291. Ko mēs apliecinām ar Svētās Lūgšanas galavārdiem?


Jāņa Kristītāja kristība

Runājot par Jāņa Kristītāja kristības mērķi un iedarbību, mūsu luteriskie dogmatiķi [Hemnics, Gerhards] ir allaž uzskatījuši to par kristīgās Baznīcas Kristību. Mūsdienu dogmatiķi vairās no šo abu kristību “pilnīgas un galīgas identificēšanas”. Tomēr vecāko dogmatiķu mācībai ir bijis stingri biblisks pamatojums, jo, saskaņā ar Rakstiem, Jāņa Kristītāja Kristība bija patiess žēlastības līdzeklis, kuram piemita kristīgās Kristības dodošais un darbīgais spēks.

Jāņa Kristītāja kristība


Svētie evaņģēlisti mums skaidri norāda, ka Jānis sludināja “grēku nožēlas Kristību uz grēku piedošanu” (Mk.1:4; Lk.3:3), gluži kā Pēteris Vasarsvētku dienā, sekojot mūsu Kunga norādījumiem, sludināja Kristību, “lai dabūtu grēku piedošanu” (Ap.d.2:38). Šī iemesla dēļ, kā to pareizi norāda mūsu vecākie dogmatiķi, Jāņa Kristība ir jāuzskata par identisku tai, kuru vēlāk iedibināja Kristus.

Tā kā Jānis Kristītājs sagatavoja ceļu Kristum un nāca Tā Kunga vārdā (Lk.1:76-79), gan viņa sludināšana, gan Kristība nāca no Dieva (Jņ.1:32-36; 5:33-35). Tātad, arī Jāņa kristība bija “Dieva pavēlē pamatota un ar Dieva vārdiem savienota,” un kā tāda bija īsts žēlastības līdzeklis.

Mūsdienās šim jautājumam, protams, nav praktiskas nozīmes, jo Jāņa kristība vairs netiek lietota. Taču senbaznīcai nācās to ņemt vērā un Rakstos ir kāds piemērs, kur “daži mācekļi,” kuri bija tikuši kristīti “Jāņa kristībā,” pēc Pāvila iniciatīvas “tika kristīti Kunga Jēzus vārdā” (Ap.d.19:1-6). Iemesls ir acīmredzams. Lai arī Jāņa kristība bija patiess sakraments, tas bija spēkā vienīgi sagatavošanās laikā, līdz Kristus atnākšanai un Viņa misijas piepildīšanai. Tādēļ pēc Vasarsvētkiem Jāņa kristībai vairs nav nekādas vērtības, gluži tāpat kā Vecās Derības apgraizīšanas sakramentam, kuru joprojām piekopa jūdu kristieši bet kurš vairs nebija nekas vairāk kā vienīgi ceremonija.

Vēl vairāk, iespējams, ka šos “dažus mācekļus” no Efezas nebija kristījis pats Jānis, bet gan kādi no viņa sekotājiem, kuri nepaklausīja sava skolotāja ieteikumam un nepievienojās Jēzum, “Dieva jēram” (Jņ.1:35-37; Mt.9:14-15; Lk.5:33). Tādējādi šie “Jāņa mācekļi,” atsakoties pieņemt Jēzu kā apsolīto Pestītāju, bija kļuvuši par jūdaisku sektu un viņu kristība patiesībā pat vairs nebija “Jāņa kristība,” bet gan bezdievīga “opozīcijas kristība” (Ap.d.19:2: “Mēs pat neesam dzirdējuši, ka Svētais Gars ir;” sal. ar Jņ.1:33: “Tas ir tas, kas kristīs ar Svēto Garu”). Acīmredzot, viņi vairs nebija pazīstami ar Jāņa liecību par Kristu.

Pastāv vēl kāda cita šīs Rakstu vietas interpretācija, saskaņā ar kuru Sv. Pāvils nemaz nekristīja šos “dažus mācekļus,” bet tikai uzlika tiem rokas, kā rezultātā viņi saņēma Svēto Garu. Saskaņā ar šo interpretāciju, 5.pantā ir sniegti Pāvila, nevis Lūkas vārdi, ar kuriem Pāvils norāda, ko cilvēki darīja, dzirdot Jāņa Kristītāja aicinājumus ticēt Kristum Jēzum. Citiem vārdiem, kad cilvēki dzirdēja Jāņa Kristītāja sludināšanu par Kristu, viņi tika kristīti Kunga Jēzus vārdā un Pāvils šo faktu piemin, lai apstiprinātu Jāņa kristību. Šī vienkāršā interpretācija ir pietiekami ticama, lai arī mūsdienu ekseģēti to pārsvarā noliedz.

Ja Ap.d.19:5-6 apskata vienīgi no grieķu gramatikas puses, tad, ar zināmām grūtībām, šādu interpretāciju varētu pieļaut, tomēr dažas kontekstuālas un teoloģiskas problēmas liek apšaubīt šādas interpretācijas korektumu. Jau Ap.d.18:24-28 tik stāstīts par Apollu, kurš ‘runāja un rūpīgi mācīja par Jēzu, kaut gan pazina vienīgi Jāņa kristību’, šajā izteikumā drīzāk ir norāde uz atšķirību, nekā uz līdzību starp Jāņa kristību un Kristību pēc Jēzus iestādījuma; pretējā gadījumā nebūtu saprotams norobežojuma partikulas vienīgi pielietojums. Turklāt visai dīvaina liktos tāda kristība Jēzus vārdā, par kuru paši kristāmie pat nemaz nenojauš; tas būtu klajā pretrunā ar Kristības Jēzus vai Trīsvienīgā Dieva vārdā pašu būtību. Nebūtu domājams, ka Jāņa mācekļi, būdami pārliecināti par to, ka ir kristīti ‘ar [uz] Jāņa kristību’, patiesībā būtu tikuši kristīti ‘uz Jēzu Kristu’, kā to, pēc autora domām, itkā apliecinot apustulis Pāvils šajā Bībeles fragmentā.

Tāpat ir plašs teoloģisku problēmu loks, kas neļauj mums novilkt vienādības zīmi starp Jāņa kristību un kristīgās Baznīcas kristības Sakramentu. Raksti pamatā visu Jāņa kalpošanu attiecina uz Bauslību, nevis uz Evaņģēliju. Jņ.3:31 mēs lasām paša Jāņa Kristītāja vārdus par sevi: ‘Kas ir no zemes, tas ir no zemes, un viņa runa ir no zemes’ (kā zināms, Evaņģēlijs ir debesu vēsts), Mt.3:11: ‘Es jūs gan kristīju ar ūdeni uz atgriešanos no grēkiem..’- tas norāda uz Bauslības darbu, jo Evaņģēlija vēsts nav grēknožēlas, bet pestīšanas un grēku piedošanas vēsts. Jāņa kalpošanas būtība bija sagatavot uz Kristu, būt par bērnaudzinātāju (Gal.3:24) uz Kristu. Tā par sevi arī liecina Jānis (Jņ.1:23) un norāda, ka Kristus kalpošana atšķirsies pēc būtības (Jņ.1:33).

Tas, ka Jāņa kristība ir no debesīm (Mt.21:25), un tas, ka Jānis norāda uz Kristu, vēl nepadara Jāņa kristību par Sakramentu, jo arī Bauslība ir dota no debesīm (Gal.3:19) un norāda uz Kristu (Rom.3:21); neskatoties uz to, Bauslība nevis attaisno, bet nolād.

Spriežot pēc visa, Jāņa kristība bija īpašs Bauslības pasludināšanas rituāls (līdzīgi Vecās Derības upurēšanām; Ebr.10:3), un tie, kas to pieņēma, ar to apliecināja, ka viņi ir grēcinieki, nevis atpestītie, un viņiem nepieciešama pestīšana. Arī Jānis pats, visiem tiem, kas bija viņa kristīti, norādīja uz Bauslību [darbiem], nevis uz ticību (Lk.3:7-14). Turpretīm kristīgais kristības Sakraments vienmēr pieprasa vienīgi ticību.

Arī Luters novelk skaidru robežu starp Jāņa un Jēzus Kristību:

‘Tādējādi, atšķirība starp Kristus Kristību un Jāņa kristību ir sekojoša: Jānis cilvēkiem nenes un nedod grēku piedošanu. Viņš vienīgi norāda uz To, kas šo piedošanu dāvā. Jāņa kristībā piedošana ir apsolīta, Kristus Kristībā tā tiek dota.’

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.