsa no augšas līdz apakšai divos gabalos, un zeme trīcēja, un klintis šķēlās, un kapi atdarījās, un daudzu svēto miesas, kas dusēja, cēlās augšām. Un tie …parādījās daudziem.”

Protams, nāves brīdī notikušās ievērojamās parādības redzēja ļoti daudzi cilvēki, un to nevar noliegt. Bet kas ir domāts ar norādēm uz gandrīz 4 collas biezo Tempļa priekškaru, kas tika pārplēsts no augšas līdz apakšai? Tam par cēloni noteikti nevarēja būt scirocco vējš, kas pūš pirms smilšu vētras.

Virsnieks, kuram kā exactor mortis uzraugam bija jāpaliek pie krusta līdz galam, izdarīja savu slēdzienu. Viņš un arī viņa biedri sacīja: “Patiesi Šis bija Dieva Dēls” (Mt.27:54). Vēstule ebrejiem izprot priekškara pārplīšanu tādā nozīmē, ka mūsu cerība “sniedzas iekšā aiz priekškara” (Ebr.6:19). Jēzus “ar Savām paša asinīm reizi par visām reizēm ir iegājis svētnīcā un panācis mūžīgu izpirkšanu” (Ebr.9:12). Tādā veidā Viņš mūs ir ielaidis svētnīcā pa “jaunu un dzīvu ceļu” (Ebr.10:20). Tas dabiski saistās ar Daniēla 9:24 pravietojumu, kurš apsola, ka Mesija nāks, lai “grēku mērs taptu pilns, lai izpirktu un salīdzinātu pārkāpumus un panāktu mūžīgo taisnību”. Te Bībele ebreju valodā divreiz izmanto jēdzienu “zīmogs”. Neviens nevar viltot piedošanas zīmogu, kas parakstīts ar Jēzus asinīm.

Par līdzīgiem notikumiem runā gan Josifs, gan Talmuds. Josifs mums stāsta par Tempļa vara vārtiem, kas “paši atvērās” nakts vidū un kurus Tempļa sargiem izdevās aizvērt tikai ar lielām grūtībām. Talmuds trijās vietās, kā liekas, norāda uz to pašu notikumu. Vienu no šīm norādēm izdara Nikodēma draugs Johanans Ben Zakkai:

“40 gadus pirms svētnīcas sagraušanas izdzisa tās rietumu lampa, un Tempļa vārti atvērās paši no sevis. Tad R. Johanans Ben Zakkai tos aprāja, sacīdams: “Templi, ak, Templi, kāpēc tu sēro? Es zinu, viņi nāks tevi sagraut. Jo pravietis Caharija par tevi ir paredzējis: “Atver, ak, Libanona, savus vārtus, lai uguns aprij tavus ciedrus”!” (Cah.11:1) Rabīns Jitšaks Ben Tablai saka: “To sauc par Libanonu, jo tā dara baltus Israēla grēkus”.”

Citā rakstu vietā tiek uzsvērts, ka “40 gadus pirms Tempļa sagraušanas upuri zaudēja savu spēku“. Talmuds uztver, ka tas notika tādēļ, ka cilvēku morāle bija samaitāta. Katrā gadījumā rabīni norāda tieši uz Jēzus nāves gadu.

Tomēr tieši Jēzus augšāmcelšanās notikumi ir vissvarīgākais faktors mūsu ticībā uz augšāmcelšanos. Neviena teoloģiskā doktrīna nav tik neatlaidīgi pieprasīta kā ticība uz augšāmcelšanos. Jaunajā Derībā mēs atrodam 10 augšāmcelšanās parādīšanās:

  • Marijai Magdalēnai (Jņ.20:11-18, Mk.16:9);
  • sievietēm, atgriežoties no kapa (Mt.28:9);
  • Pēterim (Lk.24:34, 1.Kor.15:5);
  • diviem uz Emmaus ceļa (Lk.24:13-45, Mk.16:12);
  • desmit augšistabā (Lk.24:36-42, Jņ.20:19-24);
  • nedēļu vēlāk vienpadsmitiem, starp kuriem bija Toms (Jņ.20:26-29 un Mk.16:14);
  • 500, visiem kopā (1.Kor.15:6, Mt.28:16-20);
  • Jēkabam (1.Kor.15:7);
  • 7 mācekļiem vienlaicīgi Tibērijas ezera krastā (Jņ.21:1-23) un
  • lielam sekotāju pūlim Eļļas kalnā Betānijas tuvumā (Lk.24:50-52, Ap.d.1:6-12).

Arī apustulis Pāvils sevi uzskatīja par vienu no daudzajiem, kas bija redzējuši augšāmcēlušos Pestītāju.

Mācekļiem Jēzus augšāmcelšanās bija pārsteigums, kaut arī iepriekš Viņš par to bija runājis daudzos veidos. Ja evaņģēliju sarakstītāji, lai izklausītos ticamāk, būtu centušies izveidot stipri safabricētu stāstījumu, diez vai tie izmantotu ideju rakstīt, ka sievietes pie kapa bija pirmās, jo jūdu likumi nepieņēma sieviešu liecību. Būtībā par apustuļiem Lūka mums paziņo, ka “šie vārdi tiem izlikās kā pasaka, un tie viņām neticēja” (24:11). Marks stāsta, ka maza Jēzus draugu grupiņa “skuma un raudāja” un ka viņi neticēja Marijai Magdalēnai vai to divu liecībai, kuri “staigāja …uz lauku”. Tāpēc Jēzus “norāja viņu neticību un cietsirdību, ka tie nebija ticējuši tiem, kas pēc Viņa augšāmcelšanās Viņu jau bija redzējuši” (Mk.16:9-14). Mācekļi bija “sirdī kūtri”, un Jēzus “tiem saprašanu atdarīja, ka tie rakstus saprata” (Lk.24:25,45).

Tas apjukums, kādu mēs saskatām pie mācekļiem, liecina par šo avotu patiesumu. Evaņģēliji nav automātiski sarakstīti spirituālistu raksti, kā daži, liekas, varētu gaidīt, bet gan aculiecinieku liecība. Tāpat kā parasti dzīvē, šajos ziņojumos tiek parādīti dažādi aspekti.

Apustuļu sludināšana bija augšāmcelšanās proklamācija. Tomēr priekšroka uz apustulību ietvēra prasību, lai kandidāts zinātu par visu Jēzus dzīvi uz zemes. Tas parādās tad, kad Jūdas Iskariota vietā tiek izvēlēts divpadsmitais apustulis. Pēteris sacīja: “Tāpēc vienam no tiem vīriem, kas ar mums kopā gājuši visu to laiku, kad Kungs Jēzus pie mums nācis un gājis, …līdz ar mums jākļūst par Viņa augšāmcelšanās liecinieku” (Ap.d.1:21-22). Mēs lasām par apustuļiem, ka viņi “ļaudis mācīja un sludināja Jēzū augšāmcelšanos no mirušiem” un “ar lielu spēku apliecināja Kunga Jēzus augšāmcelšanos, un liela žēlastība bija ar viņiem visiem” (Ap.d.4:2,33). Pāvila metode bija tāda, ka viņš “runāja ar tiem par rakstiem, tos izskaidrodams un pierādīdams, ka Kristum vajadzēja ciest un augšāmcelties no mirušiem” (Ap.d.17:2).

Visa Jēzus dzīve ir noslēpumu pilna. Viņa piedzimšana bija brīnumaina; Viņa vārdi un darbi pilnīgi atšķīrās no tā, kas bija redzēts un dzirdēts; tukšais kaps palika kā sprediķis draudzei par augšāmcelšanās realitāti; līķauti un linu strēmeles, kurās bija iekaisītas sasmalcinātas zāles, joprojām bija mūmijas formā, “atsevišķi satīti” (grieķ. entetyligmenon Jņ.20:7), lai pasludinātu: “Patiesi Viņš ir augšāmcēlies.” Mocekļu vēsture runā par to pašu: kāds baznīcas vēsturnieks ir aprēķinājis, ka pirmajos kristiešu gadsimtos par savu ticību Kristum nomira apmēram 10 miljoni cilvēku.

Jēzus augšāmcelšanās ir tik pārliecinoša, ka divi vadošie jūdu Jaunās Derības zinātnieki profesors Dāvids Flussers un Pinhass Lapide runā par to kā par “neapstrīdamu vēstures patiesību”. Pirmā draudze kā ķecerību nosodīja doketismu – uzskatu, kurā tika izteikts apgalvojums, ka Jēzus nāve bija tikai izlikšanās, teatrāls triks. Tomēr krustā sišana notika apstākļos, kas pilnīgi izslēdz tādu teoretizēšanu. Ir skaidri redzams, ka Jēzus patiesi nomira un patiesi uzcēlās no mirušiem. Tomēr tikai Svētais Gars var atvērt sirdi un izpratni, lai mēs to spētu aptvert.

Birkas: , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.