11. Kādus trīs likumus Dievs deva Sinaja kalnā?


Jānis Jaunsudrabiņš: Baznīca

Kad tēvreizi biju iemācījies skaitīt, es drīkstēju iet mātei līdzi uz baznīcu. Līdz tam laikam vajadzēja apmierināties ar to, ka kalniņā pakāpies, redzēju balto torni ar sarkano jumtiņu un rāmos sestdienas vakaros dzirdēju tālu zvanīšanu.


Māte apāva man jaunas dzeltenas pastalas, pati saģērbās savās labākajās drēbēs, un mēs gājām. – Ceļmalas bija spožas rasas pilnas, mums vajadzēja augstu kājas pacelt, lai neizmirktu apavi. Kad tikām uz lielceļa, tad bija labi. Cik nu ceļš bija bagāts ar ļaudīm! Te pāris braucēju, tur trīs četri gājēji, tad atkal braucēji un atkal gājēji. Un visi uz vienu pusi, klusi, steidzīgi. Man bieži vajadzēja palaisties skriešus, lai tiktu mātei līdz, bet es to darīju, kā kādai iekšējai pavēlei klausīdams, un tas man nenācās grūti. Kādas te pavisam svešas mājas gar ceļa malu. Kāds te savāds kalniņš, apaļš kā lodes puse. Un kā pa tilta apakšu rūc un putojas ūdens…

Vēl gabaliņš un mēs bijām pie baznīcas. Man sirds sita kā putns cilpā. Māte satika vienu otru pazīstau sievu, un viņas apstājās un runājās, pie akmens vales atspiedušās, bet es nedzirdēju, ko viņas runāja. Turpat lejā stāvēja baznīcēnu zirgi garās rindās – arī tie man bija vienaldzīgi. Es tikai skatījos baznīcas baltajā tornī, skatījos uz plakano gaili augstu gaisā, un manas domas vīteroja kā spārnos – augšup un lejup. Augstu tornī patlaban sāka skanēt zvans. Kas par skaņu!

„Jau trešo reizi”, māte iesaucās. „Iesim iekšā.”

Pa mazām durtiņām mēs iegājām tumšā telpā. Tur stāvēja pāris nabagu, atspiedušies uz saviem spieķiem.

„Tā ir ubagu baznīca”, māte teica. Un mēs gājām tālāk.

Kāds te nu bija gaišs! Pa augstajiem logiem krita spilgta priekšpusdienas saule uz dzelteniem, augstiem krēsliem, uz atšķirtām grāmatu lapām, uz gludenām vīriešu galvām un platiem pleciem. Mēs gājām pa krēslu vidu kā pa platu ceļu un tad iegriezāmies meitiešu pusē, kur bij vēl vieta.

„Skaiti nu Tēvreizi”, māte man dūra pie sāniem.

Mēs nometāmies ceļos un skaitījām. Vietām man gan ķērās un vajadzēja sākt no gala, bet beidzot es tomēr tiku līdz āmen un var’ju celties augšā. Māte mani uzcēla uz sēdekļa kājās, lai es varētu redzēt augstajām krēslu lēnēm pāri. Nu varēju grozīties uz visām pusēm un apskatīt baznīcu pamatīgi.

Kaut gan māte teica, ka baznīcā neesot brīv runāt, tad es tomēr nevarēju nociesties viņai šo to nevaicājis, jo dažas lietas man krita acīs, par kurām pats nekādā skaidrībā nevarēju tikt. Kas tu augšā tai kaktā bij par joku? Tur stāvēja, saslietas vairākās rindās, tādas kā skārda tūbas. Un augstajos, velvētajos griestos bija prāvi, melni caurumi, no kuriem izkārās dzels ķēdes, un šo ķēžu galos karājās spoži, čemuraini daikti…

„Kāpēc tie tur pakārti?” es vaicāju.

„Tie ir smukuma pēc”, māte atteica. „Tie ir lukturi. Augstos svētkos tad tur sasprauž pulka sveču un aizdedzina.”

„Ir jau tāpat diezgan gaišs.”

„Ne gaismas pēc, bet Dievam par godu. Nu tagad klusi – nerunā!”

Kā tad es varēju nerunāt? Tur pie vienas sienas augšā bija tāds kā kubuls ar gaisā paceltu vāku.
„Kas tas?” es atkal vaicāju un rādīju ar pirkstu.

„Tā ir kancele. No turienes mācītājs saka sprediķi. Gan jau pats redzēsi.”

Tur augšā sāka kaut kas dūkt. Es sabijos un griezu galvu turu, no kurienes nāca šī dūkoņa.
„Redzi”, māte teica „tur nu spēlē ērģeles.”

Tās resnās tūbas bija ērģeles. – pret tām sēdēja melnās drēbēs ģērbies bārdains kungs un spēlēja. Ak, kas tās bija par skaņām! Man likās, ka tur dzied pulks bērnu – sīki skaidri. Un tad sāka dūkt pērkons un noducina tālumā, tad nāk atkal rūkdams tuvāk, aizvien tuvāk. Nu sāk spert un dragāt. Ļaudis kliedz un sauc… Tad iestājas brīdi klusums. Baznīcēni sāk dziedāt.

Man bija kājas piekusušas, un es apsēdos. Mātei pašai grāmatas nebij. Viņa pagriezusies skatījās kaimiņienes grāmatā un dziedāja. Es sēdēju un tikai klausījos.

Bija brīnišķīgi skaisti. Saule, baltas augstas sienas, tīra grīda, visiem ļaudīm jaunas drēbes, visa telpa skan un skan… Es klausījos, un man sevišķi iepatikās viena skaņa, kas pārstaigāja visu baznīcu kā sīka žvadzēšana, – tas bija stiepts „s”. Es sēdēju un gaidīju, kad šis „sss” ies atkal gar manām ausīm kā vēja plūsma.

Pēc dziesmas es atkal cēlo kājās un ieraudzīju mācītāju. Viņš stāvēja pašā dibenā un kaut ko lasīja no grāmatas. Viņam aiz muguras bija liela bilde. – Vai tas bij Jēzus, kas tur bildē karājās pie krusta? Un viena meita dzelteniem, viļņotiem matiem apķērusies ap krustu un Jēzus kājām. Un vēl tur stāvēja divi cilvēki, galvas pacēluši…

Es aizmirsu klausīties, ko mācītājs runā, jo bilde lika man daudz ko domāt. – kāpēc gan Jēzus tur bija piesists? Un kāpēc šie cilvēki stāv un neglābj? Es sniedzos mātei pie auss, bet viņa mani atstūma nost, un man vajadzēja palit vienam pašam ar savām domām.

Sāka atkal dziedāt. Žvadzošais „sss” lija kā lietus. Un dziesmas skaņām pievienojās mīksta zvaniņu šķindēšana. Es pagriezos, lai redzētu, kas tur skan.

Tepat pa ielu gāja vecs vīrs ar pliku virsgalvi un stūma garā koka galā uzmauktu stopu pa krēslu rindām baznīcēniem gar deguniem. Pie stopa karājās divi mazi zvaniņi un un pastāvīgi savā starpā runājās. Bazīcēni palieca galvas atpakaļ, kad stops patlaban garām gāja, cēla rokas un svieda tur iekšā naudu. Arī es būtu sviedis, bet man nebij.

Mācītājs uzkāpa kancelē. Nu viņš bij tik tuvu, ka es skaidri varēju redzēt grumbas viņa noskūtajā vaigā.
Un piepeši man ienāca prātā: vai mācītājam arī ir jāmirst?

Sprediķis bija garš un man nesaprotams. Es tāpēc sēdēju un domās dzīvoju pa mājām.
Es izstaigāju visas ganības. Apraudzīju visus putniņu perēklīšus, cik vien man viņu bija.
Vēl mācītājs runāja un runāja.
Es gāju atkal dažus līkumus pa laukiem un pļavām…

Jā, nu sāka atkal dziedāt. Es paskatījos augšup; kancele bija tukša.
Vēl gara dziesma, simtiem garu „sss”, un tad visi baznīcēni noslīka pie zemes kā zāle.

Es stāvēju un skatījos, bet māte vilka mani aiz piedurknes lejā pie sevis. Es zināju, ka nu atkal jāskaita Tēvreize. Es metos ceļos un mudīgi noskaitīju bez misēšanās. Tad mēs cēlāmies un gājām laukā.

„Nu, kā tev baznīcā labi patika?” mājās ļaudis man vaicāja.
„Labi”, es atteicu.
„Un ko tad tu tur redzēji un dzirdēji?”
„Tur bija ērģeles, saulīte spīdēja pa logu, bija Jēzus pie krusta, un viens lasīja naudu…”

„Un ko tad mācītājs runāja?”
„Mācītājs? – Viņš teica sprediķi.”

Birkas: , , , , ,



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

13 atsauces par “Jānis Jaunsudrabiņš: Baznīca”

  1. didaskalos:


    Skaisti. :) Laidiet bērniņus pie Manis…

  2. vasara:


    Prieks bija lasīt:)

  3. talyc:


    Baltā grāmata
    …tā bij mana pirmā mīļākā
    (4 ar pus gadu vecumā)

  4. ddauka:


    vērts būtu palasīties arī Poruku, Kaudzītes un Skalbi, kristīgās vēsts paudējus, kurpretim jaunlatviešu jūsmotāji ar dižo Raini priekšgalā ir izmetami mēslainē, jo palīdzējuši mūsu tautu sabojāt ar nelietīgo un bezdievīgo socialisma sludināšanu. vai viņiem

  5. talyc:


    nē … man patīk Jaunsudrabiņš
    viņš te tik smuki raksturo vidējo latvieti- uzbaznīcu gājēju

  6. moritz:


    „Un ko tad mācītājs runāja?”
    „Mācītājs? – Viņš teica sprediķi.”
    ***
    suudiigs bija spredikjis, ja jau beernu nekas neuzrunaaja…

  7. didaskalos:


    >>moritz
    “„Un ko tad tu tur redzēji un dzirdēji?”
    „Tur bija … Jēzus pie krusta…”

  8. ddauka:


    draugs talyc, kāda vaina vidējam latvietim-baznīcāGĀJĒJAM?!?
    esi uzmanīgs! rojā bij reiz jūsmīgi dedzīgs mcītājs, kam arī nepatika tie remdenie, līdz bij no draudzes jāmūk, jo nemanot bij radies millzigs kārums pēc skanošā kā jau farizejam pienākas, he, he

  9. talyc:


    es neko nezinu par to remdeno sludinātāju,
    kuram nepatika savas sludināšanas augļi

    nezinu arī to jūsmīgo neprāti, kurš gribēja
    iedzīvoties uz evaņģēlija rēķina

    nezinu un negribu ar zināt, kas jums tur LELBābelē notiek
    mēs esam jūs atstājuši sātana samaitāšanai

  10. moritz:


    didaskalos
    ne po temu glagoljish…

  11. Roberto:


  12. ddauka:


    draugs talyc, vai tik tu neesi kāds no pēdīgo laiku apustuļiem?
    un kāpēc tev liekas, ka tu esi jūs, ķipa trīsvienīgs vai vismaz divvienīgs, ko a?
    jā, un vel kas. lēti var iznākt, ka pats esi vellam atdots, tāpāc ar te plosies kā negudrs, muahahahā

  13. wiks:


    …vēl labais ir stāsts par Ziemassvētkiem… Arī parāda vidusmēra latvieti- uzbaznīcasgājēju :( :)



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.