96. No kādām lietām ticīgajiem ir jāizvairās, lai stāvētu uz pareiza ceļa?


Ja nu muksi, kur tu spruksi?

Un Dievs Tas Kungs sacīja čūskai: “Tādēļ ka tu to esi darījusi, tu esi nolādēta visu lopu un lauku zvēru vidū! Uz sava vēdera tev būs līst un pīšļus ēst visas tavas mūža dienas. [1.Moz.3:14]

Ja nu muksi, kur tu spruksi


Un arī cilvēks ir kļuvis grēcīgs, kā pats velns un čūska un līdz ar to nāvei un iznīcībai lemts. Pēc apstākļu noskaidrošanas spriedums stājas spēkā. Notiesāts tiek kā vainīgais, tā arī līdzskrējēji. Tāda ir Dieva tiesa un taisnība: – Nešķīsteņiem nav paliekamas vietas Dieva tuvumā. Taču pirms cilvēks pārkāpj mūžības slieksnim; pirms spriedums stājies spēkā, cilvēkam vēl tiek atņemta mūžīgās dzīvošanas iespēja.

Nemirstība cilvēkam atņemta uz laiku viņa paša labā – lai netiktu mūžam šķirts no Dieva. Cilvēks, kas Dieva vārdam nav paklausījis – nav ticējis, nevar vairs palikt Dieva tuvumā tā lai netiktu Dieva godības iznīcināts. Cilvēks, kurš radīts pēc Dieva tēla un līdzības nu ir kļuvis … “kā kāds no mums”… un Dievs ar šo nebūt nepaceļ grēkā kritušo cilvēku savas Dievišķās trīsvienības līmenī kā vells to sola “Jūs būsit kā Dievs”. Un tā kā Dieva vārds nav apstrīdams (nedz atsaucams) Ar šo tiek apliecināts, ka cilvēks no Dieva ir šķirts.

“Vai Dievs nav mīlošs Dievs, ja Viņš tā pats savu radību soda?” “Vai Dievs būtu cilvēku atstājis (pametis novārtā), ka Viņš nenovērš visu ļaunu no mums?” Mums nerastos šādi jautājumi, ja mūsu senči – Ādams un Ieva grēkojot nebūtu nopelnījuši sev un (saviem pēcnācējiem) mums šo “dievišķo” laba un ļauna atzīšanas spēju. Ja mums nepiemistu šī nolādētā tiesāšanas spēja (citi sliktie – es tas labais), tad Dievs ar nenāktu mūsu tiesā (un mums pēc tam nebūtu jāiet Viņa tiesā).

Grēka alga ir nāve un Dievs par to bija brīdinājis redzi, Viņam rokas tīras tā, ka paši vien sev esam nāves sodu piesprieduši. Kas nu negrib šo spriedumu dzirdēt, lai mūk. Lai mūk ko kājas nes. Un lai mūk arī tie, kuri savu grēku atzinuši. Lai nu katris mūk uz kuru pusi grib a) vai atpakaļ pie Kristus b) vai tikai tālāk uz priekšu – ellei un pazušanai pretīm.

Kristus ir ārkārtīgi neelastīgs un stagnātisks un netolerants savās pozīcijās. Kā Viņš ieņēmis savu centrālo pozu vēsturē, tā arī līdz mūsu dienām nav izkustējies ne par mata tiesu. Tā pat nav paredzams, ka Viņš savu prātu taisītos mainīt arī rītu.
Jēzus ir vis-neērtākais punkts cilvēces vēsturē. Gluži kā tāds neizkustināms miets, kas pēkšņi iesprausts upes straumes pašā virpulī “šis šķērslis” liek ūdeņiem krākt, ar niknu spēku brāžoties tam virsū. Lielo troksni rada process kad, lai apietu šķērsli, tai vietā ūdens plīst.

Tēlaini izsakoties – Dievs, sūtot savu Dēlu pasaulē ir sašķēlis cilvēces upi divās straumēs. Un kopš Jēzus krusta-nāves un augšāmcelšanās notikumiem vieni plūst uz dzīvību, bet otri turpina kustēties uz nāvi. Pēc tā laika notikumiem pati upes gultne ir izmainījusies – tā plūst kā pār klinti, kuras šķautne iesniedzas mūžībā.

Kurā straumē peldi tu, draugs? Noprotu, ka pareizajā! Tev taču ir droša ticība, ka Kristus nogājis tev mājvietu pie Tēva sagatavot.

Kas pazūd ir kā putekļi, kā pīšļi, kā tādi kas ne no kurienes nākuši nebūtībā arī aiziet. Un no tādiem nolādētajai čūskai un velnam jāpārtiek. Tie lai ir viņa barība, ko ložņam būs rīt līdz līdz to iemetīs degošā sēra jūrā.

Bet dzīvie Velnam nav doti par barību, tamdēļ viņš jūs centīsies nožņaugt, nosmacēt padarīt rāmu un klusu, mierīgu un beigtu vai jebkādā veidā darīt par pīšļiem – par savu barību. Pasaules straume aizvien centīsies tev ierādīt tavu “īsto vietu” pielāgojot, iegrožojot padarot ērtu un iederīgu rāmi plūstošās upes aizvien platākajā ceļā. Taču kamēr vēl tu spirinies, kamēr vēl paturi sevī dzīvu ticību, tu neiederies ložņas ēdienkartē.

Birkas: , , , , , , , , , , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.