184. Ko Jēzus dara, būdams mūsu ķēniņš?


III svētdienā pēc Lieldienām

“Vēl mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani atkal redzēsit.” Tad daži no Viņa mācekļiem runāja savā starpā: “Ko Viņš grib teikt ar šiem vārdiem: mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit, un: Es aizeju pie Tēva?” Tie sacīja: “Ko Viņš ar to grib teikt: mazu brīdi? – Mēs nesaprotam, ko Viņš runā!” Jēzus noprata, ka tie gribēja Viņam jautāt, un sacīja viņiem: “Vai par to jūs spriežat savā starpā, ka Es sacīju: mazu brīdi, un jūs Manis neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit? Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs raudāsit un sērosit, bet pasaule priecāsies; jūs skumsit, bet jūsu skumjas tiks vērstas priekā. Kad sieva dzemdē, viņa ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt; bet, kad viņa ir dzemdējusi bērnu, viņa vairs nepiemin savas bēdas aiz prieka, ka cilvēks nācis pasaulē. Arī jums tagad ir skumjas. Bet Es jūs atkal redzēšu; tad jūsu sirds priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems. Tanī dienā jūs Mani vairs nejautāsit. [Jņ.16:16-23]

Daudz jautājumu, bet vai ir skaidra atbilde? Daudz prātojumu un meklējumu, bet vai ir nonākts līdz konstruktīvam rezultātam? Šis dienas sprediķī mēģināsim noskaidrot, kāpēc mācekļi nespēj saprast Jēzus vārdus un kas mums – kristiešiem palīdzēs izprast Dieva vārdu. Bet pirms tam lūgsim Dievu:

Dievs Svētais Gars, nāc un apgaismo mūsu sirdis! Nāc un dari tās par irdenu augsni Tava vārda sēklai!
Dievs Svētais Gars, nāc un atver mūsu ausis, ka topam dzirdīgi! Nāc un atver mūsu acis, ka topam redzīgi.
Dievs Svētais Gars, nāc un vadi mūs visā patiesībā, jo Tavi vārdi ir mūžīgā patiesība! Nāc un neatstāj mūs, ka ticību ieguvuši un tajā stiprināti tiekam vadīti uz mūžīgo dzīvību! Āmen!

Kā jums šķiet vai trīs gadi ir pietiekami liels laika posms? …Es nebrīnīšos, ja kāds sacīs: ka šādi uzdots jautājums nav diez ko konkrēts un bez papildinformācijas līdz galam grūti izprotams. Kāds no jums gribēs sacīt: attiecībā pret ko 3 gadi ir ilgs laiks? Vai arī: kāda mērķa īstenošanai tas ir pietiekams? Iespējams jautājumu klāstu varētu turpināt, tomēr lielākas skaidrības labad, mēģināšu pārfrāzēt sākumā uzdoto jautājumu, veidojot to nedaudz detalizētāku.

Ietēlosimies situāciju: trīs gadu garumā – dienu no dienas būt kopā ar kādu un skatīt vaigu vaigā, ceļojot – klausīties un mācīties, apdomāt redzēto un pielietot apgūto praksē, pārņemot zināšanas, pieredzi un pat iespējams atdarinot otru. Kā mēdz tautā uzskatīt: ka ekstremālos un pārbaudījumu pilnos brīžos visīsākā laikā iespējams iepazīt otru. Ceļojumi ir kā radīti tam. Atgriežoties pie jau uzdotā jautājuma: vai šie apstākļi un laiks ir pietiekams, lai iepazītu un saprastu vienam otru?

Man šķiet, jā – tas ir pietiekams laiks. Dažreiz pat ir nepieciešams krietni īsāks laika sprīdis, kas pavadīts kopā un otra tiešā klātbūtnē, lai izprastu stiprās un vājās puses, lai jau censtos un spētu kaut nedaudz prognozēt domu gājienu un rīcību.

Evaņģēlijā Jēzus ne vienu vien reizi ir sacījis: “Vēl mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani atkal redzēsit.” Ar šiem un citiem vārdiem mūsu Pestītājs daudzkārt ir runājis par savu uzdevumu – kādēļ Viņš no Tēva ir nācis šajā pasaulē un kur Viņš dodas. Ka Dieva Dēla mērķis nav nodibināt paradīzi zemes virsū, bet gan doties pie krusts, lai izpirktu grēciniekus.
Šie vārdi tika sacīti gan plašākai auditorijai, gan arī ierobežotam klausītāju lokam, kurā bija tikai īpaši tuvie mācekļi. Dažādi ļaudis sprieda dažādi.

Jūdu augstā garīdzniecība bija neizpratnē par mūsu Kunga piebildi, ka Viņš noiet, kur nevar sekot, sakot: “Kur Viņš grib iet, ka mēs Viņu nevarētu atrast?” Tā kā Kristus bija bieži redzēts pie slimiem un tizliem, pie sabiedrības padibenēm un tiem, kurus jūdi labprātāk redzēs ejot nevis nākot. Nereti pat sarunājoties un palīdzot cittautiešiem, tāpēc Rakstu mācītājiem, izejot no savas pieredzes, vispiemērotākā šķita neizpratnes reakcija: “Vai tik Viņš negrib iet pie tiem, kas dzīvo starp grieķiem, un mācīt grieķus?” (Jņ.7:35) Pie pagāniem – šajā gadījumā grieķiem jūdi nu gan neietu, jo uzskatīja tos par zemākas šķiras cilvēkiem un baidījās aptraipīties un palikt nešķīsti.

Citi turklāt šos pašus Jēzus sacītos vārdus pārprata. Savās neatdzimušajās sirdīs un miesīgajā prātā spriezdami, ka: “Viņš taču pats Sev nedarīs galu.” (Jņ.8:22) Tas arī skan gana loģiski, ka vieta, uz kuru Kristus grasās iet, viņiem nav sasniedzam. Diezin vai kāds gribētu pie pilnas saprašanas darīt sev galu.

Tas tiešam ir paradoksāli, ka pat vistuvākie mācekļi, kas bija kopā ar savu Kungu trīs gadus, kuri Jēzu gan dzirdēja vārdos, gan redzēja darbos. Vēl joprojām spriež savās starpā: “mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit, un: Es aizeju pie Tēva?” Mācekļi joprojām nespēja saprast sacīto un tik viegli pārprata darīto. To varētu raksturot kā klapes, kas uzliktas pajūga zirgiem, lai tie varētu koncentrēties uz ceļu. Vai arī autovadītājiem šis termins nebūs svešs – aklais punkts, kad pastāv noteiktas redzeslokam apslēptas vietas. Viņu acs un ausis joprojām ir aizvērtas, un sirdis nav atdzimušas. Mācekļi nespēj satvert, kas nāk no Gara.

Īsi pirms sagūstīšanas Jēzus dzird mācekļus sakām: “”Redzi, tagad Tu runā tieši un ne vairs līdzībā. Tagad mēs saprotam, ka Tu zini visu un Tev nav vajadzīgs, lai kāds Tevi jautātu; tāpēc mēs ticam, ka Tu no Dieva esi nācis.” Jēzus tiem atbildēja: “Tagad jūs ticat?”" (Jņ.16:29-31) Vai Jēzus atbilde jums nešķiet dīvaina? Vai tiešām Pestītājs šeit apstiprināta mācekļu ticība?

Lai arī mācekļi ir runājuši, ka tagad viņiem viss ir skaidrs, ko Jēzus saka. Lai arī viņi izsakās, ka tic Kristum, tomēr tā nav īsta sirds paļāvība, bet tikai zināšanas un piekrišana faktiem. Kad pūlis tiek pabarots, tad tie tic; kad slimie tiek dziedināti – tie tic; kad mirušais Lācars tiek uzmodināts – tie tic. Tāpat arī šeit: kad Jēzus parāda, ka zina mācekļu domās – tie tic. Tomēr kad viss apēsts, tad ticība zūd; kad slimie atkal sasirgt – ticība zūd; kad Lācars tiek noslepkavots – ticība zūd. Tāpat arī šeit: kad Jēzus tiek nodots un sagūstīts visi mācekļi Viņu atstāj un bēg, jo ticība arī ir zudusi.

Lasot cauri visiem Evaņģēlijiem, mēs atklājam, ka Jēzus runa un mācība, darbi un rīcība bieži tiek nesaprasta vai pārprasta. Jēzus valoda ir neparasta klausītājiem, tā it kā rezonē un neatstāj vienaldzīgu. Jēzus darbi šķiet apbrīnas vērti – taču sasniegtais mērķis vismaz lasītājam šķiet nav cerētais. Kristus tiek nesaprasts, Viņš tiek pamests un vajāts, lai nokautu, kas galu galā arī tiek izdarīs. Vai tiešām tas bija tā vērts? Un kāda gan jēga nevainīgā asins izliešanai?

Visam tam bija jānotiek zīmīgā kārtā, lai piepildītos Svētie Raksti. Kungs Kristus pats, stāstīdams par Savas nosprausto ceļu un to kas gaidām, paskaidro, vistuvāk stāvošākajiem sekotājiem vārda neuzņemšanu. “To Es jums jau tagad esmu sacījis, pirms tas notiek, lai, kad tas būs noticis, jūs ticētu.” (Jņ.14:29)

Garīgās lietas ir apspriežami garīgi un miesīgais cilvēks tās nesatver un neaptver. Tam pār acīm paliek aizsegs un viss šķiet par pēdējām muļķībām. Te nu mēs rodam atbildi – kāpēc mācekļi nespēja saprast Jēzus vārdus, tāpat kā šodien un arī līdz pat pasaules beigām, neviens cilvēks nespēj saviem spēkiem pie Jēzus Kristus tikt nedz un viņu ticēt.

Vārdi par Dieva Dēlu, kas nāca šajā pasaulē kā šķists upura jērs, lai paveiktu neiespējamo misiju: glābtu visus grēciniekus, kuriem bija paredzēta mūžīgā pazudināšana. Vēsts par Pestītāju, kas mirst un tiek apglabāts kapā, tomēr nepaliek starp miroņiem, uzvarot nāvi, grēku un velnu Viņš augšāmceļas. Caur šo krusta nāvi un augšāmcelšanos grēciniekiem ir iegūsta izglābšanās no tiesas.

Vēsts par krustu miesīgam [tas ir garīgi neatdzimušam] cilvēkam šķiet par pēdējo muļķību, bez Svētā Gara tā šķiet neiespējama un maz ticama. Vārdi par nāvi un augšāmcelšanos šķiet kā tukša skaņa.

Iedzimtā grēka dēļ mēs esam garīgi miruši. Ikviens cilvēkbērns, kas ienāk šajā pasaulē, lai gan ir miesīgi dzīvs – tomēr ticības lietās tas ir pilnīgi nespējīgs spriest, būdams garīgs līķis. Katram cilvēkam, lai arī cik ievērojams vai gudrs tas ir, nepieciešams piedzimt no jauna Garā un ūdenī un jātop mazgātam svētajā Kristībā, lai iegūtu Svētā Gara dāvanu un īsti sirds ticību.

Vienīgi iedzimtā grēka dēļ mēs visi esam grēcinieki un pelnījuši mūžīgo sodu, tāpēc kaut kādā veidā jāiegūst pie Kristus izcīnītais labums. Paši mēs pie tā netiekam, bet Dieva žēlīgais prāts un mīlestības pilnā sirds steidz pie mums un ir jau klāt. Īsta ticība, kas ir Dieva dāvana un ir līdzeklis, ar ko cilvēks, Svētajam Garam darbojoties, satver un attiecina uz sevi Dieva žēlastības apsolījumus Kristū. Šādu ticību Dievs pierēķina par taisnību, lai tas pastarās tiesas dienā drošu prātu paļaujamies uz Kristu, kas ir visa laba darītājs un piepildītājs.

Noslēgumā atgādinot un apkopojot šodien sacīto – varu īsi un kodolīgi apliecināt Ticības Apliecības trešā artikula par svētdarīšanu izskaidrojumu: Es ticu, ka es ar savu paša spēku un prātu nevaru uz Jēzu Kristu, savu Kungu, ticēt, nedz pie Viņa nākt, bet Svētais Gars ar Evaņģēliju mani aicinājis, ar savām dāvanām apgaismojis, darījis svētu un uzturējis patiesajā ticībā, tāpat kā Viņš visu kristīgo draudzi virs zemes aicina, pulcina, apgaismo, dara svētu un pie Jēzus Kristus uztur vienīgajā patiesajā ticībā. Šinī kristīgajā draudzē Viņš man un visiem ticīgajiem ik dienas bagātīgi piedod visus grēkus un pastarajā dienā uzmodinās mani un visus mirušos, un dos man līdz ar visiem uz Kristu ticīgajiem mūžīgu dzīvošanu. Tas ir tiešām tiesa.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

5 atsauces par “III svētdienā pēc Lieldienām”

  1. pareizais:


    jap, laikam neviens sito nelasa …

  2. Roberto:


    kāpēc nelasa? 24.05.2008 09:31 ir lasīts 144 reizes

  3. moritz:


    iespeejams, 80% tikai atveerts…

  4. Roberto:


    tev jau gribētos

  5. moritz:


    robert, man likaas, ka tu jau esi sapratis, ka shilte “roberto” pie rakstiitaa uz mani nekaadu iipasho iespaidu neatstaaj…



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.