189. Ko Bībele māca par Jēzus piedzimšanu?


Izredzētie

Viņā Tas mūs pirms pasaules radīšanas izredzējis (Ef.1:4).

Izredzētie

Te ir kas liels un nesatricināms, ko nespēj ietekmēt ne vētras, ne šā laikmeta maiņas! Tas bijis no sākuma, ir mūžīgs un nemainīgs! Ja vien mēs spētu šai patiesībā ietērpt savu sirdi, kas tas būtu par drošu cietoksni pret visām vētrām un uzbrukumiem! Kas par varenu un nesatricināmu mieru un prieku! Cik tuksnešaina, nelaimīga un nožēlojama ir kristieša dzīve, ja viņš savu acu priekšā allaž nepatur šo lielo, mūžīgo patiesību!

Sacīdams, ka mēs esam izredzēti Kristū pirms pasaules radīšanas, apustulis grib mums atgādināt par mūžīgo, stipro un nesatricināmo Dieva žēlastību pret mums Kristū. Viņš grib sacīt: es jums tagad nesludinu neko jaunu, svešu vai nedrošu, bet tas viss ir bezgala sens. Tas ir senāks nekā debesis un zeme, jo pirms pasaules radīšanas Dievs izredzēja mūs Savā Dēlā un, kad laiks bija piepildīts, lēma Viņu sūtīt pie mums, lai Viņš tiktu atklāts mūsu dabā, kļūdams par mūsu Gaismu un Dzīvību.

Nekas nav tik nemainīgs kā mūžīgais Dieva nodoms. Ko Dievs ir lēmis “pēc Savas gribas labā nodoma” (Ef.1:5), tas visā mūžībā paliek nemainīgs. “Jo neatceļamas ir Dieva žēlastības dāvanas un Viņa aicinājums” (Rom.11:29). Nekāds spēks nespēj atcelt vai kavēt Dieva lēmumu. Vai Viņš, kas ar Savu visvareno Vārdu radījis miljoniem galaktiku un noteicis tām nemainīgu gaitu, ļaus kādam kavēt vai izjaukt Viņa mūžīgo nodomu?

Lai arī Dieva pretinieks velns ir ievedis cilvēku grēkā un nāvē, Viņš neatstās to nāvē mūžīgi, bez cerības vai glābšanas iespējas. Nē, nekad! Dzīvībai, kas bija pie Tēva, bija jātop atklātai miesā un jātop par cilvēces Gaismu, Cerību un Glābšanu. Tā kā Dievs nedrīkstam aizmirst Dieva mūžīgo nodomu attiecībā uz cilvēci, lai parādītu “Savu negrozāmo gribu” (Ebr.6:17), kas visā savā glābšanas un mierinājuma bagātībā pastāv mūžīgi,− lai kas ar mums notiktu un lai ko mēs redzētu un justu sevī.

Dievs taču radīja cilvēku pēc Sava tēla un līdzības, lai mēs būtu Viņa bērni un mantinieki. Un pirms pasaules radīšanas Viņš ielika pamatus mūsu glābšanai. Viņš izredzēja mūs Kristū. Proti, Savā mūžīgajā nodomā Viņš lēma Kristū izlabot grēkākrišanas postu, darot Viņu par otro Ādamu, mūsu Vidutāju un mūsu glābšanas Gādnieku. Tādēļ, ja vien kāds savās bēdās pievēršas Kristum un pieķeras Viņam ticībā, tas neies bojā, bet tam būs mūžīgā dzīvība.

Kad Viņš to bija izlēmis, Viņš radīja cilvēku kā Savu bērnu un Savas valstības mantinieku, kaut arī skaidri paredzēja grēkākrišanu, visus grēkus un postu, kas nāks pār cilvēci. Tāpat Viņš labi zināja, kā tas glābjams. Viņa gribas nodoms nebija lemts iznīcībai. Tāpēc jau no paša sākuma Viņš gatavoja cilvēkam debesu mājokļus. Kristus pavēsta, ka pēdējā dienā Viņš aicinās visus ticīgos: “Nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma” (Mt.25:34).

Tāpat, radot pasauli, Dievs sagatavoja cilvēka dzīvi šai laikā, greznodams to ar visu ķēnišķo bagātību un spožumu. To visu Viņš darīja cilvēces labā. Un Viņš cēla, stādīja un rotāja cilvēkiem pasauli, pildīja zemi ar visu derīgo un jauko un sacīja: to visu Es jums dodu. “Valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un katru dzīvu radījumu, kas rāpo pa zemi” (1.Moz.1:28).

Uzlūkojot šo sākotnējo Dieva nodomu cilvēkam, mēs gūstam lielu mierinājumu un prieku savās noskumušajās sirdīs. Tas glābis daudzus kristiešus no dziļām skumjām, kad Gars tiem palīdzēja saprast: “Es taču esmu tikai cilvēks! Un Dieva sirdī ir tik lielas, mūžīgas žēlastības domas par mani. Viņam ir nemainīgs nodoms un patiesa Tēva sirds! Turklāt Viņš patiesi ir mans visvarenais Radītājs! Es nevaru grimt tik dziļi, lai Viņš nevarētu mani atkal piecelt un Savai brīnišķajai žēlastībai par slavu radīt no manis ko vērtīgu.”

Kad mūsu pirmvecāki tik necienīgi pārkāpa Viņa bausli, par spīti tam, ka viņiem piemita viss vajadzīgais spēks tā pildīšanai, Dievs viņus nepameta. Ar kādu sirsnīgu laipnību Viņš apžēlojās par Saviem kritušajiem bērniem, kā viņus uzmeklēja un mierināja! Un, ja Dievs ir devis Savu vienpiedzimušo Dēlu mums par Brāli un Glābēju, tad Viņš nevar būt vienaldzīgs attieksmē pret cilvēku. Nē, nav šaubu, ka Viņam ir dziļi tēvišķas jūtas pret mums.

Kas spēj apjaust visu to labo, ko tik brīnišķīgs Tēvs vēl mums darīs? Šādas pārdomas par to, kā bija sākumā, var sniegt mums lielu prieku un pateicību, kad saņemam žēlastību to apdomāt dziļāk.

Birkas: , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.