69. Ko Dievs mums piekodina ar ceturtā baušļa apsolījumu?


II svētdienā pirms Kristus augšāmcelšanās svētkiem

Kurš no jums Man var uzrādīt kādu grēku? Bet, ja Es runāju patiesību, kāpēc jūs neticat Man? Kas no Dieva ir, dzird Dieva vārdus. Tāpēc jūs nedzirdat, ka neesat no Dieva.” Jūdi Viņam atbildēja: “Vai mēs pareizi nesakām, ka Tu esi samarietis un ka Tevī ir velns?” Jēzus atbildēja: “Manī nav velna, bet Es dodu godu Savam Tēvam, jūs turpretim laupāt Man godu. Bet Es nemeklēju Savu godu; ir Viens, kas meklē un spriež tiesu. Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kas Manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs nemūžam!” Tad jūdi Viņam sacīja: “Nu mēs zinām, ka Tevī ir velns. Ābrahāms ir miris un pravieši, un Tu saki: kas Manus vārdus turēs, nebaudīs nāves nemūžam! Vai Tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Ābrahāms, kas ir miris, tāpat kā pravieši ir miruši? Par ko Tu Sevi dari?” Jēzus atbildēja: “Ja Es pats Sevi ceļu godā, Mans gods nav nekas. Bet Tas, kas Mani ceļ godā, ir Mans Tēvs, ko jūs saucat par savu Dievu. Jūs viņu nepazīstat, bet Es Viņu pazīstu. Ja Es sacītu, ka nepazīstu Viņu, Es būtu melis līdzīgs jums. Bet Es Viņu pazīstu un turu Viņa vārdus. Jūsu tēvs Ābrahāms kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs Manu dienu, un viņš to redzēja un priecājās par to.” Tad jūdi Viņam sacīja: “Tev vēl nav piecdesmit gadu, un Tu būtu Ābrahāmu redzējis?” Jēzus atbildēja viņiem: “Patiesi, patiesi Es jums saku: pirms Ābrahāms tapa, esmu Es.” Tad viņi pacēla akmeņus, lai mestu tos uz Viņu. Bet Jēzus paslēpās un izgāja no Tempļa ārā. [Jņ.8:46-59]

Tas, ka Jēzus Kristus ir dzīvojis, nav ticības jautājums, bet vēsturisks fakts. Turpretī atbilde uz jautājumu – kas Jēzus Kristus ir bijis? – arvien ir bijusi un būs ticības lieta. Vieni Viņu ir uzskatījuši par pravieti, citi par vienkārši labu cilvēku, vēl citi par savādu brīnumdari un daži par krāpnieku, ļauna gara apsēstu tautas musinātāju. Mūsu luteriskā baznīca uz jautājumu – kas ir Jēzus? – atbild: „Es ticu, ka Jēzus Kristus, patiess Dievs, no Tēva mūžībā dzimis, un arī patiess cilvēks, no Jaunavas Marijas piedzimis, ir mans Kungs…” Pat pavirši pārlasot Jaunās Derības lappuses, kļūst skaidrs, ka reāli iespējamas ir tikai divas atbildes – vai nu Jēzus ir velna apsēsts nelietis, vai arī Viņš patiešām ir tas, par ko Viņu sauc mūsu baznīcas katehisms – patiess Dievs un patiess cilvēks vienā personā. Šīs dienas Evaņģēlija teksts ir viena no piemērotākajām Jaunās Derības vietām, lai noskaidrotu šo jautājumu.

Jāņa 1. vēstulē ir lasāmi vārdi, kas pauž vispārēju daudzmaz saprātīga cilvēka pārliecību: „Ja sakām, ka mūsos nav grēka, tad maldinām paši sevi, un patiesība nav mūsos.” Arī svētais Dieva vīrs pravietis Jesaja atzīst, ka „visa cilvēka taisnība ir tikai sārņaina drēbe” (Jes.64:6). Savukārt gudrais ķēniņš Salamans retoriski jautā:„Kas drīkst teikt: es esmu šķīsts savā sirdī un tīrs no visiem grēkiem?” (Sal. Pam. 20:9) Katrs bērns jūdu vidū zināja, ka to nevarētu sacīt neviens cilvēks. Turpretī Jēzus vaicā jūdiem: „Kurš no jums Man var uzrādīt kādu grēku?” Šis jautājums skaidri pierāda, ka Jēzus ir vai nu galēji augstprātīgs, traks nelietis, vai patiess Dievs cilvēka miesā. Pēc šā jautājuma Jēzus tūdaļ piebilst: „Bet, ja Es runāju patiesību,” – tas ir, ja es nekad neesmu grēkojis, – „kāpēc jūs neticat Man?” Atbilde ir acīmredzama: „Kas no Dieva ir, dzird Dieva vārdus.” Ja nu jūs tos nedzirdat, tad izskaidrojums tam var būt tikai viens – jūs neesat no Dieva.

Jūdi tūdaļ saprata Jēzus vārdos ietverto loģiku – ja Jēzus nekad negrēko, tad Viņam ir jābūt Dievam, bet tiem jūdiem, kuri Viņam netic un tādēļ nav no Dieva, ir jābūt no velna. Tas jūdu vidū izraisa neprātīgu niknumu: ”Vai mēs pareizi nesakām, ka Tu esi samarietis un ka Tevī ir velns?” Samarieši bija ķeceri un tātad velna apsēsti. Viņi iedomīgi uzskatīja sevi par īsto Dieva tautu, bet jūdus par atkritējiem. Nespēdami Jēzum uzrādīt nevienu grēku, jūdi vienkārši viņu nosauc par samarieti un tātad velna apsēstu cilvēku. – Tu esi tikpat iedomīgs, traks un augstprātīgs, kā samarieši! – Ja Tu sevi sauc par bezgrēcīgu, tad Tu pats esi nevis Dieva, bet velna bērns!

“To es esmu jau dzirdējis neskaitāmas reizes” – saka Kristus. Jūs esat mani saukuši par Belcebula sabiedroto, muitnieku un grēcinieku draugu, apgalvojuši, ka no Galilejas nevar nākt nekas labs, un tagad jūs mani saucat par velna apsēstu samarieti. Tomēr tie ir tikpat ļauni, cik tukši apgalvojumi. Nedz es grēkoju, nedz manī ir velns. Mans Tēvs ir Dievs, un Viņam es dodu godu, runādams patiesību. „Jūs turpretī laupāt man godu.” Tātad jūs pārkāpjat bausli – Tev nebūs nepatiesu liecību dot – un esat grēcinieki. Es neesmu līdzīgs samariešiem, jo Es nemeklēju savu godu. Ir kāds cits, kas meklē un spriež tiesu. Viņa priekšā jūs esat vainīgi un atbildēsiet par savu grēku. Ar savu muti jūs nopelnīsit to, ko ar muguru nevarēsit panest.

„Patiesi, patiesi Es jums saku” – svinīga zvēresta veidā turpina Jēzus – „ja kas Manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs nemūžam.” Te Jēzus norāda neticīgajiem jūdiem, ka Viņa mācība, kuru jūdi sauc par elles un velna mācību, ir vienīgā mācība, kas glābj no velna un nāves. No šīs mācības ir dzīvojuši visi Vecās Derības svētie un dzīvos visi ticīgie līdz pašam pasaules galam – visi tie, kas ir turējuši Dieva Dēla vārdus. Vārdi, jeb mācība, par kuru Kristus šeit runā, ir Evaņģēlijs. Tā ir grēku piedošanas vēsts Kristū, no kuras jādzīvo visiem grēciniekiem, ja tie negrib baudīt nāves varu. Baudīt nāves varu nozīmē just tās spēku un rūgtumu, bīties un drebēt no tās. Šo baismīgo varu nāvei piešķirt tas, ka aiz tās jūtams elles un mūžīgās nāves biedinošais spēks. Turpretī kristietim ir Jēzus Vārds jeb Dzīvības Vārds, kas ļauj tam neredzēt nāvi, bet mūžīgo dzīvību, kas tam apsolīta Jēzus vārdā. Tā tam, kas netic Kristum, nāve ir ceļš uz mūžīgām, bezgalīgām ciešanām un nebeidzamu postu. Tādēļ nereti, sastopoties ar nāvi, cilvēki krīt izmisumā un pat zaudē prātu. Turpretī ticīgs cilvēks iemieg nāvē un dodas tai cauri uz mūžīgu dzīvošanu. Tāpat, kā mēs vakarā aizmiegam un no rīta pamostamies, un nakti neatceramies, mēs pastarajā dienā modīsimies no nāves, to nemaz neredzēdami un tās baiso varu nejuzdami un nepazīdami. To visu paveiks Kristus Evaņģēlija Vārda spēks, ko mēs šajā dzīvē būsim baudījuši un mācījušies. Kristus dotās zāles pret nāvi, ko būsim baudījuši šīs dzīves laikā, palīdzēs mums iziet cauri nāve vārtiem neskartiem.

Tiem, kas Kristum netic, šāda mācība šķiet nenormāla, jā, pilnīgi traka cilvēka runa. „Vai Tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Ābrahāms, kas ir miris, tāpat kā pravieši ir miruši? Par ko Tu sevi dari?” – ārkārtīgā naidā, dusmās un sašutumā sauc neticīgie jūdi. Viņiem šķiet, ka Jēzus labākajā gadījumā varētu būt kāds dievbijīgs mirstīgs cilvēks. Doma, ka Dievs viņiem ir pienācis tik tuvu klāt, nes cilvēka miesu un runā uz viņiem ar cilvēka vārdiem, tiem šķiet biedējoša un tādēļ neiespējama un zaimojoša. Viņi vēlas, lai Dievs atrastos kaut kur debesīs, kā tiem šķiet, drošā attālumā. Kaut kur un kaut kad, kad tiem iepatiktos, tie varētu Viņu lūgt, tie varētu par Viņu runāt. Kāds pravietis varētu tiem kaut ko pavēstīt Dieva vārdā, bet ne vairāk. Grēcīgais cilvēks vēlas, lai Dievs būtu izstumts no viņa dzīves drošā attālumā. Viņš pats grib dzīvot un darboties, un noteikt lietas, un tad lai Dievs viņam palīdz, bet Dievam ir jābūt pietiekoši tālu no viņa un Dievs nedrīkst pārāk iejaukties viņa dzīvē. Bet Jēzus to dara! Viņš stāv viņu vidū, pavisam cieši klāt, runā uz tiem – norāj, pamāca, brīdina, un stāsta, ka Viņš ir cilvēka miesā nācis Dievs, nācis, lai glābtu tos no velna, elles un nāves.

Ticība arvien līksmo par šo klātesošo Dievu. Ticībai patīk Dieva klātiene, jo tā zina, ka nav labākas un drošākas vietas par Dieva klātbūtni. Ticība zina, ka tur, kur ir Dievs, ir paradīze, bet tur kur Viņa nav, ir elle. Dzīve bez Dieva ir elle. Ābrahāms bija ticīgs. Un tādēļ gara acīm redzēdams Dievu, kas Kristū atkal pietuvosies cilvēkam tik tuvu, cik tuvu Viņš reiz bija paradīzē, Ābrahāms kļuva līksms. Viņam patika Dieva tuvums. Viņš dzīvoja un mira ar dzīvinošo domu, ka no viņa miesas, no viņa pēctečiem nāks tas, kura miesā Dievs būs tik tuvu, tuvu cilvēkam. Ābrahāms tādēļ bija līksms pat nāvē, jo ticēja, ka miesā nākušais Dievs, arī viņa nāvi padarīs tikai par miegu. Viņš zināja, ka tur, kur ir Dievs, nāvei vairs nav varas. Un Dievs bija cilvēka miesā, lai atbrīvotu viņu no nāves važām. Ābrahāms līksmoja, ar to prieku, ar ko ticīgais līksmos un priecāsies mūžīgi.

Šāds prieks iespējams vienīgi ticībā, bet daudziem no Ābrahāma fiziskajiem pēctečiem šādas ticības nebija, un tādēļ tie noraidīja miesā nākušo Dievu. „Par ko Tu sevi dari” – tie dusmās sauca. Tev vēl nav piecdesmit gadu, bet Tu saki, ka esi redzējis Ābrahāmu, kas dzīvoja pirms daudziem simtiem gadu. Tu esi traks!

Ja es būtu tikai cilvēks, es patiešām būtu traks – atbild Kristus. Bet Es esmu bijis jau sen pirms Ābrahāma. Jā, jau sen pirms pasaules radīšanas biju Es. Es esmu jūsu Dievs – saka Kristus. Ja jūs būtu Ābrahama bērni ticībā, jūs priecātos par Mani.

Viņš zaimo Dievu! – sauc neticīgie jūdi. Kā gan cilvēks var būt Dievs! Viņš nevar būt mums tik tuvu! Kādēļ tā? Tādēļ, ka mēs to negribam, tādēļ, ka neticība nevar izturēt un panest tādu Dieva tuvumu. Tie ņēma akmeņus, lai mestu uz Viņu. Viņš ir jānogalina! Tie ir zaimi! Mēs negribam tos klausīties! Te ir Dieva Templis. No šejienes mēs runājam uz Dievu, lasām un klausāmies Viņa vārdus, upurējam Viņam, bet tas ir Dievs, kas ir tālu no mums. Nejaucies mūsu dzīvē, vai arī Tev būs jāmirst, kā zaimotājam!

„Bet Jēzus paslēpās un izgāja no Tempļa ārā.” Dievs pamet neticīgo jūdu Templi. Viņš patiešām nemājo cilvēka rokām celtos namos. Viņš pats ir cēlis sev Templi – cilvēka Jēzus miesu. Tajā Viņš runā uz cilvēkiem, un tajā tiks pienests salīdzināšanas upuris par cilvēku grēkiem. Neticībai nav līdz daļas pie šā Tempļa. Tādēļ Jēzus aiziet no tiem, kas Viņam netic. Tie paliek ar Dievu, kas ir tālu no viņiem, kaut kad un kaut kur, bet ne šeit un tagad.

Šodien mūsu, ticīgo namā atkal ir klātesošs un uz mums runā Dievs. Tev tavi grēki ir piedoti, Viņš sacīja Absolūcijas vārdā. Es esmu Dievs, kas pieņēmis cilvēka miesu un dzīvojis cilvēku vidū, upurējis savu miesu pie krusta un izglābis jūs no nāves – Viņš sacīja sprediķī. Tā ir mana miesa, tās ir manas asinis – Viņš sacīs Altāra sakramentā. Es esmu atkal jūsu vidū, tuvu klāt jums. Ne tikai jūsu vidū, bet vēl tuvāk – jūsu ausīs, sirdīs un jūsu mutēs. Nāciet un baudiet Mani! Es esmu jūsu zāles pret nāvi. Es esmu jūsu dzīvība. Kas Manus vārdus tur, kas Manu miesu ēd un Manas asinis dzer, tas nāvi nebaudīs nemūžam. Redziet cik tuvu, tuvu pie mums ir pienācis Dievs. Viņa Vārds un Sakraments mūs nevis ved kaut kur pie Dieva, bet tie ir Dievs. Vārds, kuru klausāmies ir paša Dieva vārds. Maize, ko laužam un biķeris, ko dzeram ir Viņa miesa un asinis. Savienojoties ar šīm svētajām lietām, uzņemot tās jūs uzņemat Dievu un kļūstat par Viņa namu, Viņa Templi. Jūs esat Mans nams. Šajās svētajās lietās Es ņemu mājvietu pie jums – Viņš saka. Es gribu mājot jūsos un jūs Manī. Palieciet Manī un Es jūsos, lai jūs varat daudz augļu nest uz mūžīgo dzīvošanu.

Par šādām lietām runā, tās mums dod un dāvina Svētais Evaņģēlijs. Tādēļ Evaņģēlijs nav runāšana par Dievu. Tas nav prātošana un spriedelēšana, bet tas ir pats Dievs, Dievs pie jums – Viņa balss, Viņa miesa un asinis, Viņa spēks, Viņa vara, mūžīga svētība un dzīvība. Āmen.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

3 atsauces par “II svētdienā pirms Kristus augšāmcelšanās svētkiem”

  1. vasara:


    Vai varētu iegūt tulkojumu/skaidrojumu vārdiem – Judica, Laetare, Oculi.. – kas tās par svētdienām?

  2. dassy:


    Pelnu diena Misereris omnium / Kungs, tu esi visiem
    1. Gavēņa svētdiena – Invocabit Invocabit me / Viņš mani piesauc

    2. Gavēņa laika svētdiena – Reminiscere Reminiscere / Piemini, Kungs, savu žēlastību

    3. Gavēņa laika svētdiena – Oculi Oculi mei / Manas acis

    4.Gavēņa laika svētdiena– Laetare Laetare / Priecājies, Jeruzaleme

    1. Ciešanu laika svētdiena – Judica Judica me, Deus / Tiesā mani, Dievs

    Zaļā Ceturtdiena – rīts Facies unctionis oleum / Dari svētu svaidāmo

    Zaļā Ceturtdiena – vakars Nos autem / Mēs lepojamies

    1. Lieldienas Ressurexi / Augšāmcelies es esmu

    2. Lieldienas Introduxit / Tas Kungs mūs ievedis

  3. vasara:


    paldies!:)



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.