179. Kādēļ mūsu Pestītājam vajadzēja būt patiesam cilvēkam?


IX svētdiena pirms Lieldienām (Septuagesima)

Jo debesu valstība ir līdzīga namatēvam, kas rīta agrumā izgāja strādniekus derēt savā vīnadārzā. Un, saderējis strādniekus par vienu denāriju kā dienas algu, viņš nosūtīja tos savā vīnadārzā. Un viņš izgāja ap trešo stundu un redzēja vēl citus pie tirgus bez darba stāvam un sacīja tiem: noeita arī jūs vīnadārzā, es jums došu, kas nākas. Un tie nogāja. Atkal viņš izgāja ap sesto un devīto stundu un darīja tāpat. Bet, ap vienpadsmito stundu izgājis, viņš atrada vēl kādus stāvam un saka tiem: ko jūs visu dienu šeit stāvat bez darba? Tie viņam saka: neviens mūs nav derējis. – Viņš saka tiem: eita jūs arīdzan vīnadārzā, un, kas nākas, to jūs dabūsit. Bet, kad vakars metās, vīnadārza kungs saka savam uzraugam: pasauc strādniekus un izmaksā tiem algu, iesāc ar pēdējiem un beidz ar pirmajiem. Tad atnāca tie, kas bija derēti ap vienpadsmito stundu, un katrs dabūja pa denārijam. Un, kad pirmie atnāca, tie cerēja dabūt vairāk; bet arī viņi dabūja katrs pa denārijam. To saņēmuši, viņi kurnēja pret namatēvu un sacīja: šie pēdējie strādāja vienu vien stundu, un tu tos pielīdzināji mums, kas dienas nastu un karstumu esam cietuši. Bet viņš atbildēja un sacīja vienam no tiem: draugs, es tev nedaru netaisnību. Vai tu ar mani neesi saderējis par vienu denāriju? Ņem, kas tev pieder, un ej; bet šim pēdējam es gribu dot tikpat daudz kā tev. Vai tad man nav tiesības darīt ar savu mantu, kā es gribu? Jeb vai tava acs ir skaudīga, ka es esmu labs? Tā pēdējie būs pirmie un pirmie pēdējie. Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu. [Mt.20:1-16]


Katrai Jēzus teiktajai līdzībai, protams, bija savs īpašs nolūks, proti, lai pamācītu apkārtējos klausītājus, savus mācekļus un arī visu savu baznīcu visā laiku gājumā. Līdzībā par strādniekiem vīna kalnā Jēzus vēlējās izskaidrot saviem mācekļiem tik būtisko patiesību, ka ticīgo glābšana nav atkarīga no viņu labajiem darbiem.

Šai līdzībai ir sava priekšvēsture, kuru mums vajadzētu zināt, lai to labāk saprastu. Tātad pie Jēzus bija pienācis kāds jauneklis un vaicājis: “Ko laba man būs darīt, lai es dabūtu mūžīgu dzīvību?” Kā zināms no Nikodēma un citiem piemēriem, šādi jautājumi jūdu vidū bija populāri un tie nav sveši arī mūsdienu baznīcēniem. Tātad – kas man jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvošanu? Šis jautājums ietver domu, ka mūžīgā dzīvība nopelnāma ar cilvēka labajiem darbiem. Jēzus atbilde bija īsa — turi baušļus! Patiešām, ja cilvēks labprātīgi un pilnībā izpildītu Dieva prasības, viņ.am vajadzētu iemantot Dieva labvēlību un mūžīgo dzīvošanu. Daudz nekavējoties jauneklis atbildēja, ka viņš ir turējis Dieva baušļus jeb dzīvojis saskaņā ar bauslības prasībām. Lai būtu pilnīgi pārliecināts, ka pareizi sapratis Jēzus atbildi, viņš vaicāja – kā vēl man trūkst? “Ja gribi būt pilnīgs” – atbildēja Jēzus – “tad noej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod to nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un tad nāc un staigā man pakaļ.” Izdzirdot šos vārdus, jauneklis noskuma un aizgāja, jo viņam bija daudz mantas. Tādējādi ar pāris teikumiem Jēzus bija atklājis, ka jauneklis nebūt nebija turējis baušļus, kā viņš pats iedomājās. Patiesībā viņš nebija pildījis pašu pirmo un galveno bausli – mīlēt Dievu vairāk par visu. Izrādījās, ka savu mantu viņš vērtē augstāk, nekā Dievu un tādēļ patiesībā kalpo elkam.

Tad Jēzus, zinādams cik svarīgs ir šis jautājums, pievērsās saviem mācekļiem un sāka tiem skaidrot, ka bagātam cilvēkam būs grūti nokļūt debesu valstībā. Mācekļi apmulsa. Viņi bija dzirdējuši no citiem jūdu mācītājiem, ka bagāts cilvēks noteikti ir Dieva svētīts. Tādēļ mācekļi izbijušies jautāja – kas tad var tikt pestīts, ja ne bagātais? Tad Jēzus atbildēja: cilvēkiem tas nav iespējams, bet Dievam visas lietas iespējamas. Dievs var izglābt gan nabago, gan arī bagāto, bet nedz bagātais, nedz nabagais nevar izglābt paši sevi. Pēteris, kas visu to dzirdēja, daudz neiedziļinādamies Jēzus vārdos, tūdaļ vaicāja – redzi, mēs esam pametuši gan savas laivas, gan tīklus, gan visu citu, kas mums bija un sekojuši Tev, kas mums par to būs? Ko Tu mums dosi? Redzi, Kungs, mēs, Tavi mācekļi, esam citādi, labāki, nekā šis bagātais jauneklis! Lai novērstu jebkurus pārpratumus, Jēzus tūdaļ atbild, ka Viņš nekādā gadījumā negrasās palikt mācekļu parādnieks. Tādēļ viņi saņems ne tikai goda pilnu vietu debesīs, bet daudzkārt tiem tiks atlīdzināts jau šajā dzīvē. “Bet!” – brīdinoši piebilst Jēzus – “daudzi, kas bija pirmie būs pēdējie, un, kas bija pēdējie būs pirmie.” Tas ir nopietns brīdinājums mācekļiem, ka tie gan ir labi iesākuši, bet ticības ceļš vēl ir jānoiet līdz galam. Lai nebūtu tā, ka velna pievilti, tie atkristu un no pirmajiem kļūtu par pēdējiem. Turklāt vairāk par visu Jēzus bija norūpējies par Pētera vārdiem, ka arī viņš paļaujas uz saviem darbiem un uzskata sevi labāku par citiem cilvēkiem. Tādēļ viņš tūdaļ saviem mācekļiem stāsta līdzību par strādniekiem vīna kalnā. Arī mums jāieklausās Kristus vārdos, lai nelolotu savā prātā domas, ka esam labāki par citiem, darām labus darbus un tādēļ mantosim debesis, tas ir, lai mēs no pirmajiem nekļūtu par pēdējiem.

Tātad līdzībā Jēzus stāsta par namatēvu, kas rīta agrumā izgājis strādniekus derēt savā vīnadārzā. Kā algu viņš tiem apsolījis katram vienu denāriju. Tad dienas gājumā namatēvs vairākas reizes izgājis derēt vēl citus strādniekus un visiem apsolījis vienu un to pašu algu, proti, denāriju. Kad pienācis vakars, viņš licis izmaksāt algu, taču pavēlējis iesākt ar pēdējiem un beigt ar pirmajiem. Tā nu tie, kas bija strādājuši mazāk, algu saņēma pirmie, un katrs saņēma pilnu maksu. Kad beidzot pienāca pirmo kārta, viņi cerēja saņemt vairāk, jo bija strādājuši vairāk, bet saņēma to pašu ko citi. Tad tie sāka kurnēt – mēs taču strādājām vairāk, visu garo dienu saules karstumā, daudz paveicām, bet algu saņemam tādu pašu, kā tie kas strādāja tikai vienu stundu! Kur te taisnība! Tad namatēvs mierīgi paskaidroja, ka viņš taču visus līdzis par vienu un to pašu cenu, proti, vienu denāriju un kādēļ gan viņš’ nevarētu ar savu mantu darīt, ko vēlas un arī pēdējiem dot tikpat daudz cik pirmajiem. Kādēļ jūs esat skaudīgi? – viņš vēl piebilda. Vai nezināt, ka daudzi pirmie būs pēdējie, bet pēdējie pirmie? Daudz ir aicinātu, maz izredzētu!

Protams, nama saimnieks Jēzus līdzībā ir neviens cits kā pats ir Dievs; vīnadārzs Viņa baznīca, bet strādnieki Dieva aicinātie ticīgie. Vēl varētu piebilst, ka līgums jeb derība ir Svētā Kristība, alga mūžīgā dzīvošana un darbs – labie darbi, ko darām. Tieši šajā labo darbu jeb ticības dzīvē slēpjas briesmas, no kā Jēzus īpaši brīdina šajā līdzībā. Baznīcas vēsture liecina, ka Jēzus brīdinājumam ir bijis ļoti nopietns pamats un tas bieži nav ticis ņemts vērā. Problēmas parasti sākušās tad, kad baznīcas kļuvušas lielas un ietekmīgas un maz pamazām sākušas vairāk paļauties uz saviem sasniegumiem, nekā uz Dieva laipnību un žēlastību. Tāpat kā bagātais jauneklis, vairāk mīlēdamas pasauli, tās godu un mantu, nekā Kristus Evaņģēliju, kādreiz pirmās Kristus liecinieces kļuvušas par pēdējām, no Svētās Kristus baznīcas pārvēršoties par sektām. Tas pats ir noticis ar daudziem ievērojamiem teologiem, mācītājiem un draudžu darbiniekiem.

Arī mēs nebūt neesam pasargāti no augstprātības, vienaldzības, remdenuma un kūtruma. Tādēļ šajā baznīcas gada svētdienā Dievs mūs īpaši no tā brīdina – katru no mums, dziļi jo dziļi personiski. Tos, kas ticībā bijuši pirmie, Viņš brīdina no augstprātības un paļaušanās uz saviem darbiem, bet tos, kas nesen nākuši pie ticības, no domām, ka tie ir pēdējie un Dieva valstības necienīgi.

Te nu ikvienam jāapzinās, ka baznīcā mēs neviens neesam nokļuvuši nejauši vai pēc savas izvēles. Ticības lietas baznīcā nekad nav cilvēka privātās lietas. Tās nav nedz paša cilvēka reliģiskie meklējumi, nedz citu cilvēku ieteikumi vai kaut kas tam līdzīgs. Arvien tas ir paša Dieva aicinājums strādāt Viņa vīnadārzā, lai pēc tam kopīgi ar Viņu strādātu mūžīgu darbu debesīs.

Ja Dievs mūs nebūtu aicinājis ar grēku piedošanas un apžēlošanas vēsti, tad mēs joprojām būtu svešinieki Viņa baznīcai vai arī piederētu kādai lielākai vai mazākai sektai un kalpotu velnam, kas mums par darbu samaksātu ar elles uguni un mūžīgām ciešanām. Tādēļ būsim Dievam no sirds pateicīgi, vispirms jau par to, ka Viņš mums devis laicīgu dzīvību, jo mēs taču varējām arī nemaz nebūt. Tālāk domāsim par to, kādēļ mēs esam, kādēļ Dievs mūs radījis, kādēļ viņš licis mums būt? Atbilde ir vienkārša, bet tā atsedz visu dzīves noslēpumu, proti, Dievs mūs radījis tādēļ, lai būtu ar mums kopā mūžīgi, tādēļ Viņš vēlas glābt mūs no grēka, velna un elles un dāvāt debesis. Tādēļ atmetot jebkuru iedomību, par visu labo pateiksimies vienīgi Dievam un -uzticīgi turēsimies pie ticības. Savukārt, kas attiecas uz darbiem, ko Dievs no mums sagaida šīs zemes dzīves laikā, tad kopsavilkuma veidā atbildi atrodam pravieša Mihas grāmatā: “Tev, cilvēk, ir sacīts, kas ir labs un ko Tas Kungs no tevis prasa, proti, – darīt taisnību, mīlēt žēlastību un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā!” (Mih.6:8) Turklāt iespēja tā dzīvot ir liela un nepelnīta Dieva laipnība, par ko viņam nemitīgi pienākas pateicība.

Taču tiklīdz tu sāksi tā dzīvot, velns pret tevi kļūs īpaši nikns un naidīgs. Viņš tūdaļ izmēģina visus stiķus un niķus, lai padarītu tevi lepnu un augstprātīgu, lai tu domātu, ka esi labāks par citiem cilvēkiem, un tādēļ Dievs tevi svētī un dos mūžīgo dzīvošanu. Tādēļ nekad nesalīdzini sevi ar citiem cilvēkiem, bet ja vēlie sevi ar kādu salīdzināt, salīdzini sevi ar Jēzu !.. Kristu. Tad tu redzēsi, k nožēlojams grēcinieks patiesībā esi. Raugies arī uz Dieva baušļiem, lasi tos un pārdomā, ko tie no tevis prasa. Tad tu atkal redzēsi, ka esi nekas cits kā grēcinieks, ko Dievs glābj tikai un vienīgi savas laipnības un žēlastības dēļ. Tomēr tu vari droši paļauties uz viņa laipnību un žēlsirdību. Taču nedomā, ka tādēļ tu vari izlaisties un dzīvot, un darīt ko gribi, kas vien ienāk prātā. Apustulis Pāvils atgādina, ka tad, kad daudzi jūdi, kas piederēja īpašai Dieva izredzētai tautai un bija baudījuši Viņa žēlastību tāpat kā mēs, iekāroja ļaunu, tie tika izdeldēti tuksnesī. Sods sekoja arī tad, kad tie nodevās elku kalpībai, netiklībai, kārdināja To Kungu vai kurnēja pret Dievu. Svētais Gars šos notikumus no Israēla tautas vēstures licis pierakstīt mums par brīdinājumu un šā paša iemesla dēļ tos atkārto apustulis Pāvils. Tad nu jūs darīsiet pareizi, ja ņemsiet to vērā un kalposiet Tā Kunga vīnadārzā ar priecīgu, pateicīgu un pazemīgu sirdi! Nekādā gadījumā nepakļaujoties šaubām vai izmisumam savu grēku dēļ, bet arvien ejot pie Tā Kunga kā pie žēlastības avota, lai remdētu savas slāpes pēc viņa taisnības. Cik vien iespējams bieži ar prieka un pateicības pilnu sirdi saņemsim Viņa lielās dāvanas – Kristus Miesu un Asinis, kas izlietas par mūsu grēkiem. Tās dziedinās visas vainas un sadziedēs visas brūces. Nav labāku zāļu pret nemierīgu sirdsapziņu! Jā, tas ir apliecinājums tam, ka Dievs tevi mīl, ka Viņš no tevis neko neprasa, bet tikai dāvina un dod. Kā vienmēr tu atnāci uz baznīcu kā nabaga grēcinieks, bet mājās aiziesi kā svētais, kā tāds kam grēki piedoti un sirdī miers ar Dievu. Āmen.

Birkas: ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.