131. Kāds tad īsti ir Dieva bauslības mērķis un uzdevums?


Īss Kristus dzimšanas svētku sprediķa atkārtojums

Un, kad nu eņģeļi no tiem bija aizgājuši uz debesīm, tad gani runāja savā starpā: “Ejam tad nu uz Bētlemi raudzīt, kas noticis, ko Tas Kungs mums licis paziņot.” Un tie steigdamies nāca un atrada gan Mariju, gan Jāzepu un bērniņu, silē gulošu. Bet, to redzējuši, tie izpauda to, kas tiem bija sacīts par šo bērnu. Un visi, kas to dzirdēja, izbrīnījās par vārdiem, ko gani tiem bija sacījuši. Bet Marija visus vārdus paturēja prātā, tos pārdomādama savā sirdī. Un gani griezās uz mājām, godāja un teica Dievu par visu, ko tie bija dzirdējuši un redzējuši, tā kā tas tiem bija sludināts. [Lk.2:15-20]

Kristus dzimst mūsos

Tagad vēl mazliet pārrunāsim un atkārtosim to, kas šodien tika sludināts, proti, – kā Bērns Kristus dzimst mūsos. Jo jūs esat dzirdējuši, ka šim Bērnam jābūt mūsu – tikai tad Viņa piedzimšana nesīs augļus mūsos – un mums Viņš ir jāuzņem. Tādēļ ikvienam jādomā un jāatceras, ka Kristus ir piedzimis viņam. Jo Kristus ir nācis ne tādēļ, ka mēs būtu Viņam vajadzīgi, bet tādēļ, ka Viņš bija vajadzīgs mums. Viņš ir pazemojies, ietērpdamies šai “maisā” – mūsu miesā un asinīs – tikai tādēļ, lai izlietu pār mums Savus neizmērojamos dārgumus un izglābtu mūs no grēka, nāves, elles, velna un visām nelaimēm. Kas tā uzņem šo Bērnu, tas gūst prieku savai sirdij. Jo sirds nevar nepriecāties, saņemot šādu dārgumu pārpilnību. Par to jūs jau pietiekami daudz esat dzirdējuši.

Kāds varētu jautāt: kā tad varam zināt, ka esam ar ticību uzņēmuši šo Bērnu savā sirdī, un būt pārliecināti, ka šī Viņa piedzimšana nesusi mums labumu? Tādēļ nedaudz runāsim arī par zīmi, kas noteikti atrodama tur, kur Kristus ir šādi uzņemts, un kas nāk un atklājas ārējā dzīvē, izplūstot no sirds, kurā ir Kristus, šis Bērns. Šī zīme nav nekas cits kā tas, ka arī mēs, cilvēki, rūpējamies cits par citu, itin kā ietērpdamies sava tuvākā miesā un darīdami viņam tā, kā Dievs mums darīja Kristū. Tā arī ir garīgā piedzimšana, garīga tapšana par cilvēku; jo šādā veidā mēs paši dzimstam cits citam.

Raksti sauc mūsu tuvāko par mūsu pašu miesu. Jesaja Jes.58:7 saka: “.. kad tu redzi kailus un tos apģērb un neatraujies no sava tuvāka ..” Pravietis uzsver, ka mūsu miesa ir arī tā miesa, kas ir mūsu tuvākajam; jo Dievs grib, lai neviens nenicinātu otru. Jā, jo necilāks ir mūsu tuvākais, jo vairāk man par viņu jārūpējas – tieši tā, it kā viņš būtu manis paša miesa un asinis. Jo Kristus ir ietērpies mūsu miesā, kas taču ir grēku pilna; Viņš izjutis visu mūsu postu un nelaimi un Dieva, Sava Tēva, priekšā izturējies tā, it kā Viņš pats būtu darījis grēku, ko bijām darījuši mēs visi, un pats pelnījis to, ko bijām pelnījuši mēs, – kā Sv. Pāvils saka Fil.2:1–8 attiecībā uz Kristus pazemošanos un to, kā mums, sekojot Viņa piemēram, jāpazemojas, lai kalpotu cits citam; viņš raksta: “Ja nu ir kāds iepriecinājums Kristū, ja kāds mīlestības mierinājums, ja kāda gara sadraudzība, kāda sirsnība vai līdzcietība, tad piepildait manu prieku, turēdamies vienā prātā, lolodami vienu mīlestību, dvēselēs vienoti, ar vienu mērķi, ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi, neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām. Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei!”

Ja mēs tā rūpējamies par savu tuvāko un sekojam šim Kristus piemēram, tad mūsu vecā miesa iet mazumā un tās vietā nāk jaunā dzimšana. Tā nav miesīga un nesaistās ar laicīgu draudzību vai radniecību, bet ir garīga, tā ka es sava tuvākā nelaimi jūtu kā pats savu. Te nu mēs kļūstam par tuviem draugiem, par brāļiem un māsām, tā ka kļūt vēl tuvākiem nebūtu iespējams. Tā Svētais Gars dara daudzus kristiešus par vienu miesu. Turpretī cilvēka daba sadala vienu miesu daudzās. Cik tālu cilvēciskā daba nošķir mūs – miesu un asinis – citu no cita, tik tuvu – un vēl tuvāk – Gars mūs atkal sasaista kopā. Tādēļ man jāpalīdz savam tuvākajam tā, it kā es to darītu pats sev, – man jādod no savas pārticības, lai palīdzētu viņam glābties no trūkuma. Ja viņš ir nabadzīgs, bet es esmu bagāts, man ar savu bagātību jānāk viņam palīgā; ja viņš ir grēcinieks, bet es esmu dievbijīgs, man jākalpo viņam ar manu dievbijību; ja viņš kritis kaunā, bet es tieku godāts, tad man ar manu godu jācenšas apklāt viņa kaunu utt. Man jādara savam tuvākajam tas, ko es gribētu, lai citi dara man, ja es būtu baiļu un posta nomākts.

Kad es to īstenoju un parādu ar darbiem, tā ir droša zīme, ka Kristus dzimšanai manī ir spēks un vieta. Un, jo vairāk mūsos ir šādu kristīgas mīlestības darbu, jo vairāk Kristus mīt mūsos. Jo, kad redzam, cik lielu žēlastību esam saņēmuši no Kristus, mūsu sirdis kļūst priecīgas, tiklīdz rodas iespēja darīt kādam labu, sekojot Kristus piemēram. Tādēļ – kurš savā sirdī nav gatavs palīdzēt savam tuvākajam ar visu, kas viņam pieder, tas nav uzņēmis šo Bērnu un arī nesaprot, ko īsti nozīmē tas, ka Dieva Dēls ir tapis Cilvēks.

Ikviens grib turēties pie vareniem un bagātiem ļaudīm, kuri spēj viņam palīdzēt un no kuriem viņam pašam ir kāds labums; nabadzīgi, necili un bēdu nomākti ļaudis tiecas tikai pēc tā, kas ir liels, bagāts un varens pasaules priekšā; taču tādiem šis Bērns zūd, viņiem Bērniņa dzimšana nenes nekādu labumu. Nav iespējams sajust šīs dzimšanas saldo garšu, ja nenovēršamies no visu cilvēku palīdzības un labuma, ko tie mums var nest, – lai saņemtu tikai šī Bērna palīdzību, mierinājumu un pestīšanu. Jo jūs dzirdat un arī šodien esat dzirdējuši dziesmas vārdus: ja Bērniņš nebūtu mums dzimis, mēs visi būtu pazuduši. Šim Bērnam ir mūs jāpiepilda, citādi paliksim tukši. Un, kad Viņš mūs ir piepildījis, mēs no šī Bērna dotās pilnības varam dot arī citiem – tieši tā kā Bērns, pats Sevi iztukšodams, ir uzņēmies mūsu darbu un grēku un ietērpies mūsu dzīvē – gluži kā kalps un, kā Sv. Pāvils saka, – pieņemdams kalpa veidu, pakļaudamies ikvienam un būdams paklausīgs līdz nāvei. Tā arī mums sevi jāiztukšo, atsakoties no saviem labumiem un pieņemot mūsu tuvākā vājumu, nesot citam cita nastas – kā Sv. Pāvils saka citviet, Gal.6:2, – un tā piepildot Dieva Bauslību. Apustulis aicina, lai ikviens nes sava tuvākā nastas, nevis meklē pie otra labumu pats sev.

Tā atzīstam, ka Kristus ir mūsu un mēs ticībā esam savienoti ar Viņu; ar šīs pašas ticības palīdzību Viņš arī savieno kopā mūs, cilvēkus, tā ka topam viena miesa, – kā Viņš ir viena miesa ar mums. To līdzībā parāda miesīga laulība, par ko Dievs 1.Moz.2:24, Mt.19:5 saka: “.. un tie kļūs par vienu miesu.” Tādēļ arī Sv. Pāvils Ef.5:30–32 par šo garīgo laulību saka: “.. mēs esam Viņa miesas locekļi. “Tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un abi kļūs par vienu miesu.” Šis noslēpums ir liels: es to attiecinu uz Kristu un draudzi.” Tādēļ, kad mēs visi kļūstam par vienu miesu, mēs tiekam šķīstīti Kristū ar šīs garīgās laulības palīdzību, tas ir, – mēs visi kļūstam par Kristus līgavām, un pastarajā dienā Viņš mūs sēdinās Sev līdzās, lai mēs līdz ar Viņu tiesātu visu pasauli.

Tā kā mēs vēl esam uz zemes, viss izskatās tā, it kā Kristus mūs negribētu uzņemt. Jo Viņš ļauj, lai visa pasaule mūs vajā un apspiež. Taču Kristus raugās uz mums, sargā un aizstāv mūs pret visiem ienaidniekiem, – kā esat dzirdējuši Jesajas pravietojumā. Neviens mums nevar kaitēt, ja Kristus to negrib pieļaut, – kā Viņš pats Lk.21:18 saka Saviem mācekļiem, ka Viņa vārda dēļ tiem nāksies daudz ciest un ka tiem nav jāraizējas, ko ļaudīm atbildēt, – Viņš pats tiem dos vārdus un gudrību, kam pretinieki nevarēs iebilst; un visbeidzot Viņš apsola, ka ne no viena mācekļa galvas nenokritīs ne mats.

Tādēļ, ja rūpējamies par sava tuvākā vajadzībām, tā ir droša zīme, ka Kristus piedzimšana ar savu spēku darbojas mūsos. Un tā arī ir zīme, kas rāda, ko Viņš no mums prasīs pastarās tiesas dienā; jo tiem, kuri nav rūpējušies par savu tuvāko, būs jādzird no Kunga Kristus šādi vārdi: “.. Es biju izsalcis, un jūs neesat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis, un jūs neesat Mani dzirdinājuši.” Bet, kad tie sāks aizbildināties un sacīs, ka nav Viņu redzējuši izsalkušu, nedz izslāpušu, Kungs Kristus tiem atbildēs: “Patiesi Es jums saku: ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arīdzan Man neesat darījuši,” Mt.25:35–45.

Ar to arī pietiktu, runājot par to, kā attiekties pret Kristus dzimšanu, kādu labumu tā mums nes un kā paši varam pārliecināties, vai Kristus dzimšana ar savu spēku darbojas mūsos. To lieliski izsaka arī šodien lasītie un paskaidrotie Evaņģēlija vārdi, – kad eņģelis ganiem sacīja: “Nebīstieties, jo, redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs.” Šis apsolījums, ko eņģelis devis ganiem, attiecas uz mums visiem, – kā šie vārdi saka: prieks notiks visiem ļaudīm, un tas jāuzņem visai pasaulei. Līdzās šim apsolījumam eņģelis dod ganiem arī zīmi, kas tiem ļaus pārliecināties, ka šis ir īstais Bērns, par kuru tas viss sacīts, proti, viņi to atradīs autos ietītu un silē guļošu. Mazliet aplūkosim arī to, kāda ir šīs zīmes apslēptā nozīme.

Apslēptā nozīme

Marija ir kristietības, tas ir, visu kristiešu, tēls. Viņa satver jaundzimušo Bērnu un ietin Viņu autiņos – Evaņģēlija un apsolījuma vārdā. Jo ar šo zīmi saprotam Evaņģēlija pasludinājumu. Cik necili ir šie autiņi, tik šķietami necils ir arī Dieva vārds, ja tas tiek uzlūkots ar pasaulīgas gudrības acīm. Visas zīmes, kas saistītas ar šo Bērnu, šķiet pavisam necilas un mazvērtīgas. Bērniņš nāk kā vienkārša miesa un asinis, taču tās ietver nenovērtējamu un neaprakstāmu dārgumu, kas mums tiek dāvināts. Evaņģēlija pasludinājums nav grezni rotāts, bet pavisam vienkāršs vārds – ļaudīm tas nešķiet nekas skaists un izcils. Šī zīme kļūst par piedauzību visiem ķēniņiem un valdniekiem, visiem doktoriem, farizejiem un liekuļiem – pašiem dievbijīgākajiem un svētākajiem ļaudīm; šis Bērniņš kļūst par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm Israēlā un par zīmi, kam runā pretī, – kā Sīmeans saka Marijai, Lk.2:34. Lielie Jeruzalemes priesteri un mācītie vīri nenāk turp, kur guļ šis Bērniņš, – tie atstāj Viņu guļam un neuzskata To ne par ko vērtīgu. Bet nabadzīgie gani, kas laukā sargā savus lopus un kam pasaules priekšā nav nekāda vārda, nedz goda, redz un atrod Viņu. Tie priecājas un pateicas Dievam, ka var skatīt šo Bērniņu.

Silīte ir visas tās vietas, kur kristieši pulcējas, lai klausītos Dieva vārdu, kas runā par Kristu. Jo Kristus netiek sludināts nekur citur kā vien kristiešu sapulcē – nevis pie jūdiem, pagāniem vai neticīgajiem.

Lopi – vērši un ēzeļi – esam mēs. Mums jāklausās un jāsaņem barība – tā ir vienīgā zīme, pēc kuras mēs atrodam Kristu. Nav citas, drošākas zīmes, pēc kuras atrast Kristu, kā – raudzīties, kur tiek sludināts Evaņģēlijs. Jo īsti kristieši dzīvo tikai ticībā un Evaņģēlija vārdā, ko ārēji nav iespējams atpazīt un saskatīt. To parādījis Mozus, novietodams derības šķirstu aiz priekškara, lai nebūtu redzams nekas vairāk kā tikai divi stabi, kas sniedzās uz priekšu, 2.Moz.26:33. Kristiešus nav iespējams pazīt citādi kā vien – pēc Evaņģēlija; lai gan pasaule negrib vai nespēj pazīt arī pašu Evaņģēliju. Šo postu mēs sūdzam Dieva priekšā.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.