48. Kāpēc Dieva Vārda nicināšana ir smags grēks?


Iesākumā…

Lai pareizi izprastu Bībeles mācību par “Vārdu”, mums jāpievērš uzmanība Jāņa evaņģēlija sākumam: “Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs .. Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības” (Jņ.1:1, 14).

Iesākumā...


Līdzīgi Jānis izsakās arī pirmās vēstules sākumā: “Kas no sākuma bija, ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko esam skatījuši un mūsu rokas ir aptaustījušas, Dzīvības Vārdu – dzīvība ir parādījusies, mēs esam redzējuši un apliecinām un pasludinām jums mūžīgo dzīvību, kas bija pie Tēva un mums ir parādījusies, – ko esam redzējuši un dzirdējuši, to pasludinām arī jums, lai arī jums būtu sadraudzība ar mums. Un mūsu sadraudzība ir ar Tēvu un Viņa Dēlu Jēzu Kristu” (1.Jņ.1:1-3).

“VĀRDS” IR PERSONA!

Iepriekšminētajās Rakstu vietās apustulis Jānis Jēzu Kristu sauc par “Vārdu”. Pirmajā brīdī tas vienkārši liekas dīvains izteiksmes veids. Mēs parasti nedomājam par “vārdu” kā par personu. “Vārds” parasti nozīmē skaņu, ko rada gaiss, kas no plaušām tiek izvadīts caur balss saitēm, un ar mēli un lūpām tam tiek piešķirta noteikta saklausāma forma. Mēs esam mācījušies, ka šādas skaņas kaut ko apzīmē – kādu jēdzienu, objektu, vai arī personu. Ar “vārdu” mēs arī saprotam uzrakstītus burtus, kas simbolizē šo skaņu. Parasti mēs nedomājam, ka pats Vārds ir persona. Tomēr tieši to saka apustulis Jānis.

Šis Vārds, saka Jānis, vienmēr ir bijis kopā ar Dievu. Būtībā viņš apgalvo, ka šis Vārds ir Dievs. Un urdīgā, neatliekamā vēsts, ko viņš vēlas pateikt lasītājiem, ir, ka šis Vārds ir tapis miesa un dzīvojis mūsu vidū. Jānis ir redzējis šo Vārdu pats savām acīm. Viņš ir aptaustījis šo Vārdu, un nu viņš vēlas dot liecību par šo dievišķo Vārdu, kurš miesā ir parādījies mums, cilvēkiem (1.Jņ.1:1).

No Jāņa sacītā izriet, ka Dieva vārds ir persona, tas, uz ko apustulis norāda, ir pats Dievs. Kopš mūžības pastāvējis kopā ar Tēvu, “kad laiks bija piepildījies”, šis Vārds pieņēma cilvēka miesu (Gal.4:4). Ieņemts no Svētā Gara, Viņš piedzima no Jaunavas Marijas.

SLUDINOT KRISTU, APUSTUĻI PASLUDINA “VĀRDU”

Vasarsvētku dienā mācekļi “tapa piepildīti ar Svēto Garu un drošu sirdi teica Dieva vārdu” (Ap.d.4:31). Kas ir šis vārds? Mācekli sludināja visu, ko Jēzus Kristus bija darījis, lai ar savu dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos izglābtu pasauli. Pāvils un Barnaba teica jūdiem Pizidijas Antiohijā: “Vispirms Dieva vārdam vajadzēja tikt pasludinātam jums” (Ap.d.13:46). Un atkal šis Dieva vārds ir vēsts par visu to, ko Dievs ir darījis Jēzū Kristū un caur Viņu.

Apustuļi sludināja šo vārdu, lai kurp tie devās. Viņi nespēja nerunāt par to, ko bija redzējuši un dzirdējuši (Ap.d.4:20), un vienmēr viņi runāja par Jēzu – Dieva Vārdu. Uz cietumsarga, kurš grasījās nonāvēties, izmisīgo jautājumu, kas viņam jādara, lai tiktu pestīts, Pāvils un Sīla varēja vienīgi norādīt uz Jēzu Kristu: “Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiksit pestīti” (Ap.d.16:31). Jēzus sacīja, ka Viņā mēs redzam Tēvu (Jņ.14:9) un ka vārds, ko Viņš runā, ir Tēva vārds (Jņ.14:24). Jēzus ir Dieva Vārds mums un mūsu dēļ.

DIEVS SAVU VĀRDU IR RUNĀJIS DAŽĀDOS VEIDOS

Dievs ir runājis jau pirms Jēzus dzimšanas. “Dievs vecos laikos daudzkārt un dažādi runājis caur praviešiem uz tēviem,” saka Vēstules ebrejiem autors (Ebr.1:1). Vecās Derības raksti to nemitīgi apliecina. Vārds (ebreju valodā – דָּבָר [dabar]) Vecās Derības tekstos lietots vairāk nekā 500 reižu attiecībā uz paša Dieva teikto. Viscaur šajos tekstos Dievs ir runājošs Dievs. Viņš sazinās ar savu radību. Viņš uz tiem runā vārdus, atklājot sevi tādā veidā, kas atbilst cilvēku spējai uztvert un saņemt Viņa atklāsmi.

Veca Derība mums vēsta, ka dažkārt Dievs ar kādiem cilvēkiem ir runājis tieši. Pirms grēkā krišanas Dievs runāja ar Ādamu (1.Moz.2:16-17). Viņš darīja zināmu savu vārdu Noam (1.Moz.6:13 u.trpm.) un Ābrahāmam (1.Moz.12:1-3). Degošajā ērkšķu krūmā Dievs uzrunāja Mozu (2.Moz.3:4-6 u.trpm.). Tāpat arī Sinaja kalnā Dievs sarunājās ar Mozu, dodams viņam divas akmens plāksnes, “kas bija Dieva pirksta aprakstītas” (2.Moz.31:18).

Lai arī ar Mozu Dievs runāja “vaigu pret vaigu” (4.Moz.12:6-8), par savu vārdu starpniekiem Viņš izmanto arī citus cilvēkus. Jozua pierakstīja Mozus teiktos vārdus, kā ari “slēdza derību ar tautu .. un .. rakstīja šos vārdus Dieva bauslības grāmatā” (Joz.24:25-26). Tas, ko uzrakstīja Jozua, stāv cieši līdzās Mozus bauslībai kā Tā Kunga vārds.

Pēc Jozuas nāves Dievs iecēla soģus, kuri pravietiskus izteikumus iesāka ar vārdiem: “Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: Es esmu jūs izvedis no Ēģiptes, un Es esmu jūs izvedis no verdzības nama” (sal. Soģu 6:8; 1.Sam.10:18). Kad ķēniņš Dāvids bija izglābies no sava ienaidniekā Saula, viņš dziedāja šo uzvaras dziesmu: “Tā Kunga Gars runā ar manu muti, un Viņa vārds ir uz manas mēles” (2.Sam.23:2). Vecās Derības praviešiem ir raksturīgi savus izteikumus saukt par “Tā Kunga vārdiem” (piem., Jes.1:10). Pravietis Amoss uzsāk savu pravietojumu ar vārdiem: “Še stāstītais ir tas, ko Amoss, kas pats piederēja pie ganiem Tekojā, bija redzējis .. Tā saka Tas Kungs” (Am.1:1, 3).

Vecā Derība min arī visai savdabīgus veidus, kā Dievs sevi atklāj. Viņš izmanto pravietojumus – apsūdzības (Jes.1:2), retoriskus jautājumus, simboliskas darbības (Jes.20:2). Šīs atklāsmes bieži vien ievada tādas frāzes, kā, piemēram, “Parādības .. ko Jesaja, Amoca dēls, redzēja” (Jes.1:1); vārds, “ko saņēmis Jesaja, Amoca dēls, parādībā” (Jes.13:1). Pat garšas un taustes sajūtas tiek izmantotas, lai aprakstītu Dieva sazināšanos ar saviem ļaudīm (sal. 2.Moz.3:1-6; Jer.15:16; 20:9).

DIEVA VĀRDS IR DZĪVS

Dieva vārdi ir vienlīdz Viņa vārdi, vainu tie nākuši tieši no Dieva mutes, vai ir Viņa starpnieku pasludināti. Tas, ko saka, raksta vai dara Dieva izredzēti ļaudis, uzskatāms par paša Dieva teiktu. Gan Viņa paša runātajiem vārdiem, gan arī tiem, ko Viņš pavēsta caur paša izvēlētiem cilvēkiem, piemīt Viņa vara un spēks.

Tādēļ Dieva vārds vienmēr sasniedz to, ko tas ir paredzējis, lai kādā veidā tas tiktu dots, 1.Mozus grāmatas 1.nodaļā nemitīgi atkārtotais “Un Dievs sacīja: Lai top .. un tapa ..” ir attiecināms uz visiem Viņa vārdiem. Psalmists ir sacījis: “Ar Tā Kunga vārdu ir radītas debesis” (Ps.33:6).

Dieva vārds vienmēr piepilda Viņa mērķus. Caur pravieti Jesaju Dievs saka: “Jo, kā lietus un sniegs nāk no debesīm un turp neatgriežas, pirms tas nav veldzējis zemi, to apaugļojis un tērpis zaļumā, ka tā dod sēklu sējējam un maizi ēdējam, tāpat tas ir ar manu vārdu, kas iziet no manas mutes. Tas neatgriezīsies pie manis tukšā, bet tam jāizdara tas, ko Es vēlos, un jāizpilda savs uzdevums, kādēļ Es to sūtīju” (Jes.55:10-11).

Birkas: , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.