13. Kāds ir Dieva likuma saturs?


Izvēle starp patiesību un meliem

Izvēle starp patiesību un meliem gadās bieži. Ja, piemēram, mēs kļūstam par aculieciniekiem negadījumam, ja apciemojam slimnieku vai mūs izjautā okupācijas vai ienaidnieka spēki, kā mums jārīkojas vai ko darīt saskaņā ar kristīgajiem principiem? Cik daudz mēs katrā gadījumā drīkstam atklāt un kam? Ja runājam, tad kā izteikties saskaņā ar patiesību?

Izvēle starp patiesību un meliem

Protams, šādos un līdzīgos apstākļos var rīkoties ļoti dažādi. Viena rīcība būs pareiza, cita – ne. Pirmās krustceles ir izvēle starp runāšanu un noklusēšanu. Ja lemjam runāt, paliek jautājums – kā runāt? Dažreiz var runāt tā, ka pateiktais nav ne patiesība, ne meli, un dažreiz tie var būt tīri meli.

Daudzās filozofiskās un reliģiskās mācībās ir minētas galvenokārt trīs iespējas, kā rīkoties šādos gadījumos.

Pirmā ir – runāt patiesību, lai kādas arī nebūtu sekas. Daudziem tas var šķist vairāk nekā pareizi, bet reālajā situācijā šāda rīcība var būt bīstama. Lūk, divi piemēri. Ja es nāku no slimnieka apmeklējuma un kāds man pajautā par slimā stāvokli, iespējams, es nolemju vaļsirdīgi pastāstīt, ka pacients mirst. Patiesībā apciemojuma laikā man bija slikts garastāvoklis, arī slimnieka stāvoklis bija pasliktinājies un viss izskatījās drūmi. Es netiku runājis tieši ar ārstu, tikai slimnieka kopējiem. Un tāpēc tad, kad man apjautājās par slimnieka veselību, es stāstīju pēc labākās sirdsapziņas, no visas sirds, un teicu, ka slimnieks mirst. Nākamajā dienā pacienta radinieki saņem ziņu, ka viņš sācis atveseļoties. Tajā pašā laikā baumas, kas nāca no manis, jau izplatījušās daudzu cilvēku vidū, un daži sākuši gatavoties bērēm. To visu izraisījusi mana apņemšanās “runāt patiesību un tikai patiesību”, ko es patiesībā nemaz neesmu darījis. Šo izdomāto stāstu varētu vispārināt, jo tā noticis simtiem un tūkstošiem reižu, lai gan nekad nav nepieciešams šādi rīkoties.

Vēl kāds piemērs varētu būt daudzie bēdīgie gadījumi, kad valsti ieņēmuši ienaidnieka spēki vai revolucionāri. Pastaigājoties es sastopu militārās formās tērptus cilvēkus, un virsnieks man jautā, kur var atrast tādu un tādu cilvēku. Tad es nonāku krustcelēs. Ja es viņam atbildēšu, ka pēc pēdējās informācijas, kas man pieejama, viņš slēpjas tādā un tādā ciematā, vienīgais iznākums var būt tāds, ka ciematā viņi neatrod šo cilvēku un par sodu nošauj daudzus ciemata iemītniekus un nodedzina vairākas mājas. Bet vai tad man nav jāsaka “patiesība un tikai patiesība”? Jā, kāda tad bija patiesība? Es taču varēju iedomāties, ka meklētais cilvēks nav pārnakšņojis tajā ciematā. Un tad manas muļķīgās atbildes dēļ tika upurēti daudzi cilvēki un ciemats, bet kādam mērķim? Tieši tas arī noticis ar neskaitāmiem ciematiem visā pasaulē.

Otrā daudzu ieteiktā iespēja ir izteikties vispārēji, neuzņemoties nekādas saistības, izvēloties vārdus tā, ka runāto var saprast ļoti dažādi. Neatkarīgi no vārdu interpretācijas, nebūs iespējams apgalvot, ka runātājs ir melojis. Visos gadījumos viņš var teikt: “Es tieši tā arī teicu, vai ne?” Ir pamats bažām, ka neviens godīgs cilvēks labprāt neizmantos šo iespēju.

Trešā iespēja ir apzināta melošana – “baltie meli”. Tie, kas aizstāv šādus melus, saka: “Vai tad ir cita izeja? Ja es runāšu patiesību, varu otram cilvēkam vai pat daudziem citiem nodarīt daudz ļauna, varbūt pat izraisīt viņu nāvi. Turpretim, ja melošu, es varu daudzus izglābt.” Viņi turpina argumentēt šādi: “Patiess ienaidnieks nemaz nav pelnījis dzirdēt patiesību.” Argumenti “balto melu” labā ir ļoti vāji. Apsveriet tikai divas lietas: kā tiks vērtēta mana uzticamība, kad cilvēki sapratīs, ka esmu viņiem melojis par slimnieku? Kas notiks, ja pastāstīšu ienaidnieka karavīriem, ka viņu meklētais cilvēks slēpjas citā ciematā, kurā, cik man zināms, viņš vispār nav bijis? Vai ienaidnieka spēki nepārmeklē šo ciematu veltīgi un tad neatriebjas par to? Kāda ir “balto melu” svētība?

Diskusija starp šo trīs iespēju piekritējiem nekad nebeigsies. Tādēļ mēs ierosinām apskatīt šo jautājumu no citas puses.

Ir jāsaprot, ka kādreiz, saspringtās situācijās, meli ir pilnīgi nepieciešami. Daudzi šādos apstākļos ir pārlieku runīgi. Viņi ir gatavi atbildēt uz visiem jautājumiem, arī tādiem, kuros viņi sevi varētu uzskatīt par nekompetentiem. Ja rīcībā nav vajadzīgās informācijas, vislabāk ir tā arī pateikt. Lai sniegtu piemēru, atgriezīsimies pie slimnieka jeb “mirēja” gultas. Ja esam padevušies kārdinājumam “runāt patiesību un tikai patiesību”, tad, iespējams, pēkšņi atskārtīsim, ka neesam saņēmuši nekādu informāciju no uzticamiem avotiem. Tātad mēs maldinām, pirmkārt, paši sevi, otrkārt, arī citus. No šī, kā arī citiem līdzīgiem piemēriem varam iegūt mācību: ne no viena nevar pieprasīt pareizu informāciju par to, ko viņš pats precīzi nezina, un, ja tomēr tā notiek, viņš drīkst godīgi teikt, ka nezina.

Tā kā šeit nav iespējams uzskaitīt visus iespējamos jautājumus, kuros mums var nākties saskarties ar šo situāciju, minēsim dažas vispārējas atziņas.

Pirmkārt, mums jāsaprot, ka Patiesība, Mīlestība un Taisnīgums Dievā apvienojas vienā būtībā. Tāpēc Viņā nav “ne pārmaiņas, ne pārgrozības ēnas” (Jēk.1:17). Ja esam kristieši, šādai vienotībai jābūt arī mūsos. Mūsu attieksme pret patiesību un meliem nedrīkst mainīties pat dzīves krustcelēs.

Otrkārt, pamatojoties uz pirmo atzinumu, mēs nedrīkstam rēķināties ar meliem kā iespējamo izeju grūtās situācijās.

Treškārt, bez nepatiesības runāšanas vēl pastāv cita iespēja tad, ja teikt patiesību mums šķiet neiespējami: tā ir klusēšana visdažādākajās izpausmēs. Ne vienmēr tas ir viegli. Dažkārt par to dārgi jāmaksā – tikpat, cik par runāšanu.

Ceturtkārt, mums jāsaprot, ka neviens nekad nespēs atrisināt šīs problēmas mūsu vietā. Ikvienam ir jāizšķiras pašam. Viegli būt gudram, kad viss jau noticis. Ja kāds kļūst gudrāks, saprotot, ka ir kļūdījies, malā stāvošais vai vērotājs nedrīkst kritizēt vai nosodīt. Arī attiecībā uz kļūdām un grēkiem šajā jomā mums jānodod pārkāpējs Dieva žēlastībai.

Birkas: , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.