163. Kā Dieva tēls mūsos var atgriezties?


Ilūzija

Jo es pats nesaprotu, ko daru; jo nevis to, ko gribu, es daru, bet, ko ienīstu, to es daru (Rom.7:15).

Pats samaitājošākais ļaunums, ko čūska iedvesa mūsu dabā, ir ilūzija, ka esam paši sev palīgi un glābēji. Vārdi “jūs būsit kā dievi” (1.Moz.3:5) atstāja dziļas un paliekošas pēdas mūs dabā – visa veida lepnumu. Un tas radīja ļaunu iedomu un ilūziju, ka mums pašiem ir vara pretoties ļaunam un darīt labu.

Šai nozīmē “brīvā griba” ir vienīgi kā sapnis, no kura dzimst gan pašpaļāvība, gan izmisums. Ja vien atmodinātais cilvēks varētu tikt pārliecināts, ka pats neko nespēj, ka brīvā griba ir pazaudēta un cilvēks pārdots grēka varā, tad viņš jau drīz vien meklētu patvērumu Kristū, atmestu savas pašatpestīšanās pūles un “kā beigts kristu pie Jēzus kājām”, paļaudamies uz tīru žēlastību.

Bet aizvien tiek atkārtots: “Tu neesi pa īstam vēl mēģinājis. Tu neesi kārtīgi pūlējies. Tu neesi bijis možs, lūdzis un cīnījies. Rīt tev veiksies labāk.” Un diena no dienas aizrit tikpat neveiksmīgi, tomēr aizvien tiek atkārtots: “Tu neesi vēl no sirds mēģinājis. Tu neesi bijis gana nopietns. Tu neesi pietiekami bēdzis no grēka. Rīt tev veiksies labāk.” Nabaga cilvēks neapjēdz, ka būt patiesi nopietnam, godīgam un modram, sargāties no grēka, lūgt cīnīties un valdīt savas domas – tas nav viņa varā. Viņš neapjēdz, ka mēs paši no sevis neesam spējīgi ko labu domāt (2.Kor.3:5). Mēs esam pazuduši grēcinieki. Tāpēc Kristum ir jādara visas lietas un jāglābj pazudušais.

Pāvils saka: “Bauslība ir garīga, bet es esmu miesīgs, pārdots grēka varā” (Rom.7:14). Pārdots grēkam kā vergs savam kungam. Un vēl viņš saka: “Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru” (Rom.7:19). “Jo nevis to, ko gribu, es daru, bet, ko ienīstu, to es daru” (Rom.7:15). Kur te ir brīvā griba?

Daudzi ir brīnījušies, kāpēc Luters tik nežēlīgi cīnījās pret brīvās gribas mācību. Taču tam ir ļoti pamatoti iemesli. Ja Kristus kaut simt reižu par mums mirtu un brīnišķīgi tiktu mums pasludināts, to visu var padarīt bezjēdzīgu un neauglīgu ar vienu aplamu mācību – ka mums pašiem ir vara darīt labu, ko vēlamies.

Bet, ja atmodinātai dvēselei trūkst atziņas par grēka varu, tad visa sludināšana par Kristu ir veltīga un cilvēks nespēj ticēt. Jo, ja pašai dvēselei ir spēks darīt, ko tā vēlas, tā nespēs saņemt žēlastību. Tādēļ mums šī patiesība ir jāraksta dziļi savā sirdī: “Nevis to, ko gribu, es daru, bet, ko ienīstu, to es daru.” Arī tad, kad ticība Kristum ir darījusi mūs brīvus (Jņ.8:36) no grēka un velna varas, mums joprojām nav varas darīt labo, ko vēlamies. Jo Kristus šo varu patur Sev.

Jā, tieši tie, kas no velna varas ir pārcelti Dieva varā un kurus Dēls ir atbrīvojis, visvairāk raud un vaimanā par savu nožēlojamo nespēku, kad Tas Kungs tos pamet kārdinājuma brīdī. Tie raud, cīnās un piesauc Dieva palīdzību. Tie ir tuvu izmisumam, un tiem viss šķiet velti.

Kur tad ir brīvā griba? Kāpēc viņi nav tīri un dievbijīgi? Ja jau tas ir viņu pašu varā, kāpēc raudāt, vaimanāt un lūgt? Tiem ir tikai jāpretojas ļaunumam, jābūt stipriem un priecīgiem. Kāpēc viņi krīt izmisumā, ja visu spēj uzveikt ar savu lūgšanu?

Bet Dāvida psalmi un visu svēto vaimanas liecina, ka cilvēkam nav brīvas gribas darīt labu pēc sava prāta. Pēteris labprāt būtu vēlējies allaž palikt tik stiprs, kā bija solījis un uz brīdi arī apliecināja Ģetzemanes dārzā. Taču drīz, kad sieviete tam uzdeva jautājumu, viņš smagi krita – vienreiz, divreiz, trīsreiz. Pēc tam viņš gauži raudāja un saprata, ka viņam pašam nav tāda spēka. Pāvils trīsreiz lūdza, lai viņu atsvabina no “dzeloņa miesā” (2.Kor.12:7), bet velti. Un tad viņš saprata noslēpumu: kad esmu vājš, tad esmu stiprs.

Nē, brīva griba kopš paradīzes laikiem ir vairs tikai sapnis. No tā laika, kad Ādams brīvo gribu izmantoja ļauni, tā vairs nekad nav piemitusi cilvēkam, un nu viņš ir pilnīgi atkarīgs no žēlastības, kad ikviena sava spēka druska ir jāizlūdz no Dieva. Un, ja cilvēkam jālūdz, tad viņš nevar saņemt, iekams tas viņam nav dots.

Ja Tas Kungs palaiž mūs savā gaitā, mēs tūlīt steidzamies pretī bezdibenim. Tāds ir cilvēks pēc Ādama krišanas.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.