200. Ko Bībele māca par Jēzus nokāpšanu ellē?


Invocavit svētdienā

Tad Gars Jēzu aizveda tuksnesī, ka Tas taptu velna kārdināts. Un, kad Viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, tad Tam gribējās ēst. Un kārdinātājs piestājās pie Viņa un sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi.” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” Tad velns Viņu noveda sev līdzi uz svēto pilsētu, uzcēla Viņu pašā Dieva nama jumta galā un saka: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies zemē, jo stāv rakstīts: Viņš Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, un tie Tevi nesīs uz rokām, ka Tu Savu kāju pie akmens nepiedauzi.” Tad Jēzus tam sacīja: “Atkal stāv rakstīts: Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt.” Atkal velns To ved sev līdzi uz ļoti augstu kalnu un rāda Viņam visas pasaules valstis un viņu godību, un Viņam saka: “To visu es Tev gribu dot, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi.” Tad Jēzus viņam saka: “Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot.” Tad velns Viņu atstāja. Un redzi, eņģeļi pie Viņa piestājās un Viņam kalpoja. [Mt.4:1-11]

Visupirms pievērsīsim uzmanību, ka šīsdienas Evaņģēlija lasījumā Kristus nevis pats dodas tuksnesī, bet Viņu aizved Svētais Gars. Tā nav Jēzus paša personīgā iniciatīva, bet gan cilvēces pestīšanas plāna sastāvdaļa, kas ir sagatavota no mūžības.

Tas mums liek pārdomāt sekojošo – redziet, nebūt nevajadzētu pārprast šo Rakstu vietu par Kristus ciešanu ceļa sākumu, par Viņa gavēšanu un kārdināšanu. Dievs no mums nedz prasa, nedz – aicina būt par fanātiskiem entuziastiem, kas skraida apkārt pa pasauli un meklē līdzīgus pārbaudījumus, lai, parādot un apliecinot savu it kā stipro ticību, pastāvētu ciešanās un kārdinājumos. Mums nav tā jādara, jo kā norāda svētie apustuļi: pats “velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt.” [1.Pēt.5:8] Vēl papildus tam “sātans izliekas par gaismas eņģeli.” [2.Kor.11:14] Bet viņa sabiedrotie – velna apustuļi, viltus pravieši un maldu mācītāji pie mums “nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki.” [Mt.7:15] Tā kā pat īpaši neko daudz nedarot, mēs drīz vien atskarsim, ka velns ar sabiedrotajiem kārdinādams ir jau sen klāt un nepaspējuši pat pamirkšķināt acis attapsimies, ka jau esam apvesti ap stūri.

A] Ko gan darīt šādā brīdi? Kā, lai nepaliekam piemuļķoti “jaņos” un kā, lai nekonstatējam, ka atkal esam pie tās pašas sasistās siles?
B] Kā, lai stājamies pretim mūsu kopējam pretiniekam? Un galu galā vai mums ir kaut mazākā cerība?
C] Kad esam velna nomocīti, kad esam satriekti un uzvarēti, kad šķietami zūd cerība un iestājas pagurums – kurš gan būs tas, kas uzdrošināsies mums sniegt palīdzīgu roku? Kurš gan būs tas, kam pietiks spēka un varas mūs izraut no šāda nožēlojama stāvokļa?

Šie tiešām ir labi jautājumi un uz tiem arī mēģināsim rast atbildi šajā sprediķi.

Kristus došanās uz tuksnesi, ar tam sekojošo gavēšanu un kārdināšanu nav piemērs, ko mums būtu jāatdarina. Tas drīzāk būtu tīrais neprāts, ja mēs mēģinātu darīt tāpat kā Jēzus un cerētu kaut ko iegūt – izpelnoties atzinību vai labumu no līdzcilvēkiem vai vēl trakāk no paša Dieva. Šajos notikumos mēs drīzāk varam smelties iedrošinājumu un stiprināties ticībā, uzlūkojot mūsu Kunga un Pestītāja nelokāmību un izturību, Viņa svētumu un veikumu mūsu labā.

Sastopoties ar velnu – Jēzus piedzīvo trīs smagus un bīstamus kārdinājumus: pirmo nosacīti var saukt par nelaimes kārdinājumu, ko piedzīvo trūkumā un tas parasti mudina ļauties dusmām, nepateicībai un neticībai; savukārt pēdējo – par laimes kārdinājumu, ko piedzīvo pārticībā un tas parasti vilina ar prieku, godu, labsajūtu un visu, kas tīkams un ievērojams. Šie divi tikko minētie kārdinājumi ir saistīti ar fiziska rakstura pārbaudījumiem, turklāt vidējais – ar garīgiem, un tieši šis ir pats grūtākais un bīstamākais, jo tas galvenokārt saistīts ar maldiem un vilina prātu prom no ticības. To parasti piedzīvo kā atklātu vai slēptu vēršanos pret skaidru un nesagrozītu ticības mācību – tas ir, pareizu Evaņģēlija sludināšanu un Sakramentu pārvaldīšanu saskaņā ar Kristus noteikto kārtību.

Šajos trīs kārdinājumos iepriekš vēl nevienam cilvēkam nebija izdevies pastāvēt līdz galam velna priekšā. Tāpēc Debesu Tēvam nākas sūtīt Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai Viņš visās lietās tapis līdzīgs mums, tikai bez grēka, lai Viņš spētu piepildīt misiju – cilvēces pestīšanas plānu, caur šīm kārdināšanām dodoties uz krustu Golgātā. Dievs, šo šķīsto Dieva Jēru, kam jānes visas pasaules grēks un kas “mūsu dēļ ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība.” [2.Kor.5:21], lai ticībā uz Viņu iegūtu grēku piedošanu un mūžīgo dzīvošanu. Velna plāns bija, nepieļaujot Jēzus krusta nāvi un augšāmceltos, svinēt triumfējošu uzvaru, tomēr Jēzus ir varenāks un velnam ir jāatkāpjas un jābēg.

Jēkabs raksta: “Svētīgs tas vīrs, kas pastāv kārdināšanā, jo, norūdījumu sasniedzis, tas saņems dzīvības vainagu, ko Viņš ir apsolījis tiem, kas Viņu mīl.” [Jēk.1:12] Mēs dzirdējām, kā Kristus pastāv velna dažādajos kārdinājumos un kā arī izcīna uzvaru pār to, kā Viņš nesaliecas, bet paliek taisns. Uz velna trijiem kārdinājumiem, Kristus stājas pretim ar trim “stāv rakstīts”. Psalmu autors augsti sateic un slavē pastāvēšana Dieva vārdā: svētīgs tas cilvēks, “kam prāts saistās pie Tā Kunga baušļiem un kas dienām un naktīm domā par Viņa bauslību.” [Ps.1:2]

Un pat ja neesam stingri satvēruši abpus griezīgo zobenu – tas ir Dieva vārdu, ja neesam pietiekami labi vingrinājušies Dieva vārda mācībā, un ja par nožēlu esam paklupuši viltīgā pavedēja – sātana izliktajās lamatās. Nenokārsim galvas, nešaustīsim sevi un nekritīsim izmisumā sava vājuma dēļ, jo “mums ir aizstāvis Tēva priekšā – Jēzus Kristus, kas ir taisns. Viņš ir mūsu grēku izpircējs, ne tikai mūsu vien, bet visas pasaules grēku.” [1.Jņ.2:1-2]

Atgriežoties pie Kristus taisnīguma, jāsaka, ka mēs to iegūstam Kristībā, kad it kā jaunas drānas apģērbjam pašu Krustu, lai kļūtu Dieva taisnā soģa priekšā bez krunkām vai cita tamlīdzīgiem trūkumiem, lai kļūtu – svēti un bez vainas. [Gal.3:27; Ef.5:25] Mēs šajā Kristībā esam kļuvuši par Dieva bērniem [1.Jņ.3:1], par mantiniekiem un Kristus līdzmantiniekiem, par izredzētu cilti, ķēnišķīgiem priesteriem, svētu tautu un Dieva īpašumu. [1.Pēt.2:9] Un Kristībā ietērpti Kristus taisnīgumā varam droši lūgt Debesu Tēvu un mums ir pieejami visi žēlastības līdzekļi – Evaņģēlija vārds un svētie Sakramenti, caur kuriem Dievs mums bagātīgi sniedz grēku piedošanu.

Kad Mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus saka: “Atgriezieties no grēkiem” [Mk.1:15], Viņš grib un mudina, lai visa ticīgā cilvēka dzīve uz zemes būtu nepārtraukta atgriešanās no grēkiem, atgriešanās pie Kristības. Kristus grib, lai ar šiem vārdiem tiktu saprasta ne tikai iekšēja grēku nožēla: jā, iekšēja grēku nožēla kļūst maznozīmīga un nav īsta nožēla, ja tā nenes līdzi arī ārēju miesas apspiešanu dažādos veidos. Un “mēs lepojamies arī ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība – uzticību Dievam, uzticība Dievam – cerību, bet cerība nepamet kaunā, jo Dieva mīlestība caur Svēto Garu, kas mums dota, ir ielieta mūsu sirdīs. Un paredzētajā laikā Kristus, kad vēl bijām nespēcīgi, nomira par mums, bezdievīgajiem. Diez vai kāds mirtu par taisno, drīzāk par to, kas labs, kāds apņemtos mirt. Bet Dievs Savu mīlestību uz mums parāda ar to, ka Kristus par mums nomiris, kad mēs vēl bijām grēcinieki.” [Rom.5:3-8] Tādēļ nožēla un ciešanas grēku dēļ, tas ir, patiesa atgriešanās, turpinās tik ilgi, kamēr vien cilvēks jūt nepatiku pret sevi pašu, proti, līdz šīs dzīves beigām un ieiešanu mūžīgajā dzīvošanā.

“Turiet [..] to par lielu prieku, ka jūs krītat dažādās kārdināšanās, zinādami, ka jūsu ticības pārbaudīšana rada izturību.” [Jēk.1:2-3] Katrs, kurš savā spēkā grib uzvarēt kārdinājumus tiek satriekts un pazemots, jo tad velti Kristus būtu miris, ja kāds spētu saviem spēkiem svēts kļūt. Tas, kas cilvēkam nav iespējams, Dievam ir iespējams un to ko mēs savās spēkā nespējam to Kristus paveic, Viņš arī nāk talkā un palīdz, sacīdams: “bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.” [Jņ.15:5] “Jo mums nav augstais priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka. Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā.” [Ebr.4:15-16]

Ja gribam uzvarēt velnu – mums jāļauj, lai viņš uzvar mūs. Šos dīvaino domu un vārdus Raksti izskaidro Pāvila 1.vēstulē korintiešiem – kas grib būt gudrs, tam jātop ģeķim. [1.Kor.3:18] Kristietis to gluži labi saprot un ir pieredzējis savā ikdienas dzīvē. Tomēr grūtāk aptverama lieta ir doma: kas grib uzvarēt velnu, tam jāļauj, lai viņš uzvar tevi. Šo vārdu nozīme ir tāda: mums jāļauj velnam līdz ar visiem sabiedrotajiem mums uzbrukt; lai arī pirmais iespaids rodas, ka esam uzvarēti un velns ir guvis virsroku, – tomēr Kristus spēks, kas paliek visvarens arī tavā nespēkā, beidzot gūs uzvaru. Brīžos, kad konstatējam savu vājumu un jūtamies satriekti, Kristus mūs iedrošina, stiprina un uztur ticībā. Viņš mums pasludina tik saldu Evaņģēlija vēsti: “turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!” [Jņ.16:33] Lai arī šķietami esam kapitulējuši, tomēr Kristū esam un paliekam uzvarētāji: mums “pietiek ar Dieva žēlastību; jo Dieva spēks nespēkā varens parādās.” [2.Kor.12:9] Āmen!

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.