344. Kas ir Vakarēdiena ārējie atribūti?


Jebkurš kristietis var izteikt absolūciju

Trešais mīts: luteriskajā baznīcā privāto absolūciju var sniegt tikai ordinēts mācītājs.

 izteikt absolūciju

Šāds priekšstats mūsu baznīcā varētu būt ienācis no Romas katoļu baznīcas mācības par to, ka vara piedot grēkus ir dāvāta priesteriem personīgi un ka tā ir atkarīga no īpašas tā sauktās “neizdzēšamās zīmes”, kas tiem tiek piešķirta ordinācijā.

Mūsu baznīcas mācība šajā jautājumā ir šāda: vara piedot grēkus nav dota kādai atsevišķai personai vai garīgai kārtai, bet gan visai baznīcai. Protams, baznīca uztic kalpošanu ar grēku piedošanas jeb Atslēgu varu konkrētām personām – mācītājiem –, taču tas ir tikai kārtības jautājums, kas nekādā gadījumā neizslēdz iespēju, ka vajadzības gadījumā jebkurš draudzes loceklis var atlaist grēkus nožēlojušam grēciniekam.

Luters savā Lielajā katehismā raksta:

“Līdzās.. atklātai, dienišķai un nepieciešamai grēksūdzei pastāv arī privātā grēksūdze, kurā grēki tiek sūdzēti kādam brālim. Tā kalpo, lai izsūdzētu ko īpašu, kas mūs nomāc vai kārdina, nomoka un nedod miera, neļauj būt stipriem ticībā, lai, izsūdzot to brālim, mēs saņemtu padomu, mierinājumu un stiprinājumu, kad un cik bieži vien gribam. Jo šāda grēksūdze nav ietverta pavēlē kā pārējās divas, bet atvēlēta katram, kam tā vajadzīga un tad, kad viņam nepieciešams. Šī grēksūdze iestādīta tādēļ, ka Kristus pats licis absolūciju savu kristiešu mutēs un pavēlējis atraisīt no grēkiem.”

Te var redzēt, ka Luters nav gribējis ierobežot grēku piedošanas varu privātajā grēksūdzē ar ordinēta mācītāja amatu. Protams, pēc mūsu baznīcas kārtības parastajos gadījumos privāto absolūciju sniedz mācītājs. Taču ir atsevišķas situācijas, kad tas nav iespējams.

Atceros gadījumu, kad kāda dziļi ticīga māsa bija norūpējusies par savu radinieku, kas bija tuvu aiziešanai. Viņa gribēja, lai es atnāku aprunāties ar mirēju un pieņemu viņa grēksūdzi, sniegdams mierinājumu. Kad viņa par šādu iespēju runāja ar savu slimo radinieku, tad arī viņš izteica vēlēšanos, lai mācītājs atnāk. Taču pārējie radinieki, kas, kā šķiet, bija neticīgi, uzskatīja, ka tas radīs tikai liekus satraukumus viņu nedziedināmi slimajam tuviniekam, kuram viņi savukārt pastāvīgi mēģināja iegalvot, ka viss būs labi, ka viņš vēl noteikti izveseļosies. Tā viņi saprata mierinājumu…

Ticīgā māsa bija izmisumā. Ko lai tagad dara? Pārējie radi pilnībā noraidīja iespēju, ka pie mirēja varētu ierasties mācītājs, bet viņam taču bija nepieciešams sagatavoties svētīgam galam. Tad es sacīju viņai, lai viņa pati aprunājas ar savu mirstošo radinieku, lai pastāsta, ka saskaņā ar Kristus pavēli vara piedot grēkus ir dota visiem kristiešiem un ka arī viņas sniegtā piedošana būs īsta un pareiza; tad lai viņa pieņem mirēja grēksūdzi, noskaita ar viņu kopā grēksūdzes lūgšanu un dod viņam absolūciju Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Tā viņa arī izdarīja. Pēc dažām dienām viņas slimais radinieks atstāja šo pasauli. Līdzīgi esmu ieteicis rīkoties gadījumos, kad es vai kāds cits mācītājs nevar nokļūt pie mirēja vai kā citādi apdraudēta cilvēka (piemēram, pie tāda, kas atrodas dziļā izmisumā un nomāktībā), kam nepieciešama grēku piedošana. Visos šajos gadījumos mirstošie un izmisušie ir saņēmuši pilnvērtīgu un patiesu Dieva piedošanu no saviem brāļiem un māsām Kristū.

Šāda iemesla dēļ katram kristīgās draudzes loceklim ir jāzina, ka nepieciešamības gadījumā viņš var uzklausīt un viņam ir noteikti jāuzklausa grēksūdze un jāsniedz grēku piedošana. Tas ir jāzina katram kristietim, jābūt tam gatavam un jāprot to izdarīt. Un ar to nekādā ziņā netiek izjaukta baznīcas kārtība, jo nepieciešamībai ir baznīcā sava īpaša kārtība.

Luterāņu dogmatiķis Džons Teodors Millers par to raksta savā Kristīgajā dogmatikā:

“Raksti, turpretī, māca, ka .. atslēgu vara (potestas clavium), tas ir, īpaša vara piedot vai paturēt grēkus, pieder visiem kristiešiem (Jņ.20:23; Mt.18:18; 16:19), tādēļ ikviens ticīgais var atlaist grēkus ne sliktāk par priesteri vai bīskapu.. Līdz ar to ir skaidrs, kādēļ Luters tā uzsvēra, ka absolūciju var izteikt jebkurš kristietis. Tiesības pasludināt absolūciju ir tikpat neapstrīdamas kā tiesības sludināt Evaņģēliju (1.Pēt.2:9).”

Pirmais mīts | Otrais mīts | Turpinājumā ceturtais mīts »

[Pārpublicēts no Biķeru Draudzes Avīzes Nr.4 (11)]

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.