295. Kāds nolūks kristībā ir ūdenim?


Jautājums par izredzētību vai atraidišanu

Ja cilvēks pats nevar izšķirties par Dievu, ja viņš vienīgi žēlastībā, bet ne ar saviem darbiem var tikt izglābts no tiesas, kā tad vispār Dieva tiesā var būt nosodošs spriedums un mūžīga pazudināšana? Vai Dievs tad ir taisnīgs, ja vieni jau pirms pasaules radīšanas (Mt.25:34; Ef.1:4) ir izredzēti, bet citiem sagatavota mūžīga uguns (Mt.25:41), vēl vairāk ja Dievs tos pat maldina (2.Tes.2:11)?

Jautājums par izredzētību vai atraidišanu

Tas ir cilvēci nomokošais teodicejas jautājums, kuru kristīgais filosofs Boēcijs ir formulējis šādi.

“Ja ir Dievs, no kurienes tad ļaunums? Ja nav, no kurienes tad labais?”

Svētajos Rakstos ar šo mokošo jautāju nodarbojas apjomīgā Ījaba grāmata: kādēļ taisnīgajam jācieš, kamēr bezdievim iet labi (Ps.73)? Ījabam tiek atņemts viss, ieskaitot dzīvību. Sātans šādi pārbauda viņa ticību un Dievs to pieļauj (!). Savās bēdās un žēlabās Ījabs paliek un cieši turas pie Dieva: “Pliks es nācu no mātes klēpja, un pliks es turp atgriezīšos! Kungs deva, un Kungs ņēma – Kunga vārds slavēts. (Īj.1:21) – “Ak labu gan no Dieva ņemsim, bet ļaunu, to ne?!” (Īj.2:10)

Visā cilvēces vēstures gājumā mēs, cilvēki, atkal un atkal mēģinām priekšstatā par Dievu pārvarēt pretrunu starp Viņa visvarenību un mīlestību, no vienas puses, un pieredzi par cilvēku netaisnīgumu un katastrofām dabā, no otras puses, vai nu Dievu apsūdzot, vai arī apstrīdot Viņa varu vai eksistenci. Vēl neviens nav atradis šīs pretrunas loģisku risinājumu. Piedāvātie risinājumi ir palikuši pretrunīgi un tādēļ ir neapmierinoši. Bet arī tā ir Dieva [runātā] vārda iedarbība.

Lutera raksts par nebrīvo [arī: pakļauto jeb paverdzināto] gribu beidzas ar šo mūsu saprašanai neatrisināmo un mokošo jautājumu, par kuru arī Luters atzīstas, ka viņu tas bieži ir satraucis. Tomēr arī viņa apcerēs nav rodams šīs problēmas loģisks risinājums. Bet arī Ījaba grāmatā nav formāla šīs pretrunas risinājuma; šeit stāsta beigas ir Ījaba saruna ar Dievu, un Kungs “atbildēja no viesuļa” (Īj.40:6). Līdzīgā veidā arī Luters vada uz ticības ceļa, ticības, kuru gan prāta pretrunas satrauc, bet balsta Dieva vārds. Tas ir ceļš no ticēšanas uz skatīšanu (1.Kor.13:12):

“.. un šim neatrisināmajam jautājumam ir īss risinājums izteikts vienā vārdā, proti: pēc dzīves ir dzīve, kurā viss, kas šeit netika nosodīts vai atalgots, tur taps nosodīts un atalgots, tā kā šī dzīve nav nekas cits kā priekšgājēja vai arī sākums nākamajai dzīvei.

Kad nu evaņģēlija gaisma, kas vienīgi vārdā un ticībā smeļas spēku, paveic kaut ko tik lielu, ka gadsimtos apcerētais un nekad neatrisinātais jautājums tik viegli tiek pieveikts un izšķirts, kas gan – kā tev šķiet – būs tad, kad Dieva vārds un ticības gaisma atkāpsies un lieta pati kļūs redzama, un dievišķā Majestāte pati atklāsies. Bet varbūt tu netici, ka tad godības gaisma jautājumu, kas vārda vai žēlastības gaismā ir neatrisināms, var gauži viegli atrisināt, ja žēlastības gaisma dabas gaismā neatrisināmo jautājumu tik viegli ir atrisinājusi?”

Tādējādi apstrīdētajā jautājumā par Dieva taisnību un mīlestību, no vienas puses, un cilvēka gribas brīvību vai nebrīvību, no otras puses, runa nav par kādas antinomijas, t.i. cilvēka prāta izsecinātas pretrunas, bet gan par ticību, ko ar Dieva vārdu balsta Svētais Gars: “Tā arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam, jo mēs nezinām, kas un kā mums jālūdz, bet Gars pats mūs aizstāv ar bezvārdu nopūtām. Un tas, kas izpēta sirdis, zina, kas Garam padomā, tādēļ ka Gars pēc Dieva prāta iestājas par svētajiem.” (Rom.8:26-27)

Birkas: , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.